Katrā sporta veidā ir optimālais vecums, kādā sportists savas iespējas izmanto visefektīvāk. Peldēšanā un vingrošanā tas ir krietni zem 20 gadiem, citur labākie panākumi sagaidāmi vēlāk, atlētam nobriestot gan fiziski, gan morāli. Arī vieglatlētikā zelta laiks noteikti pienāk pēc 20.
Vai viegli būt jaunam vieglatlētam? (6)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ūsainie puikas Lai gūtu panākumus, mērķtiecīgi treniņi jāsāk jau agrā jaunībā vai pat bērnībā, piedaloties arī sacensībās. Vislabākais dzinējspēks ir godalgas un atzinība vienaudžu vidū, jo tikai izcili talantīgi jaunieši spējuši vienlīdzīgā cīņā konkurēt ar pieaugušajiem. Spilgtākais piemērs ir 17 gadus vecā ASV desmitcīņnieka Roberta Metiasa uzvara Londonas olimpiskajās spēlēs 1948. gadā. Pēc četriem gadiem Helsinku spēlēs viņš atkal bija pirmais un tūlīt aizgāja no sporta 22 gadu vecumā. Metiass joprojām ir no vīriešiem visjaunākais vieglatlētikas čempions olimpisko spēļu vēsturē. Arī tagad lielajā vieglatlētikā laurus plūc vairāki neparasti talantīgi jaunieši, īpaši skriešanā dabas bērni no Kenijas un Etiopijas. Arī mēs, baltieši, atceramies PSRS laikus, kad jaunatnes sacensībās mūsējiem pretī stājās ūsaini puikas no dienvidu republikām, tiesa, dažs ar viltus dokumentiem. Mūsdienās, paanalizējot pasaules junioru un jo īpaši jauniešu čempionātu medaļnieku pārstāvētās valstis, jāsecina, ka skrējienos vairākums viņu nāk no Āfrikas un Dienvideiropas. Zīmīgi ir Saūda Arābijas, Kataras un Bahreinas jauno vieglatlētu panākumi, ko sekmē talantu selekcija un lielās dotācijas sportam bagātajās arābu valstīs. Tomēr pieaugušo konkurenci iztur tikai retais no šiem, iespējams, pāragri izdīgušajiem talantu asniņiem. Jaunatnes un junioru vecuma grupu sakārtošana notikusi tikai pēdējos pārdesmit gados. Pašlaik pasaulē stabilizējusies šāda skala: vieglatlēts līdz 17 gadiem (ieskaitot) startē jauniešos, līdz 19 gadu vecumam — junioros, turpmākos trīs gadus — U-23 grupā, ko dažreiz dēvē par lielajiem junioriem. Eiropas mērogā juniori pirmo reizi sacentās 1966. gadā, no 1986. gada — arī pasaules čempionātos. Kopš 1991. gada tiek rīkota Eiropas jauniešu olimpiāde, ko var uzskatīt par kontinenta čempionātu. 1995. gadā pirmo reizi notika Eiropas U-23 čempionāts, 1999. gadā — pasaules jauniešu čempionāts. Trīsdesmit ar medaļām Kopš 1966. gada šo sacensību goda pjedestālā uzkāpuši trīsdesmit Latvijas jaunie vieglatlēti, lai saņemtu 42 dažādas vērtības medaļas. Gandrīz ceturto daļu no tām ieguvuši šķēpmetēji (11), otrajā vietā barjerskrējēji (7), trešo dala sprinteri ar vidējo un garo distanču skrējējiem (pa 6). Vēl lēkšanu disciplīnās un daudzcīņā (pa 4), soļošanā (3) un lodes grūšanā (1). Pamācošs un interesants ir viņu liktenis turpmākajās sporta gaitās. Laureātu sarakstā nav daudz tādu, kuru vārdi