Videoklips — ieejas biļete mūzikas tirgū (10)

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Pie mūzikas videoklipiem esam pieraduši tāpat kā pie gaisa, īpaši neiedziļinoties, kā tie rodas. Taču tā ir būtiska mūzikas industrijas sastāvdaļa, kas ik gadu tērē un pelna milzīgas naudas summas. Nedēļa pēta, kāda ir klipu ražošanas politika, kādas summas jānoliek uz šovbiznesa altāra, lai video kļūtu par labu eksportpreci, un kādas ir to producēšanas aizkulises.

Skaidrības labad jāsaka — video pilda pavisam noteiktas funkcijas. Kā gan citādi lai mūziķi sevi parādītu? Ar singlu radiostacijās, klipu televīzijā, plus koncertiem — vairāk variantu nav. Latvijas apstākļiem video ir liela greznība, pat ja tas uzņemts — kā lielākajā daļā gadījumu — par 3-4 tūkstošiem latu. Latvijā turklāt tiek radīts pietiekami daudz dziesmu, kuras grūti ievietot radiostaciju Prokrusta gultās jeb formātos. "Kā var izpelnīties ievērību, teiksim, hiphopa grupa?" retoriski vaicā Rimants Liepiņš, kompānijas Platforma Records direktors. "Uz koncertiem tevi neaicina, jo neviens tevi nezina. Lai tevi atpazītu, jābūt vismaz pāris radiosingliem; ja to nav, vienīgais, kas atliek — video." Riepa automašīnai "Ja runājam par Krievijas tirgu," precizē grupas A-Eiropa līderis Arturs Duboks, "pastāv noteikta likumsakarība — neviena radiostacija nespēlēs tavu dziesmu, ja tai jau nav nofilmēts klips. Latvijā šī sfēra ir visai nesakopta, singlu politika nestrādā. Mēs tagad izlaidām otro albumu, bet dažādas radiostacijas spēlē dažādas dziesmas — kas tām iepatikušās. Tas ir pilnīgi nepareizi, tāpēc albums vienkārši "pazūd"." "Nav atšķirības, vai tu laid tirgū kādu jaunu preci vai grupu, vai tās jauno singlu, — ir jāizstrādā kampaņa," ļoti tiešs ir Vadims Aleksejevs, kompānijas "Vilks Studio" direktors. "Klips ir tikai daļa no kampaņas — ja to salīdzinām ar auto, tad video ir tikai riepa. Mēs taisām riepu. Cik tas ir svarīgi, — man grūti novērtēt. Var uztaisīt kolosālu klipu, taču, ja cilvēkiem nepatiks mūzika, tad — viss zaudēts." Šeit nonākam pie neapstrīdamas patiesības — šodien mūzikas biznesā par atsevišķas dziesmas, kur nu vēl klipa veiksmi spriest nav viegli. Panākumus nosaka četri galvenie faktori: kāds ir videoklips; cik labi izskatās mākslinieks; pats sacerētais skaņdarbs; plus tā producēšanas meistarība. "Problēma ir tā, ka lielo, labo dziesmu jeb potenciālu hitu nemaz nav tik daudz," atzīst kompānijas "EMI/Mikrofona Ieraksti" repertuāra direktors Guntars Račs. "Tās, ko raksta Rietumu autori, tiek izdalītas lielajām zvaigznēm; tās, ko sacer Latvijā, bieži ir tikai hitu pakaļdarinājumi." Latvieši dodas uz Rietumiem Mūsu mākslinieku un Latvijā ražotu videoklipu parādīšanās ārzemju TV kanālos sen vairs nav uzskatāma par sensāciju. Pirmā Latvijas grupa, kas nonāca MTV pārraidīto video annālēs, bija Jauns Mēness — ar "Pārcēlāju". Par otru piegājienu Rietumu mūzikas tirgū parūpējās grupas Rīga menedžments. Starp vairākiem diletantiskiem mēģinājumiem izcelties ārzemēs 80. gadu beigās un 90. sākumā grupas