Bailes no augšāmcelšanās (15)

Tālāk leģenda vēsta, ka pagājis zināms laiks, kamēr izbiedētie bērinieki atjēdzās, izraka un atvēra zārku. Bet tad bija jau par vēlu — zem vāka viņi ieraudzīja šausmās un izmisumā sastingušu seju. Saplēstais audekls un saskrāpētās rokas liecināja, ka palīdzība nokavēta. Cits spoku stāsts. 1879. gadā ASV Vašingtonā kādi vecāki apglabāja savu trīsgadīgo dēlu Tomu Soksu. Tajā pašā naktī viņa māte redzēja šausmīgu murgu. Toms dzīvs gulēja zemzemē un raudāja, ar rokām atspiedies pret zārka vāku. Baisais sapnis atkārtojās arī nākamajā un aiznākamajā naktī. Tas nedeva mieru, viņa krita panikā un visbeidzot pierunāja vīru atrakt kapu. Atklājās šausmu lietas, — mazais Toms gulēja zārkā, saritinājies sāniski, uz dūrēs sažņaugtajām rociņām un ceļiem viņam bija asiņaini nobrāzumi. Vecāki bija nokavējusi, kā izrādās, dzīvs apraktais Toms kapā bija nosmacis. Vēl viens gadījums beidzās laimīgi. 1999. gada 15. jūlijā ātrās palīdzības ārsti konstatēja 73 gadus vecās Voroņežas apgabala Kustu ciema iedzīvotājas Antoņinas P. nāvi. Insults, viņi teica, vecmāmiņa neizturēja vasaras tveici. Radinieki pat pārāk neizbrīnījās. Ķermeni aizveda uz rajona morgu, kurā večiņa pamodās, nogulējusi bez dzīvības trīs dienas, kuru laikā viņai jau bija sarūpējuši zārku… Par nelaimi, šis gadījums esot nopietni traumējis cienījamās sievietes psihi. Viņa pilnībā atsakās dalīties savās izjūtās ar citiem cilvēkiem, baidoties sadusmot Dievu un nomirt pa īstam. Tiešā līnija ar zārku Diez vai kāds kaut nedaudz saprātīgi domājošs cilvēks dos kaut pliku grasi par šo stāstu ticamību. Taču tādi ceļoja no mutes mutē un tika aprakstīti aizgājušajos gadsimtos. Biedēja ļaudis ne pa jokam, 19. gadsimtā letarģiskais miegs bija viena no lielākajām cilvēku fobijām. Sazin kur saklausījies baisās leģendas, pat šā raksta autors dziļā bērnībā baidījās vakaros aizmigt, spilgti iztēlojoties nepatīkamo perspektīvu dzīvam pamosties zārkā. Nu bet tajā pašā 19. gadsimtā par tādām bažām nevienu neturētu par vājprātīgu. Bailēs no nelaimīgas augšāmcelšanās ļaudis toreiz izdomāja visādus brīnumus. Dzirdēts, ka fatālāk noskaņotie likuši sev pēc nāves katram gadījumam pāršņāpt vēnas, tādējādi garantējot nepamošanos. Daudzi citi optimistiskāk noskaņotie nolēma arī pēc kapā gulšanās nezaudēt cerību, — viņi vēlējās, lai pēc nāves ar īpašu auklu savieno zārku ar kapu sarga būdu, kurā, ja nu mironis mostos, sāktu šķindēt zvaniņš. Daži savienoja zārku un virszemi ar cauruli, lai vajadzības gadījumā varētu pasaukt palīgā un nenosmaktu. Attīstoties zinātnei, attīstījās arī līķu komunikācijas tehnoloģijas. Līdz ar elektrības parādīšanos padot signālu kapu sargam mironis varēja, vienkārši nospiežot pogu. Par to, cik un vai vispār kāds šādi atgriezies dzīvē, vēsture gan klusē. Visticamāk, tādu nebija. Diez vai arī šādas apbedīšanas metodes bija masveidīgas, taču, ņemot vērā vispārējās izbailes, vismaz kāds noteikti šādi parūpējās par sevi vai tuvinieku. Ļoti lielas bailes no letarģiskā miega piemitušas ievērojamajam krievu rakstniekam Nikolajam Gogolim. Savā testamentā viņš rakstījis, lai viņu neapglabā, kamēr nav parādījušās acīmredzamas līķa sadalīšanās pazīmes, viņš neesot vēlējies arī smagu kapakmeni, kas spiestu uz viņa mūža miegā dusošajām krūtīm. Klīst baumas, ka viņa bažas piepildījušās. Kad notika lielā rakstnieka pārapbedīšana, atverot zārku, atklājies, ka rakstnieka galvaskauss pagriezts uz sāniem, bet zārka iekšējais drapējums bijis saskrāpēts, it kā kāds tur būtu plosījies