pasaulē kļuvuši pazīstami tikai pēc junioru čempionātiem: Igors Kazanovs, Māris Bružiks, Dainis Kūla, Ēriks Rags, Valentīna Gotovska, Jeļena Prokopčuka, Ieva Zunda u. c. Viņu panākumi agrā jaunībā bija relatīvi pieticīgi un talants izpaudās, tikai pilngadību un briedumu sasniedzot. Pirmo šādu medaļu ieguva Ingrīda Barkāne-Verbele, izcīnot bronzu Eiropas junioru spēlēs 1966. gadā Odesā (Ukraina) 400 m skrējienā (56,8). Pēc tam viņa vēl ilgi piedalījās visaugstākā ranga sacensībās, ieskaitot olimpiskās spēles un Eiropas čempionātu, kur 1975. gadā nopelnīja zeltu. Ingrīda joprojām ir Latvijas rekordiste 4 x 400 m stafetē. Bronzas medaļu no Eiropas junioru otrajām spēlēm Leipcigā (Vācija) 1968. gadā pārveda tāllēcējs Laimonis Magone (7,44 m). Citās sacensībās togad viņš aizlēca 7,62 m, nopietni apdraudot Latvijas rekordu (7,70 m), vēlāk četras reizes uzvarēja Latvijas čempionātā. Eiropas junioru 1970. gada čempionātā Parīzē (Francija) sudraba medaļu pieccīņā ieguva Irēna Vitāne (4482 p.), kura pēc tam kļuva par Latvijas divkārtējo čempioni un rekordisti daudzcīņā. Turpat bronzas godalgu šķēpa mešanā saņēma Ināra Ošiņa-Aperāne (52,36 m), kuras panākumi bija spoži, taču īslaicīgi. 1970. gada vasarā Ināra tika Latvijas čempiones, nākamajā pavasarī — arī rekordistes godā (58,52 m), bet tagad sekmīgi trenē jaunos šķēpmetējus. Pirmā čempione 1975. gadā Atēnās (Grieķija) pirmo Eiropas junioru čempiones medaļu Latvijai izcīnīja cita šķēpmetēja — Leolita Bļodniece (60,62 m). Tajā pašā vasarā viņa uzvarēja arī PSRS tautu spartakiādē, vēlreiz — pēc astoņiem gadiem, pastarpām tiekot lielvalsts izlasē (gan ne uz olimpiskajām spēlēm Maskavā) un labojot Latvijas rekordu ar planējošo šķēpu (64,90 m), kas nav pārsniegts. Eiropas junioru 1979. gada čempionātā Bidgoščā (Polija) sudraba medaļu PSRS izlases komandā 4 x 100 m stafetē izskrēja Alla Kozlovska, kuras karjerā tas bija augstākais sasniegums. 1981. gadā Utrehtā (Holande) Eiropas junioru vicečempiones titulu ieguva Anita Lauvenšteine 400 m/b (56,93), taču šo rezultātu vairs neuzlaboja, lai gan piecas reizes uzvarēja Latvijas čempionātā. Nākamajā gadā Eiropas junioru sudrabu (4 x 100 m) un bronzu (200 m) nopelnīja Marina Krivošeina, kura turpmākajos pāris gados pārmaiņus ar Vinetu Ikaunieci dalīja Latvijā labākās sprinteres statusu, taču karjeras virsotni sasniedza pēc precībām ar Krievijas kārtslēcēju Igoru Trandenkovu un pārcelšanās uz dzīvi Ļeņingradā (Sanktpēterburgā). Marina ilgus gadus bija PSRS un Krievijas izlases dalībniece, izcīnot pasaules čempiones zeltu un olimpisko sudrabu 4 x 100 m. 1986. gadā Atēnās tika sarīkots pirmais pasaules junioru čempionāts, kurā lielisks bija ludzānietis Aleksejs Lukašenko, uzvarot lodes grūšanā (18,90 m). Pieaugušo kārtā tādu panākumu vairs nebija: sacensībā ar Jāni