Rīga dziesma "Can You Release Me Now" vērtējama kā pirmais gadījums, kad video nebija greznumlietiņa — tā bija grupas mārketinga sastāvdaļa. Uz Rietumu tirgu it kā bija notēmēta arī Igora Lingas filma "Rokenrols Baltijā", ko tikpat labi varam nodēvēt arī par klipu parādi. "Diemžēl šis projekts pats par sevi nevarēja gūt panākumus," komentē Guntars Račs, "jo mūzikas biznesā videoklips nepastāv pats par sevi: bez konteksta, bez albuma, bez singla, bez ierakstu kompānijas tas nespēj izdarīt neko. Faktiski tā bija dziesmas piefiksēšana ar domu "varbūt kāds ieraudzīs". Tajā laikā mēs visi bijām ļoti naivi." Prāta Vētras izlaušanās Naivuma slimības pazīmes nav pamanāmas Prāta Vētras plānveidīgajā uzbrukumā Rietumu tirgum, kaut arī video jomā nācās klupt pār vairākiem celmiem. Par pirmo Prāta Vētras eksporta video uzskatāms "My Star", ko Londonā filmēja Kaspars Roga. "Manuprāt, video ir lielisks, vēl labāk — ja būtu bijusi kinokamera," atceras Guntars Račs. "Taču, tā kā video bija uzņemts ar mazu digitālu kameru, diemžēl tieši nepietiekamās kvalitātes dēļ daži kanāli to savulaik nepaņēma." Par grupas pirmo "augstākās līgas" klipu kļuva "Maybe", ko Čehijā filmēja zviedru producents Magnuss Rosmans; izmaksas sastādīja gandrīz 30 000 latu. Pēc tam somu režisors Jūso Sirja radīja daudz kritizēto "Waterfall" — tas var lepoties ar dažām skaistām ainavām, māksliniecisko ideju vārdā tika noīrēti pat helikopteri. "Tas bija garām," teic Guntars Račs. "Taču, iespējams, vaina nebija klipā — varbūt pats singls nebija tik labs kā "Maybe"." Gala rezultātā neatlaidība tomēr attaisnojās — vācu režisora Manuela Vernera Ukrainā filmēto video skaņdarbam "Colder" var vērtēt kā labāko Prāta Vētras klipu. Un ar nepacietību gaidīsim nākamo. Kāpēc? Guntars Račs atbild: "Prāta Vētra ir absolūti pasaules līmeņa grupa, kurai izšķirošajam izrāvienam varbūt pietrūkst tikai vienas dziesmas." Klipi Made in Latvia — eksportspējīga prece Tomēr ne jau tikai mūsu mūziķi spēj ielauzties ārzemju TV ekrānos. Metot skatu Austrumu virzienā, varam pārliecināties, ka nozīmīgus panākumus izdodas gūt arī Latvijā ražotajiem klipiem. Grandiozs šāviens Krievijas tirgū izrādījās supergrupas Mumij Troļ video "Raņetka", ko daudzi šajā zemē atzina par 1997. gada labāko klipu, nepiemirstot pielīmēt etiķeti Made in Latvia. "Raņetka" TV ekrānos "dzīvojās" veselu gadu, kam sekoja izteikti veiksmīgā Mumij Troļ un videokompānijas "Vilks Studio" regulārā sadarbība. Klipu "Ņevesta", "Bez obmana", "Dobroje utro, Plaņeta" un "Medvedica" parādīšanās Krievijas tirgū ir kļuvusi par apspriežamu notikumu, ir iekaroti visdažādāko reitingu augšgali. "Ja Vilks spētu sevi pierādīt arī Rietumu virzienā, viņš vienkārši būtu ģeniāls," šādi Mumij Troļ un režisora Viktora Vilka sadarbību komentē Guntars Račs. "Vilks ir atradis to formulu, kas klipu krievu acīs padara rietumniecisku. Šeit notiek tas, ko krievs pats nevar — viņš var uztaisīt krāsaini, skaisti, bagātīgi un tamlīdzīgi, tomēr viņu kaut kas nodod." Vilkam bez gaumes piemīt arī laba