Berlīnes kinofestivāls, kas notika jau 54. reizi, cenšas kļūt jaunāks. Daudzas pazīmes liecina, ka šeit mērķtiecīgi piesaista jaunos (newcomers) – gan domājot par tiem, kas kino rada, gan arī par tiem, kuri kino skatās uz lieliem ekrāniem. Nenoliedzami gudra stratēģija un bizness vienlaikus. Kurš gan nezina, ka par zvaigznēm nepiedzimst, bet tās rada!!! Kurš gan nezina, ka zvaigžņu sistēma eksistē tikai Holivudā, Eiropā ir tikai aktieri – mega personības un aktieri, kuri sitas kā pliki pa nātrēm. Latvieši līdz šim stabili piederējuši otrajiem. Jaunās latviešu kino aktrises Kristīnes Nevarauskas izrāviens, uz dažām dienām pārstāvot sevi un savu valsti Eiropas nākotnes zvaigžņu buķetē, apliecina tikai to, ka lietu kārtība var mainīties. Protams, ne tūlīt un ne rīt. Kā Berlīnes kinofestivāla laikā apliecināja pati Kristīne, ar drosmi vien un pat ar talantu nepietiks. Ar mērķtiecīgu darbošanos jāizprovocē veiksme. Īpašā Berlīnes kinofestivāla sadaļa "Shooting Stars" 2004, kas tiek organizēta jau septīto gadu, kļūst festivāla ainavā arvien pamanāmāka. Mērķim ir cēlā puse – prezentēt Eiropas kino elitei jaunos, bet savās valstīs jau augstu novērtētos jaunos aktierus, ideālā gadījumā radot viņiem potenciālas darba iespējas plašākā mērogā. Mērķim ir racionālā jeb biznesa puse – kino talantu medniekiem vairs nav jādara melnais zelta mazgāšanas darbs, "Shooting Stars" jau ir labākie no labākajiem (21 cilvēks no 21 valsts). Bet pagaidām var tikai jautāt, vai šīs ikgadēji jauno aktieru prezentācijas palīdzēs nostiprināt Eiropas kinozvaigžņu sistēmu un prestižu. Labākais, kas var notikt ar pašiem jauniešiem, jo īpaši no tik mazām kino valstīm kā Latvija, – viņi iegūs spēcīgu starptautisko aģentu, kurš būs ieinteresēts viņu radošajā liktenī. Vai šīm nākotnes zvaigznēm piemīt spilgtums? Jā un nē. Viņi ir pamanāmi, es domāju, kā paaudze. Viņi vēl ir samulsuši no izrādītās uzmanības, kaut arī trīs no viņu vidus jau nospēlējuši lomas šogad (!) "Oskaram" nominētajās filmās, vairākiem bija filmas šīgada Berlīnes kinofestivāla konkursā, visiem – savu valstu nacionālās kino balvas. Viņi vēl ir neviltoti un tieši attiecībās ar nesaudzīgo žurnālistu armiju. Kristīne Nevarauska savus kolēģus raksturoja ar vienu vārdu – vienkāršība. Pašlaik tieši tas viņus padara tik simpātiskus un trauslus. Bet kino mašīna gaida jaunas, es atvainojos, miesas!!! Kārotā slava droši vien dažiem atnāks jau tuvāko gadu laikā, citiem diemžēl būs jāpeld vietējos ezeros. Nerunāsim par tādiem niekiem, ka dienu pirms ceremonijas savu līdzdalību atsauca Klaudija Kardināle, kopumā pasākums bija organizēts ar vācisku pedantismu un Eiropas kino fondu naudai atbilstošu vērienu. K.K. tika veikli aizstāta ar P.F. Kino pasaulei pazīstamu kā Pīteru Fondu, kurš nebūt nekautrējas atzīt, ka kļuvis par kino ikonu daudzu vecākās paaudzes kinoskatītāju vidū. Savs labums no šīs ceremonijmeistaru maiņas bija, jo Pīters Fonda ne tikai bučoja jaunās aktrises, bet kopbildē nogūlās pie viņu kājām. Tas gan vairāk, lai uzturētu jautrību Dītera Koslika stilā. Pasākumam, protams, bija arī sava oficiozā puse – ātrās brokastis ar kastinga (aktieru atlases) režisoriem un Eiropas aktieru aģentūru pārstāvjiem, protams, pusdienlaika uzkodas ar dažādu valstu mediju pārstāvjiem, Latvijas TV ieskaitot, un visbeidzot zvaigžņu gala party 600 cilvēkiem pieczvaigžņu hotelī "Adlon". Tomēr iemetiet kādā no savas atmiņas failiem vismaz dažus no šīgada Berlināles "Shooting Stars": Elena Anaija (Spānija), Aleksandra Aidini (Grieķija), Irina Bjorklunda (Somija), Zoī