Bojāru un Māri Petraško viņš par Latvijas čempionu kļuva tikai divas reizes (biežāk — vesera mešanā) un savu labāko rezultātu sasniedza 1992. gadā (19,68 m). Pēc četriem gadiem Plovdivā (Bulgārija) Alekseja novadnieks sprinteris Sergejs Inšakovs izcīnīja pasaules sudrabu 4 x 100 m stafetē un turpmākos 12 gados 26 reizes uzvarēja Latvijas čempionātā, gandrīz 90 reizes pārstāvēja mūsu valsti starptautiskās sacensībās, arī Atlantas (ASV) olimpiskajās spēlēs (11. v. 200 m), un joprojām ir Latvijas rekordists gan 100 m (10,28), gan 200 m (20,41). Pēdējais mūsu vieglatlēts PSRS junioru izlasē bija Inguns Svikliņš, 1991. gadā Salonikos (Grieķija) saņemot bronzas medaļu 4 x 400 m. Šajā disciplīnā viņš ir Latvijas rekorda līdzautors (3:04,30) un šoziem 26. reizi uzvarēja valsts čempionātā 400 m. Pavelkot svītru vecajiem laikiem un noliekot tos iepretī Latvijas neatkarības gadiem, redzam, ka PSRS izlasē medaļas guvuši 11 mūsu juniori, bet savējā jau 19. Iespaidīgi! Kā sāka Olijars un Fadejevs Pirmo reizi sarkanbaltsarkanais karogs tika pacelts 1993. gadā Sansebastjanā (Spānija) par godu Lanas Jēkabsones trešajai vietai 400 m/b. Arī Lana tikai nesen teica ardievas Latvijas izlasei, kurā bija startējusi vairāk nekā desmit gadus, 19 reizes kļuvusi par valsts čempioni un joprojām ir rekordiste (55,46). 1995. gadā Eiropas jauniešu olimpiādē Bāsā (Lielbritānija) bronzas medaļu šķēpa mešanā nopelnīja Andis Anškins, kurš izgājis cauri visu četru jaunatnes un junioru prestiža sacensību dzirnām. Turpmāk sasniegtais rezultāts 78,42 m nav peļams, varbūt šogad pakļausies arī 80 m robeža. 1997. gadā ar Eiropas junioru sudrabu savu karjeru lielajā vieglatlētikā sāka Staņislavs Olijars, Ļubļanā (Slovēnija) zaudējot vienīgi par gadu vecākajam polim T. Ščigačevskim. Nākamajā vasarā Anesī (Francija) viņš kļuva par pasaules junioru čempionu, bet ar Ščigačevski vēlreiz saķērās 1999. gadā Eiropas U-23 čempionātā Gēteborgā (Zviedrija), kur Olijaram atkal atstāja tikai sudraba medaļu. T. Ščigačevskis tagad tikpat kā nav manāms, turpretī Stasis caur rozēm (godalgas Eiropas pieaugušo čempionātos) un ērkšķiem (klupieni un kritieni pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs) kāpj arvien augstāk barjersprinta elitē. Pirmo reizi U-23 grupai Eiropas čempionāts notika 1997. gadā Turku (Somija), kur savu pirmo lielo uzvaru svinēja Aigars Fadejevs, 20 km nosoļodams 1.19:58. Arī turpmākajos gados neparasti talantīgais un atraktīvais Fadejevs tāpat kā Olijars pārmaiņus bija te viļņa virsotnē (sudrabs Eiropas čempionātā un olimpiskajā Sidnejā), te dziļā neveiksmju bedrē (izstāšanās un diskvalifikācija pasaules čempionātos). Soļošanas junioru vicečempiones medaļu ieguva arī Jolanta Dukure 1998. gadā Anesī, taču turpmāk godalgas krāja tikai pašmāju trasēs, 11 reizes uzvarot Latvijas čempionātā un kļūstot par rekordisti četrās distancēs. 