humora izjūta, pavisam cita kultūra kadru uzstādījumos. Ne pārāk lielas nozīmības piešķiršana tam, lai kaut kas izskatītos uzkrītoši bagāti: vai to var redzēt, ka tas limuzīns maksā 400 000 dolāru? Savukārt krievu producentam ir ļoti svarīgi — ja klipā ir Kirkorovs, tad jābūt arī apzeltītai lidmašīnai vai kam tamlīdzīgam. Vilks spēj atrast ko daudz kreatīvāku. Viņš parāda mazu lidmašīnas modelīti, un parāda tā, ka tu ar kaifu skaties — cik tas ir asprātīgi un rietumnieciski." "Mēs radām videoklipus māksliniekiem, kuri — ar retiem izņēmumiem — nepārstāv meinstrīmu," tāda ir "Vilks Studio" direktora Vadima Aleksejeva nostāja. Nosaukums "Vilks Studio" kļuvis visai abstrakts, jo šodien zem tā slēpjas vesela komanda. Piemēram, Bi-2 pēdējo klipu radīja nevis Viktors Vilks, bet gan Slava Ļeontjevs; grupas Lift video veidoja Aivars Čivželis kopā ar Slavu Ļeontjevu. Vadims Aleksejevs pasvītro: "Jebkurā gadījumā es neuztveru, ka videoklipu veidošana būtu bizness." Kāda nauda paver durvis Var jau doties uz "Sinevillu" un teikt: "Mister Aigar Grauba, mums vajag ideālo klipu! Vecīt, tu pats esi mūziķis, vai tu nevarētu izlīdzēt, neieslēdzot savu lielo ikdienas tarifu?" Tas nenotiek, un tā vietā ar dažādiem jaunajiem censoņiem, kas grib sevi pierādīt, strādā ierakstu kompānijas. "Ļoti lielu daļu mūsu uztaisīto video sarūpējuši režisori, kuriem klips ir pirmais nopietnais darbs," stāsta Rimants Liepiņš, "Platforma Records" direktors. "Aija Strazdiņa taisīja gan Jumpravas, gan Reinika video. Rezultāts — ļoti labi klipi Latvijas tirgum. Profesionālās studijās filmētu videoklipu vietā Latvijas mūziķi izvēlas mājas studijās uzņemto." Vidējais klipa budžets Latvijas māksliniekiem sastāda 3-4 tūkstošus latu. "Tāds video der vietējiem TV kanāliem," piebilst Rimants Liepiņš, "varbūt arī Krievijā — lai arī tur prasības pēdējos gados ir krietni augušas. Kas attiecas uz Rietumu tirgu, mūsu video vairāk vai mazāk noder kā kvalitatīvs demo — ierakstu kompāniju darbinieki var redzēt, kā mūsu mākslinieki vizuāli izskatās; izdodas sniegt priekšstatu par sevi." Tomēr skaidrs arī tas, ka video izmaksas ar ienākumiem par realizētajiem ierakstiem pie mums nesamērojas pilnīgi, galīgi un nekādi. Ja Latvijā zelta albums, kura statusu sasniegt izdodas ļoti reti, tiek piešķirts par 8000 vienībām, kas var dot ap 10 000 latu peļņas, tad kļūst skaidrs, ko nozīmē veidot videoklipu par 30 000 latiem — bet tik daudz izmaksā pat viszemākā budžeta līmeņa klips, kādu var atļauties uztaisīt Apvienotajā Karalistē. Guntars Račs, vedot no lidostas uz Rīgas centru fotogrāfu un videorežisoru Antonu Korbijnu, uzzināja, ka cilvēks, kurš sadarbojies ar Depeche Mode, U2, Metallica, Niku Keivu, būtu gatavs taisīt arī Prāta Vētras video. "Taču pastāv minimums, par kuru viņš principiāli nevar atļauties saņemt mazāk," piebilst Račs. "Ja viņš Prātai Vētrai uztaisīs video par 50 000, viņš no U2 vairs nevarēs prasīt 500 000. Tad menedžeris pateiks: "Paklausies, Antonij, es redzēju tavu video, kas nebija sliktāks par mūsējo, bet