Feliksa (Francija), Georgs Fridrihs (Austrija), Ana Greislerova (Čehija), Andress Vilsons (Zviedrija), Aksels Henijs (Norvēģija)… Žēl, ka viņiem tur Olimpā vēl nebija kino dieva, tagad atliek cerēt uz industriju. Un tā strādā. Katru vakaru uz sarkanā paklāja tika izrādīti un apjūsmoti tie, kuru kino liktenis jau ir nokārtojies. Viņu filmas tiek izrādītas galvenajā Berlīnes konkursā. Keita Blānšeta uz Berlīni bija ieradusies ne tikai kopā ar savu filmu, tādu kā vesterna parafrāzi "Missing", Berlīnes salā viņa gozējās, lepni izrādot, ka tūlīt kļūs par otra bērna māmiņu. Robins Viljamss, nospēlējis depresīvu lomu Holivudas debitanta Omāra Naijama filmā "Final Cut", ne mirkli neaizmirst, ka jokot var arī bez iemesla, saglabājot dzelžaini nopietnu sejas izteiksmi, pārvērš preses konferenci par viena aktiera komēdiju. Raustoties smieklos, protams, daudzi dusmīgi jautājumi paliek nepajautāti. Piemēram, par to, kā tāds Reja Bredberija un Stīvena Spīlberga futuristisko ideju mikslis šo aktieri varēja savaldzināt. Scenārijs esot bijis interesants. Šis Berlīnes kinofestivāls izcēlās ar atlases komisijas drosmi iekļaut savā konkursā vēl vairākas, mākslinieciski daudz pārliecinošākas debijas. Petijas Jenkinas "Monster", kurā galvenās lomas divas zvaigznes – mazā pantera Kristīna Riči un maniakālas slepkavas ādā paslēptā Šarlīze Terona. Beļģu, spāņu, franču kopražojuma filma ir pirmais lielais kinoprojekts režisoram Stefanam Vuilē "25 Degrees In Winter", kurā vienu no galvenajām lomām spēlē lietuviešu cilmes Londonā dzīvojošā aktrise Ingeborga Dapkunaite. Ne tikai, bet tomēr Baltijas grādos augusi aktrise Eiropā mēdz būt vērtīga ar savām krievu valodas zināšanām. Dapkunaitei ir ne tikai talants, bet arī labs aģents, kurš uzož īsto projektu. Šogad Kannu kinofestivāla programmā izrādīja jaunas angļu kinorežisores debiju ar Ingeborgu Dapkunaiti. Vienā no centrālajām lomām viņa tēloja kādu karā aizsaukta vīra sievu – sveštautieti. Pašlaik Eiropā vairums no filmām ir kopražojumi un kino veidotāji saviem sižetiem arvien biežāk izmanto daudznacionālus motīvus. Tātad – arī būt latvietim ar labām krievu un sliktām angļu valodas zināšanām ir īpaša pazīme, kas var ne tikai traucēt, bet arī palīdzēt dabūt īsto lomu īstajā filmā. Arī festivāla lielā žūrija, kuras darbu šogad klusi un inteliģenti vadīja neatkarīgā amerikāņu kino un brāļu Koenu zvaigzne Frēnsisa Makdormanda, meklēja jaunas vēsmas pasaules kino ainavā un jaunas personības cilvēku zvaigznājā. Tā pie festivāla galvenās balvas "Zelta lāča" negaidīti tika Vācijā dzīvojošais turku izcelsmes režisors Fantihs Akins par filmu "Pret sienu" (Head on). Stāsts par to, cik sarežģīti sveštautietim ir būt laimīgam, izvēloties par savu mītnes valsti Vāciju. Spēcīga sociāla un vienlaikus emocionāla drāma. "Sudraba lācis" par labāko režiju Eiropā iecienītajam korejiešu režisoram Kimam Kim Kidukam par filmu "Samāriete" (Samarian Girl). Vairumam no viņa līdzšinējām filmām galvenās varones ir bijušas prostitūtas pret savu gribu, kuras bauda dzīvi caur sāpēm. "Samāriete" ir filma par to, vai grēku ir iespējams izpirkt ar grēku un cerēt uz piedošanu. "Sudraba lācis" vēl vienam plašākai publikai līdz šim mazāk pazīstamam režisoram – argentīnietim Danielam Burmanam par filmu "Zaudētais apskāviens" (Lost Embrace). Arī šī filma pēta imigrantu ģimenes kolīzijas. Par festivāla labākajiem aktieriem pasludināti amerikāniete Šarlīze Terona, kolumbiete Katalīna Sandino Moreno un ebrejs Daniels Hendlers. Viņiem lielās cerības piepildījušās, mums – priekšā citi festivāli.