1999. gadā trīs lielās jaunatnes sacensībās piedalījās šķēpmetēja Inga Kožarenoka, Eiropas jaunatnes olimpiādē izcīnot bronzu, pasaules jauniešu čempionātā sesto vietu, bet Eiropas junioros Rīgā — tikai 12. Jau nākamajā vasarā viņas rēķinā nonāca joprojām nepārspēts Latvijas rekords (57,58 m), starts olimpiskajās spēlēs un sudraba medaļa pasaules junioru čempionātā Santjāgo (Čīle). Diemžēl dažādu iemeslu dēļ Ingas panākumi pagaidām apsīkuši. Eiropas junioru čempionāts Rīgā ir līdz šim lielākais vieglatlētikas sarīkojums mūsu zemē, un divas reizes uzvarētājiem par godu skanēja Latvijas himna. Tie bija Irina Latve 800 m un Māris Putenis 10 000 m soļošanā. Latves rezultāts turpmāk vēl auga (2:02,14) un viņa skrēja olimpiskajās spēlēs, turpretī Puteņa talantu nopļāva zvaigžņu slimība. Lielās cerības Kopš 2001. gada ar junioru un jauniešu medaļu ieguvējiem saistām lielas cerības, jo viņi vēl ir ierindā un progresē. Šajā gadā Eiropas U-23 čempionātā Amsterdamā (Holande) pirmo reizi sevi parādīja Irēna Žauna 400 m barjerskrējienā, iegūstot bronzu, bet pērn Bidgoščā — jau sudrabu. Irēna paguvusi startēt arī olimpiskajās spēlēs un ir desmitkārtēja Latvijas čempione. Amsterdamā vēl lieliskāka bija Līga Kļaviņa — Eiropas U-23 čempione ar nacionālo rekordu septiņcīņā (6279). Sekoja cerīgi starti Eiropas un pasaules čempionātos un tagad, studējot ASV, tikpat cerīga gatavošanās Atēnu spēlēm. Trešo medaļu, arī bronzas, no Amsterdamas pārveda šķēpmetējs Jānis Liepa, kura daudzsološo karjeru diemžēl piebremzēja ilgi ārstētais savainojums, bet nu viņš atkal ir ceļā uz 80 m robežu. Šķēpraiži jaunatnes čempionātos pēdējā laikā reti paliek bez godalgām. Ilzei Gribulei to ir jau trīs: 2001. gadā Mursijā (Spānija) zelts Eiropas jauniešos, nākamajā vasarā Kingstonā (Jamaika) — sudrabs pasaules junioros un pērn Tamperē (Somija) — bronza Eiropas junioros ar personisko rekordu (56,38 m), kas atbilst Atēnu olimpiskajai B normai. Kingstonā vēl augstāk tika Linda Brīvule, kuras personiskais rekords (55,35 m) izrādījās zelta vērtībā. Arī Linda ar mainīgām sekmēm jau izgājusi cauri visām jauniešu un junioru sacensībām. Pagājušais gads iezīmējies atkal ar jauniem vārdiem. Jeļenai Štinai divas sudraba medaļas pasaules jauniešu čempionātā Šērbrūkā (Kanāda) un Eiropas olimpiādē Parīzē (abas reizes gan bija uzcerēts zelts). Pēdējo reizi startējot U-23 grupā, Bidgoščā spilgti uzplauka Inetas Radēvičas talants: bronzas medaļa gan tāllēkšanā (6,70 m), gan trīssolī (14,04) līdz ar tiesībām startēt Atēnās. Parīzē labākais tāllēcējs bija Andrejs Maškancevs, šķēpa mešanā sudrabs Aleksandram Ivanovam. Tomēr labākā juniore pērn neapstrīdami bija Inna Poluškina ar divām Eiropas zelta un vienu sudraba medaļu garo distanču skrējienos un krosā.