tas maksāja 50 000. Kāpēc tu tagad prasi 500 000?" Korbijna zemākais līmenis ir tuvu pie 200 000 eiro — bet to mēs nevaram atļauties." Brīnumvideo un brīnumainās taupīšanas efekts Ir acīmredzams, ka videoklipa loma pēdējos gados pasaulē ir ļoti pieaugusi. ASV, Apvienotajā Karalistē, Vācijā bieži vien tieši videoklips ir tas, kas nosaka tās vai citas dziesmas panākumus. Taču tikai amerikāņi iemācījušies uztaisīt hitus no nekā — vienīgi ar video palīdzību. Jāņem vērā arī tas, ka šāda brīnumvideo minimālā cena ir 500 000 ASV dolāru. Latvijas māksliniekam tas ir nepiepildāms sapnis, tāpēc atliks turēties pie video standartuzbūves. Piemēram, popmākslinieka debijai Rietumos tas būtu studijas klips ar deju, skaidri atrādītu seju un profilu. Kad Krievijas kompānija "BMG Russia" laida klajā Lindas Leen albumu, ārkārtīgi ekonomiskā budžeta klips "Let"s Go Insane" 2002. gada jūlijā kļuva par visvairāk rotējušo dziesmu respektablajā kanālā MuzTV. Vērts pievērsties arī video jomā fantastiski ražīgajai grupai un mūsu lielākajai cerībai krieviski runājošajos tirgos A-Eiropa, kuras klipus "Belije ņebesa", "Zima", "Ģeržis za ņebo", "Tam, gde doždji", "Ņikogda" var pamanīt Krievijas TV kanālos. "Grupai labāk uzņemt video pašai," uzsver Artūrs Duboks. "Ja tāmē sāktu iekļaut visas tās lietas, ko skaita klāt profesionāļi — gaismas tehnikas uzstādīšanu, prožektoru dabūšanu, arī automašīnu īrēšanu un visas ēšanas —, mūsu klipi izmaksātu aptuveni 3-5 tūkstošus latu. Taču mums ir savi prožektori, sava kamera, drīz būs pat savs krāns. Mēs pārtopam par mazu videostudiju." Tomēr, ja domājat, ka Krievijas video biznesā dominē klipi ar pāris tūkstošu lielu tāmi, jūs maldāties — zemie budžeti lielos tirgos ir izņēmums. Lielākā veiksme latviešiem — ārzemēs ražoti klipi Kā izskatījās darbs Anglijā pie Ladybird videoklipa "Hey DJ"? Vairākas dienas pirms klipa uzņemšanas tika strādāts pie horeogrāfijas — vajadzēja mācīties īpašu iestudējumu. Visām meitenēm, kurām klipā bija jādejo, tika laikotas un pāršūtas drēbes, tika izmēģināti grimi, krāsas, frizūras. "Ārpus Londonas ir liela paviljonu pilsētiņa, kur tiek uzņemtas arī filmas," savu līdzdalību klipa "Hey DJ" veidošanā atceras Ilva Siļķe, "Platforma Records" projektu vadītāja. "Darbs sākās septiņos no rīta, astoņos vakarā tas beidzās, laiks netika tērēts pīpēšanai, kafijas dzeršanai. Tāmi izdevās noreducēt zem 30 000 latu, bet priekš Londonas tās bija vislētākās izmaksas, kādas vien varēja atrast — ja ar profesionāliem cilvēkiem tiek strādāts profesionālā studijā." Latvijai neierastie kapitālieguldījumi Kailijas Minogas nišu pārstāvošajā Ladybird vispirms tika orientēti uz Apvienotās Karalistes, vēlāk uz Skandināvijas tirgu, kurā nācās sadurties ar Rasmus konkurenci. Patlaban izskatās, ka par šīs seksīgās arābiskās izcelsmes meitenes īsto tirgu kļūs Āzija — bizness jau iepriekš paredzēja dažādus variantus. Līdz šim lielākos panākumus Latvijas māksliniekam Rietumos nesis Čārlija Klārka veidotais klips BTH dziesmai "Last Christmas", kura tāme