Vai laiks saukt «Latvieti, nepadodies!» (58)

1992.gadā pazīstamais Krievijas politologs Sergejs Karaganovs nāca klajā ar paziņojumu, ko vēlāk sāka dēvēt par Karaganova doktrīnu. Viņš paziņoja, ka, lai noturētu Krievijas pozīcijas un ietekmi Baltijas valstīs, šī uzdevuma risināšanā jāiekļauj cilvēktiesību jautājumu aspekti. Viņš paziņoja arī, ka Krievijas ietekmes saglabāšanai nepieciešamas šādas darbības: - Krievijai jāveicina krievisko mazākumtautību saglabāšana Baltijas valstu teritorijā, - jāinvestē finansēs un īpašumos, lai saglabātu ekonomisko klātbūtni Baltijā, - iespēju robežās finansiāli jāatbalsta mazākumtautības, - jāveicina krievu valodas nostiprināšanās līdz pat otrās valsts valodas līmenim. Šī doktrīna pastāv jau vairāk nekā desmit gadus, bet tieši Vladimira Putina valdīšanas laikā ir pastiprinājusies dažādu ar to saistīto kaimiņvalsts valstisko un nevalstisko organizāciju rīcības vienotība, kā arī pieauguši līdzekļi, kas tiek veltīti atbalstam "tautiešiem ārzemēs", kas šobrīd, pēc oficiāliem datiem, sasnieguši 50 miljonus ASV dolāru gadā. Starp citu, savulaik Boriss Jeļcins savā pēdējā prezidentūras gadā noraidīja šo doktrīnu, jo uzskatīja to par pretlikumīgu iejaukšanos citu valstu iekšējās lietās. Tā kā Latvija ir ieinteresēta Krievijas ietekmes samazināšanā, tad šīs doktrīnas esamība nosaka arī nenovēršamu Latvijas un Krievijas interešu sadursmi, kā arī Latvijas neizbēgamo interesi par krievu valodas un krieviskās identitātes lomas pakāpenisko samazināšanu Latvijā. Šo interešu sadursmes sekas mēs varam vērot Krievu skolu aizstāvju štāba organizētajos mītiņos. Vēl nedaudz pakavējoties vēsturē, varētu atgādināt, ka līdzīga pieredze ar lielu tautiešu diasporu ārzemēs starpkaru periodā bija Vācijai. Demokrātiskā Veimāras republika vēl šķīra Vācijas intereses no diasporas, piemēram, baltvāciešu interesēm, lai gan Latvijas pieņemtie lēmumi attiecībā uz baltvāciešiem un pašu baltvāciešu darbība pret Latvijas interesēm vairākkārt kļuva par cēloni abu valstu attiecību saasinājumam. Bez tam Latvijas valsts un baltvāciešu attiecības visā starpkaru periodā bija par iemeslu nemitīgiem vācu preses uzbrukumiem Latvijai. Pēc Hitlera nākšanas pie varas vācu diaspora, saukta arī par folksdeutsche, kļuva par klaju Vācijas "piekto kolonnu" Austrumeiropas valstīs. Čehoslovākijas un Sudetijas (Čehoslovākijas pierobežas apgabals ar Vāciju) vāciešu saspīlētās attiecības un organizētas provokācijas kalpoja par iemeslu Vācijas agresijai pret Čehoslovākiju, tās sadalīšanai un anektēšanai. Polijas attiecības ar saviem vāciešiem bija arī viens no iemesliem Vācijas agresijai pret Poliju. Arī citās Austrumeiropas valstīs vācu tautības iedzīvotāji bija aktīvi vācu izlūkdienesta sabiedrotie un spēja realizēt politisku spiedienu uz šo valstu valdībām. Jāteic arī, ka nevienā no valstīm, kas pēc Pirmā pasaules kara ieguva teritorijas ar lielu vācu iedzīvotāju īpatsvaru, tās neizdevās sekmīgi integrēt. Neviens pat neloloja ilūziju, ka, atrodoties blakus lielajai vācu valstij ar tās spēcīgo kultūras un politisko ietekmi, tas būtu iespējams. Sakām "Latvija", domājam "Maķedonija" Bijušais Latvijas ārlietu ministrs Georgs Andrejevs savā intervijā šajā žurnāla numurā apliecina, ka Krievija vēlas Latvijai pielāgot t.s. Maķedonijas modeli, pēc kura vardarbības apturēšanai Eiropas Savienība piespieda šo valsti pieņemt kompromisu par divvalodību. "Tagad Krievija cenšas pierādīt visās Eiropas institūcijās, ka Latvijā ir līdzīga situācija kā Maķedonijā, un pārmet Eiropai dubultstandartus, jo, lūk, Maķedonijai bija jādara, kā liek, bet Latvijai neko neliek darīt. Krievija apgalvo, ka, tāpat kā Maķedonijā, pie mums ir jābūt otrai valsts valodai, jo minoritāte ir lielāka par divdesmit procentiem, pašvaldību vēlēšanās balsstiesības jādod visiem iedzīvotājiem. Maķedonijā tiešām to izdarīja, lai nomierinātu albāņus. Krievija to visu ir pārcēlusi uz Latviju un apgalvo, ka starp abām valstīm nav nekādu atšķirību," saka Andrejevs. Viņš uzskata, ka Krievijai vajag, lai te notiktu vardarbīgas sadursmes un pēc tam varētu teikt, ka pasaule jau sen tika brīdināta, bet negribēja to dzirdēt. Bez tam viņš uzskata, ka Krievijai ir arī tālejošāki mērķi — krievu valodas eksports Eiropas Savienībā. Ja krievu valoda šeit kļūtu par otro valodu, pēc Latvijas iestāšanās būtu jānodrošina tulkojums krievu valodā arī Eiropas Savienībā. Esam neizdevīgā pozīcijā Jautājumā par tirdzniecības atvieglojumiem un konvencionālā bruņojuma ierobežošanu Latvija var cerēt uz Eiropas un NATO atbalstu, bet ar vietējo krievu kopienu lielā mērā būs jātiek galā pašiem. Būtībā te latviešu politika ir nokļuvusi tādās kā politiskās lamatās — lai gan daudzi politiķi, žurnālisti un vienkārši cilvēki privātos apstākļos pauž viedokli, ka Šadurska ierosinātie labojumi bija nevietā un pārspīlēti, publiski visi baidās atvērt muti, lai netiktu uztverti kā "Maskavas roka". Lielas daļas latviski rakstošo masu mediju nostāja nepieļauj nekādu manevru, jebkuru soli traktējot kā "krievisku politiku", kas latviešu politikā skan tieši tāpat kā kapu zvans. Valdība tiek spiesta tēlot ultranacionālistus un zvērēt — "ne soli atpakaļ". Problēma ir tā, ka paši sevi esam iedzinuši stūrī un atņēmuši sev politiskā manevra iespējas — vēl pastiprināt spiedienu uz krievu kopienu šajos apstākļos šķiet neiespējami, bet atkāpšanās no politiskā viedokļa arī šķiet neiespējama. Tā nu latviešu politika tagad stāv uz vietas un grasās noskatīties situācijas attīstībā bez jebkādām iespējām to ietekmēt. Bubināšana par nepieciešamību "skaidrot reformu" nav pat smieklīga — ar tādiem pašiem panākumiem Alfrēds Rubiks apmēram 1990. gadā varētu mēģināt skaidrot Tautas frontes vēlētājiem PSKP politikas pamatotību. Nevar izskaidrot reformu, kuru auditorija uztver kā savu vitāli svarīgo interešu apdraudējumu. Notikumu attīstības varianti Saķeršanās starp Izglītības ministriju un pašpasludinātajiem krievu skolu aizstāvjiem būtībā var beigties trijos veidos. Pirmais, mums īstermiņā vislabvēlīgākais variants — protesti pakāpeniski noklust, krievvalodīgo kopiena samierinās ar reformu tās pašreizējā vai nedaudz mīkstinātā variantā, kā tas jau ir noticis ar citām naidīgi uztvertām reformām iepriekšējos gados. Būtībā arī izglītības reformas moratorijs, ja vien tas nav ilgs, būtu Latvijai labvēlīgs, taču tas negarantētu, ka protesti neatsāksies, tuvojoties moratorija beigām. Ilgtermiņā šāds variants, protams, neatrisina augošo krievvalodīgo kopienas politisko atsvešināšanos no Latvijas valsts, taču var cerēt, ka, mainoties paaudzēm, materiālie ieguvumi no dzīves Eiropas Savienībā un Latvijā, pakāpeniskā Krievijas politiskā un saimnieciskā novājināšanās un, galu galā, pieradums būs spēcīgāki par gruzdošo politisko aizvainojumu. Otrs, mums visnelabvēlīgākais scenārijs — vardarbīgi nemieri, kas pierāda, ka Latvija nespēj kontrolēt iekšpolitisko situāciju, un automātiski mūs tuvina Maķedonijas variantam. Šis scenārijs, pēc starptautisko institūciju iejaukšanās, mums draud ar atkāpšanos pēc pilnas programmas — gan ar tūlītēju krievu valodas kā otrās valsts valodas ieviešanu, gan ar ANO Minoritāšu konvencijas bezierunu ratifikāciju, gan, ļoti iespējams, pilsonības "nulles variantu". Uz ko varam cerēt? Neraugoties uz lielo rezonansi, paši krievu mediji atzīst, ka gan demonstrācijās, gan krievu skolu aizstāvju kongresā piedalījušies mazāk cilvēku, nekā cerēts, kas varētu liecināt, ka krievu kopienas atbalsts šai kustībai neatbilst domātajam. Vēl varam cerēt uz ļoti subjektīvo sajūtu, ka krievu kopiena Latvijā atbalsta miermīlīgus, nevis vardarbīgus protestus. Trešais variants — turpinās arvien pieaugoša miermīlīga protesta kustība un nepakļaušanās akcijas, kas atgādina latviešu nacionālo atmodu 80. gadu otrajā pusē. Šie protesti pieaug līdz pakāpei, kad tos ignorēt nav iespējams, notiek spēcīgas Krievu partijas dzimšana un sarunas par visu to pašu, kas iepriekšējā scenārijā, un vairumā jautājumu — piekāpšanās krievu kopienas interesēm. Godīgi jāsaka — šis scenārijs liekas mazāk ticams, jo, pirmkārt, nevardarbīga pretošanās krieviem nav vēsturiski raksturīga, otrkārt, tā ir iespējama tad, ja ir kāda morālā autoritāte, kas savu varu sajutušo pūli attur no vardarbības. Tādus līderus, kādi bija LTF, starp krievu skolu aizstāvjiem neredz. Ratificēsim konvenciju Man šķiet, ka Latvijas interesēs ir maksimāli veicināt pirmo notikumu attīstības scenāriju, jo vismaz šobrīd tas ir mums labvēlīgākais. Ļoti šaubos, ka "reformas skaidrošana" kaut ko var palīdzēt šī mērķa sasniegšanā. Neilgs reformas moratorijs, kas, manuprāt, nemaz nav sliktākais variants, pateicoties daudzu latviski rakstošo un runājošo mediju nostājai, asociējas ar padošanos Maskavas interesēm. Kādu citu soli vēl varam spert spriedzes mazināšanai? Manuprāt, Latvijai šajos apstākļos būtu izdevīgi ratificēt ANO Minoritāšu konvenciju. Pirmkārt, tādēļ, ka mums to visu laiku bāzīs degunā — jūs neratificējat, tātad pie jums apspiež minoritātes. Otrkārt, tāpēc, ka tā patiesībā neieviesīs nekādas būtiskas izmaiņas etnopolitikā — ar noteikumu, ka mēs to ratificējam ar dažām atrunām. Piemēram, ar atrunu par to, ka valodas izmantošana pašvaldībās notiek uz pašu pašvaldību rēķina — lai tad paši rēķina, kam izdevīgāk tērēt naudu, un otru — par ielu nosaukumu saglabāšanu latviešu valodā, jo divvalodīgu nosaukumu atkalieviešana pārāk atgādinātu padomju laikus. Tas konvencijas pants, uz ko parasti atsaucas krievvalodīgie deputāti — ka iespēju