ar nagiem. Noslēpumainie miega traucējumi Viņas āda bija bāla un auksta, acu zīlītes sašaurinātas un nejūtīgas pret gaismu, pulss nesajūtams un locekļi slābani. Sievietes ārstējošais ārsts viņu bija atzinis par mirušu. Viņai pilināja uz ādas izkausētu vasku, taču nebija manāmas ne mazākās kustības. Pielika pie lūpām spoguli, bet uz tā neparādījās ne miņas no mitruma. Nebija iespējams saklausīt nekādus elpošanas trokšņus, tomēr sirds apvidū varēja sadzirdēt tik tikko manāmas nepastāvīgas skaņas. Tālākajā izmeklēšanā atklājās, ka sejas muskulatūra un locekļi tomēr reaģē uz maiņstrāvas impulsiem. Transā iegājusī histēriskā sieviete atjēdzās pēc 12 stundu ilgas faradizācijas (kairināšanas ar elektrisko strāvu). Divus gadus vēlāk viņa stāstīja doktoram Rozentālam no Vīnes, ka dzirdējusi sarunas par savu nāvi, bet nav varējusi nekādi sev palīdzēt... Šis stāsts pretendē būt par vienu no pirmajiem zinātniskajiem letarģijas aprakstiem, kaut gan vispār robeža starp zinātni, folkloru un autoru fantāziju šim fenomenam veltītajos tekstos ir gaužām neskaidra. Parasti visi steidz pieminēt, ka letarģija ir gaužām maz pētīta lieta. Stāsti par letarģiju gandrīz vienmēr vēsta, ka šajā stāvoklī cilvēks gan jūt un saprot, kas notiek viņam apkārt, taču nav spējīgs uz to reaģēt. — Letarģija ir ārkārtīgi reta parādība, — stāsta Medicīnas vēstures muzeja direktors Kārlis Ēriks Arons, — iespējams, ja elpošana ir ļoti sekla un pulsam mazs pildījums, neprofesionālim var likties, ka cilvēks ir miris. Cik tad bija kaut kādā, pieņemsim, 17. gadsimtā ārstu. Rīgā bija viens ārsts ar augstskolas izglītību, tāpēc varbūt kādu, it īpaši epidēmiju laikā, apglabāja arī vēl neatdzisušu. Parastos apstākļos tas gan visvairāk draudēja tādu reliģiju pārstāvjiem, kuriem mirušais bija tās pašas dienas laikā jāapglabā, piemēram, jūdaistiem. Letarģija ir miega traucējumi. Līdzīgi kā var būt sekls miegs, kura laikā mēs redzam sapņus, ļoti retos gadījumos var būt arī pārmēru dziļš miegs. Tiesa, būtu jānošķir šāds miegs no bezsamaņas, norāda K. Arons. Liels miegs pēc liela stresa Mūsdienās gan nav tikpat kā nekādas iespējas tikt dzīvam apraktam. Letarģiskā miegā vai bezsamaņā gulošajam neparādās nekādi līķa plankumi un sastingums, tāpēc kādam, kas aprūpē mirušā miesas pēc nāves, tas jau nu būtu pamanāms. Mirušais pēc nāves uzreiz netiek aiztikts, tāda izveidojusies tradīcija. Nemaz nerunājot par dažādiem reanimācijas pasākumiem, ko veic ar bezsamaņā gulošu cilvēku, un, iespējams, vēl sekciju pēc tam, kas, protams, pati par sevi izslēdz pamošanās iespējas. Tiesa, dažas no leģendām par letarģiskajā miegā slīgušajiem beidzas ar stāstu par pamošanos ar vaļēju vēderu uz pataloganatoma galda. Visbiežāk letarģija esot novērojama pēc lieliem stresiem un satraukumiem. Viens no iespējamiem tās skaidrojumiem esot nervu šūnu pārmēru liela pārpūle. Letarģiskā miega laikā, tad, ja tas tiešām turpinās daudzus gadus, kā vēsta citas leģendas, tikpat kā nenotiek organisma novecošana. Astoņpadsmit gadu vecumā aizmigusi sieviete šodien pamostos tikpat zaļoksna kā tad, kad aizmiga, teiksim, atgriezusies no diskotēkas vietējā kultūras namā tālajā 1983. gadā. Klīst stāsti par jaunu māti, kura, pamodusies no divdesmit gadu ilga miega, kura cēlonis bija dzemdību izraisītais stress, vēlējās pabarot savu bērnu, taču mazuļa vietā līdzās gultai ieraudzīja jaunu sievieti, savu pieaugušo meitu. Pēc pamošanās gan novecošana notiekot ārkārtīgi strauji. Dažu gadu laikā cilvēks burtiski izčākst apkārtējo acu priekšā.