sastādīja ap 20 000 sterliņu mārciņu. Šajā gadījumā izdevumi atmaksājušies ar nelielu uzviju, jo dziesma iekļuva britu Top 40, to rādīja MTV Hits, kā arī Apvienotās Karalistes, Vācijas, Skandināvijas MTV. "Last Christmas" katros Ziemassvētkos mazliet parāda arī VIVA, turklāt to demonstrēja arī 22 valstu vietējās televīzijas. Mūzikas pazinējs būs ievērojis, ka Latvijai Rietumos panākumus nesušos klipus producējuši ārzemnieki, tāpat tie lielākoties uzņemti ārzemēs. "Ja Rietumu investors kādā vietējā māksliniekā cenšas investēt lielu naudu, bet baidās izmantot arī vietējo video režisoru un producentu, tad viņi vai nu baidās riskēt, vai arī neko negrib domāt par iekšējiem resursiem, "Vilks Studio" direktors Vadims Aleksejevs ir kategorisks. "Domāju, ka tas turpināsies līdz tam brīdim, kamēr Rietumu mūzikas biznesam būs tādi ienākumi, kādi tie šobrīd ir. Tikko ekonomiskā situācija pasliktināsies, tiks meklēti jaunie mākslas resursi." Videofabrika Latvijā? "Kas šobrīd Prāgā filmē visvairāk?" precizē Vadims Aleksejevs. "Holivuda! Čehu dekoratora honorārs ir zemāks nekā dekoratoram no Oklahomas, bet tas nenozīmē, ka čehs būtu sliktāks. Šī paša iemesla dēļ trīs "Gredzenu pavēlnieka" filmas tika uzņemtas Jaunzēlandē, un par ietaupīto 1 miljardu dolāru izdevās paplašināt citas budžeta daļas. Ja pasaules lielie leibli netic vietējiem mākslas resursiem, varu viņiem dot labu padomu — lai viņi ņem režisoru, māksliniekus, aktierus, scenāriju un brauc uz šejieni. Filmējot trīs četras dienas, viņi pārliecināsies, ka vairākas izmaksas Latvijā un Londonā atšķiras desmit reizes. Tas varētu būt liels solis Latvijas mūzikas videobiznesa attīstībā." Un nebūt ne pirmais. Šobrīd ar "Vilks Studio" sadarbojas ne tikai Mumij Troļ, bet arī tādi augstākās līgas mākslinieki kā Zemfira un Bi-2, pēdējā laikā krievu grandiem pievienojušies arī perspektīvie mākslinieki — Lift un Nata. Tomēr skaidrs arī tas, ka Krievijas mākslinieku tiekšanās strādāt pie video Latvijā nosaka ne tikai Vilka kvalitāte, bet arī pieņemamās cenas. Piemēram, Maskavā kaut vai Bondarčuka studija par klipu pat nesāks runāt, ja tāme nebūs vismaz 100 000 dolāru. Vadims Aleksejevs saka: "Tā nav problēma — uztaisīt Latvijā fabriku, kas filmētu klipus Krievijas vajadzībām. Kaut vai tikai tāpēc, ka tādas kompānijas kā "Real Records" gatavas maksāt 15-20 tūkstošus dolāru par klipu, kas ikvienai latviešu grupai ir milzīga tāme. Krievijas mūzikas video tirgum šāda summa nenozīmē neko." Vārds ar četriem burtiem Tomēr Austrumi ir Austrumi, bet Rietumi ir Rietumi. Pēc kā vadās Rietumu ierakstu kompānijas video producentu un režisoru atlasē? Ilva Siļķe: "Domāju, daudz kas atkarīgs no tā mākslinieka vārda, ar ko esi strādājis. Ja ierakstu kompānijai būs jāizvēlas starp Arti Dzērvi, kurš strādājis ar nezināmām grupām, vai arī producenti, kura cita starpā filmējusi klipu Robijam Viljamsam, guvusi nominācijas un balvas, tad rezultāts zināms jau iepriekš." "Mēs apzināti algojam tieši angļu producentus, jo neviens mūsu klipu veidotājs nezina, ko