robežās jāgarantē izglītība minoritātes valodā — ir ļoti plaši traktējams. Konvencijā nekur nav teikts, kādā apjomā un kur šī izglītība ir jāgarantē. Respektīvi, tās ratifikācija nebūt automātiski nenozīmē krieviskas vispārizglītojošās skolas, tās tikpat labi var būt arī svētdienas skolas. Manevra iespējas šeit ir pietiekami plašas. Arī otrām bažām — par to, ka konvencijas ratifikācija novestu pie nepilsoņu vēlēšanu tiesībām pašvaldībās — nav pamata. Konvencijā par to nav ne vārda. Ratificējot Minoritāšu konvenciju, mēs izsitīsim gan Krievijai, gan citiem Latvijas kritiķiem no rokām ļoti spēcīgu ieroci, spersim svarīgu samierināšanās soli pretim Latvijas krievu kopienai, kā arī radīsim sev politiska manevra iespējas citos etnopolitikas jautājumos. Vājumam un muļķībai nav attaisnojuma Nav svarīgi, kādi bija izglītības ministra Kārļa Šadurska nodomi — vai viņš tiešām ir agresīvs nacionālists, par ko tagad ir pārliecināta Latvijas sabiedrības krievvalodīgā daļa, vai arī viņš tikai vēlējās precizēt jau sen pieņemta likuma un noteikumu normas, kā apgalvo viņš pats. Katrā ziņā viņam pietrūka politiskas tālredzības un situācijas izjūtas attiecībā uz to, vai ir piemērots brīdis šādai "precizēšanai", kā arī izšķirīgas rīcības un drosmes krīzes brīdī. Valsts prezidente neatteicās tikties ar krievu skolēnu pārstāvjiem, bet izglītības ministrs to neuzskatīja par vajadzīgu, tā vietā izvēloties uzsvērtu policijas interesi par tiem bērniem, kas piedalījušies demonstrācijā. Protams, tas tikai pielēja eļļu ugunī. Mūsu politiķu vājumam un muļķībai nevar būt nekāda attaisnojuma. Krievija vienmēr bijusi diplomātiski spēcīgs pretinieks, savukārt paši ar diplomātisko prasmi lepoties nevaram. To pierāda Latvijas totālā izgāšanās Martijana Bekasova lietā — tā vietā, lai nekādi nereaģētu uz viņa vēstuli, kura nedēļu vēlāk jau būtu aizmirsta, Latvija ar skandālu anulēja viņa EP novērotāja statusu, šādi izpelnoties piezīmi par vārda brīvības pārkāpšanu oficiālā dokumentā. Pašu nodarītais kaitējums šajā gadījumā bija daudz lielāks par jebkuru iespējamo Bekasova soli. Atklāti runājot, pastāv aizdomas, ka krievu skolu aizsardzības štāba uzdevums varētu būt dažu politiķu vadībā veicināt spriedzi un vardarbību. Ja sāksies vardarbība, starptautiskā sabiedrība varēs konstatēt, ka Latvijas varas iestādes nespēj kontrolēt situāciju. Savukārt visur, kur postpadomju telpā pieaug nestabilitāte — kā Gruzijā un Moldovā, tā Vidusāzijā —, pieaug arī Krievijas kā stabilitātes garanta loma. Šajos apstākļos īpaša atbildība gulstas uz jauno iekšlietu ministru Ēriku Jēkabsonu, jo tieši no viņa savaldības un spējas kontrolēt savus padotos lielā mērā atkarīga turpmākā notikumu virzība. Jāatgādina, ka pirms dažiem gadiem ārpolitiskie zaudējumi no kādas neveiksmīgi kontrolētas pensionāru demonstrācijas pie Rīgas domes krietni vien pārsniedza jebkādus reālos un iedomātos zaudējumus no traucētās satiksmes Valdemāra ielā. Atbilde uz virsrakstā uzdoto jautājumu — vai laiks saukt "Latvieti, nepadodies!" — ir "nē". Šobrīd jādomā un gudri jāmanevrē, nepieļaujot vardarbības uzliesmojumus vismaz līdz 1. maijam, nevis jāaicina uz neelastīgu pozīciju.