Leo Kokles mūža spožums un posts - mākslā

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Alūksne vēl salīgi tinas sniega segā, bet gaisā līdz ar saules spožuma atgriešanos jūtama pavasara elpa. Šis ir laiks, kad Visikumā dzimis gleznotājs Leo Kokle. Par spīti slimībai un fiziskam vājumam viņš bija “virsotne” starp sava laika jaunajiem māksliniekiem. Gluži kā koši zaļš asns sniegā.

Jaunajā pilī viņa 80 gadu jubilejā 3.martā pulcējās tie, kas atceras un domās bieži tiekas ar mākslinieku. Ne tikai Leo Kokles piemiņas istabā, bet arī citās telpās iekārtotas izstādes: pastāvīgo ekspozīciju papildina gleznotāja darbi no Mākslas muzeja, Dzidras Ezergailes grafikas, pilsētas mākslas skolas pedagogu un audzēkņu darbi. Visur skanēja mūzika, ko izpildīja Alūksnes mūzikas skolas audzēkņi. Gleznas skan kā mūzika “Varu iztēloties, kā bija toreiz - pirms 40 un vairāk gadiem. Neliels dzīvoklītis Rīgā. Nāk jauni cilvēki. Viens apsēžas pie klavierēm un kaut ko spēlē džeza stilā. Divi istabas stūrī iedziļinājušies šaha rēbusos. Citi spriež par jaunākajām mākslas tendencēm aiz dzelzs priekškara. Telpā staro kāda īpaša labestība, kad ienāk Leo māte un piedāvā visiem karstu tēju,” stāsta Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzeja direktore Aija Grīnvalde. Tāda atmosfēra radīta jubilejas atceres pasākumā. Leo Kokles māsa Ausma Ķirķe jauno izpildītāju muzicēšanu salīdzina ar REO - tolaik populāro Raimonda Paula vadīto Rīgas estrādes orķestri. Komponists masu medijiem teicis, ka viņu Leo visvairāk pārsteidza ar skaistuma un harmonijas izjūtu. R.Pauls atzinis, ka gleznotāja sieviešu portreti ir tuvi mūzikai. Šis ir pirmais no jubilejas gada pasākumiem, ko paredz projekts “Mēs - Leo Kokles novadnieki”. Tā īstenošanai saņemts Kultūrkapitāla fonda finansējums. Projektā iesaistījies ne tikai muzejs, bet arī mākslas un mūzikas skola. Turpmāk tajā piedalīsies arodapmācības un rehabilitācijas centrs “Alsviķi”, citi sadarbības partneri. Leo Kokles personību un daiļradi sešus gadus izzinājusi muzeja krājumu glabātāja Anita Rozniece. Viņa ir projekta iniciatore un koordinatore. Dzīvo atmiņās un mīlestībā Māsa Leo sauca par Levu. Viņa akcentē, ka katrs cilvēks dzīvo tik ilgi, kamēr to atceras. “Esmu laimīga, jo Levītis vēl dzīvo. Turklāt to jūtu ne tikai viņa dzimšanas dienā. Par to varu teikt paldies mātei, jo viņa turpināja dēla dzīvi, tiekoties ar tā laikabiedriem. Ja tas tā nebūtu, tad, iespējams, tagad tik daudzi nesvinētu Leva jubileju. Tā rada laimes sajūtu,” atzīst Ausma Ķirķe. Viņa redz, ka alūksniešiem brālis un tā darbi ir mīļi. Māsa Leo gleznas un piemiņas lietas dāvinājusi Alūksnes muzejam, kā arī radiem un draugiem, tur tie turpina mākslinieka dzīvi. “Liekas, ka atkal esmu kopā ar viņu. Biju lauku skuķis, kad aizbraucu dzīvot uz Rīgu, un daudz ko no Leo mācījos. Ap viņu vienmēr bija mākslinieki un dažādi cilvēki. Leo labi sapratās ar visiem,” stāsta mākslinieka māsīca Vēsma Kokle - Līviņa. Viņa uzsver, ka brālēnam bija raksturīgs optimisms. Viņš atstāja par sevi pārliecināta cilvēka iespaidu. “Man ir rokas un galva, tāpēc ne ar ko neatšķiros no citiem cilvēkiem,” atzinis gleznotājs. Pēc liktenīgā kritiena no otrā stāva mazais Leo septiņus gadus bijis spiests pavadīt gultā. Arī pēc tam kritiena sekas saglabājušās, pāraugot kaulu tuberkulozē. Leo Kokle laikam nojauta, ka viņa mūžs būs īss, tāpēc strādāja un arī priecājās uz nebēdu. Vēsmai Koklei - Līviņai bijušas daudzas sarunas ar brālēnu, kurās katrs atcerējās savu tēvu un jutās vienoti. Tā vakari kļuva īsāki. “Man tuvs ir Leo pašportrets un arī Raimonda Paula sievas Lanas portrets. Ir arī klusās dabas, bet spēcīgākie ir portreti,” atzīst māsīca. Viņa atceras, ka Leo prata muzicēt un arī dejoja. Bija jautrs un neizrādīja savas sāpes. “Cilvēks ir visbrīnišķīgākā būtne, ko radījusi daba. Un es, portretists, par savu galveno uzdevumu uzskatu to parādīt vispusīgi,” teicis L.Kokle. Fotogrāfisku atdarināšanu viņš uzskatīja “par kaitīgu” gleznotājam. Tiekas tikai vienu reizi Leo Kokles darbnīca Mākslinieku savienības namā Daugavmalā atradās iepretim Dzidras Ezergailes darbnīcai. “Viņam bija ziemeļu puse un vakara saule, manas logi bija Daugavas pusē, tāpēc pa tiem iespīdēja rīta saule. Reiz tādā saulainā dienā Koklīte ienāca manā darbnīcā un aicināja pasēdēt kompānijā. Atteicu. Biju izrāvusies no darba, tāpēc katra minūte bija dārga,” skaidro māksliniece. L.Kokle atvainojās, tā bija pirmā un pēdējā reize, kad abi tikās aci pret aci. Jauno mākslinieku apvienībā Dz.Ezergaile viņu redzēja tikai no attāluma. Tagad viņa bieži tiekas ar gleznotāju Meža kapos, jo jāiet garām L.Kokles atdusas vietai, apciemojot tēva kapu. Tikai reizi izstādē Alūksnē ar Leo Kokli ticies arī alsviķietis Jānis Līcis. Pēc pāris mēnešiem gleznotājs mira. Tā bija novada mākslinieku darbu izstāde, kurā viņš saņēma gleznotāja autogrāfu. “Cerēju ar Leo Kokli vēl tikties “Senpilī”, gleznotāja Jāņa Selgas mājās, kas ir man kaimiņos. Bet uz izstādes saviesīgo daļu Leo Kokle nebija ieradies,” saka J.Līcis. “Tās nav tikai atmiņas. Tā ir daļa no Leva. Māte, es, Raimonds Pauls, viņa Lana, dejotāja Aija Baumane, viņas brālis diplomāts Aivars Baumanis, mani bērni un daudzi Levas draugi ir palikuši viņa gleznās tādi, kādi bija toreiz,” akcentē gleznotāja māsa.

Uz augšu