vajag izdarīt ar tīru popmūziku un tīru deju mūziku, lai MTV to rādītu ar prieku. Daudziem šejienes video producentiem ir ilūzijas: "Mēs zinām, kā to izdarīt, dodiet tikai iespēju!" Tomēr šobrīd es netērēšu 20-30 tūkstošus latu, lai ļautu kādam eksperimentēt," pasvītro Guntars Račs. Viņš atceras rūgto pieredzi ar BTH dziesmu "Something Got Me Started": "Mēs investējām gandrīz 10 000 latu vietējā producentā Artī Dzērvē, kurš tagad pazīstams ar vārdu Karloss. Viņš teica, ka esot strādājis MTV — lai gan pieredzes MTV standartiem atbilstošu klipu veidošanā viņam nebija absolūti nekādas." Kompānijā EMI/Mikrofona Ieraksti pirms tam valdīja doma: "Taisīsim uz vietas — tas ir divreiz lētāk, turklāt atbalstīsim vietējos producentus." Un Guntars Račs piebilst: "Tas beidzās ar pilnīgu fiasko, kas mums radīja tikai un vienīgi zaudējumus." Lietas būtība — BTH ar "Last Christmas" izpelnījās tādu rotācijas biežumu kā vēl neviens Latvijas mākslinieks, tādējādi pastāvēja lielas iespējas arī otro šī projekta dziesmu "Something Got Me Started" padarīt par hitu. EMI darbinieki Anglijā ar skumjām atzina, ka Arta Dzērves klips raksturojams vienkārši — "mēsls". Nevis diktē noteikumus, bet pērk vai nepērk "Esmu sapratis, ka nevaru būt objektīvs attiecībā uz video," pasvītro Guntars Račs. "Aizsūtot klipus saviem kolēģiem uz Angliju vai Vāciju un saņemot atsauksmes, bieži vien pārliecinos, ka mans viedoklis pilnīgi nesakrīt ar viņu viedokli. Bet esmu iemācījies saprast ko citu — viņi tur dzīvo, vēro un zina, kāds video var iekarot turienes tirgu." Iespējamu izrāvienu Rietumu tirgū vistuvākajā laikā var sarūpēt grupa The Hobos, kuras līdzšinējos trīs diskos iekļauto dziesmu kompilāciju apņēmusies laist klajā vāciski runājošajā pasaules daļā pietiekami ietekmīgā firma "Edel". "Platforma Records" direktora Rimanta Liepiņa komentārs attiecībā uz video ir šāds: "Mēs šeit uz vietas varam izdomāt nezin kādu singlu politiku un jebkādus video risinājumus. Reāli klips jātaisa, ņemot vērā pieprasījumu konkrētajā teritorijā. Skaņdarbam "Wal Kall Night" Beatrise Gore radījusi ļoti zema budžeta klipu — tas tika filmēts ar slēpto kameru. Ja sekos "Edel" norāde taisīt šai dziesmai jaunu lielā budžeta klipu, lai tiktu Vācijas, Austrijas un Šveices tirgū, tad tas arī tiks darīts." Dažam jau pa rokai nikns secinājums: "Atkal Rietumi diktē noteikumus!" Šajā jautājumā punktu uz "i" gatavs uzlikt Guntars Račs: "Iepriekšējam Prāta Vētras albumam, ieskaitot video, tika iztērēti 100 000 latu, pēdējam — ap 200 000 latu. Te es gribu pateikt, ka tas nekad nebūtu iespējams, ja mēs Latvijā, Lietuvā un Igaunijā nepārdotu EMI produkciju — Džordžu Maiklu, Beatles u.c. Šos līdzekļus mēs arī esam ieguldījuši grandiozajā projektā ar nosaukumu Prāta Vētra. Pēdējie klipi izmaksāja no 20 000 līdz 30 000 latu katrs, bet 100 000 latos mērāms budžets ir ļoti vērā ņemams arī Rietumu valstu grupām. Teikšu, ka ar Prāta Vētru mēs joprojām esam zināmos mīnusos.

Komentāri (10)CopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu