Slimības, kas mainīja pasauli (16)

Izlutinātā tehnoloģiskā cilvēce šobrīd ceļ paniku dažu desmitu cilvēku nāves dēļ, ko izraisījušas nezināmas slimības. Taču bija laiks, kad slimības aiznesa kapā pusi valstu iedzīvotāju, mainot ekonomisko un politisko iekārtu, izlemjot karu iznākumu vai kādas tālas ekspedīcijas likteni. Kopumā ar citiem ilgtermiņa faktoriem, tādiem kā ģeogrāfiskais stāvoklis, klimats, īpašuma forma u.c., slimības bieži vien ir noteikušas vēstures virzību. Pirmo epidēmiju, visticamāk, izraisīja kāds alu iedzīvotājs, kas bija aizticis slimu dzīvnieku, bet pēc dažām dienām pačurājis upē augšpus cilts apmetnes. Varbūt tika iznīcināta visa cilts, bet varbūt izdzīvojušie panikā aizbēga no šīs vietas, piedēvējot tai "ļaunos garus". Kamēr cilvēki dzīvoja mazās izolētās grupās, šādi incidenti bija reti. Taču, civilizācijai attīstoties, cilvēki sāka pulcēties pilsētās un lietot kopīgu ūdeni, apmainīties ar nemazgātu pārtiku, laiku pa laikam iekāpt izkārnījumos un lietot urīnu kā krāsvielu, balinātāju un pat antiseptisku līdzekli. Pilsētu vēsture ir arī epidēmiju vēsture. Tās tika uzskatītas par dieva (-u) sodu vai arī par planētu un zvaigžņu noteikta stāvokļa vai "slikta gaisa" radītu postu. Mēris un aitas Baismīgā mēra epidēmija, kas ļaužu atmiņā palikusi ar nosaukumu "melnā nāve", uzbruka Anglijai 1348. gadā. Infekciju atnesa tālās ekspedīcijās bijušu kuģu žurkas. Dažu mēnešu laikā mēris aizrāva kapā pusi no Anglijas iedzīvotājiem, galvenokārt no nabadzīgajiem slāņiem, jo augstmaņi un galms panikā bēga no mēra apsēstās Londonas uz laukiem. Anglijas pretinieki, pirmkārt jau Francija, nolēma, ka ar angļiem ir cauri un pēc šāda trieciena tie vairs nekad neatgūsies. Taču viņi kļūdījās. Tā kā darbaroku skaits valstī bija samazinājies, līdzšinējās aramzemju platības vairs nebija iespējams nodrošināt ar darbaspēku. Piemērojoties jaunajiem apstākļiem, angļi pārgāja uz aitkopību — agrākie kviešu lauki tika pārvērsti par ganībām. Lielu aitu baru var uzraudzīt viens cilvēks, bet vilnas cirpšanai nepieciešams daudz mazāk roku nekā ražas novākšanai. Tieši šajā laikā Anglijā parādījās pirmie likumi, kas regulēja darba devēju un algoto darbinieku attiecības. Dažu gadsimtu laikā aitas vilna un audumi kļuva par Anglijas bagātības avotu. Vilnas eksports veicināja lielas tirdzniecības flotes izveidošanos un lika pamatus "jūras valdnieces" nākotnei, savukārt vilnas tirgotāju celtie mūra nami pakāpeniski sāka aizstāt viduslaiku Londonas koka apbūvi. Tā nacionālā katastrofa palīdzēja Lielbritānijai pāriet uz jaunu attīstības fāzi, nodrošināja pāreju no nabadzīgas un atpalikušas viduslaiku valsts uz pasaules tirdzniecības līdera statusu. 1439. gadā mēra epidēmija vēlreiz piemeklēja Albionu. Varas iestādes ķērās pie ekstremāliem pasākumiem — šī gada 16. jūlijā izdotais parlamenta rīkojums aizliedza skūpstīšanos. Slimība atkāpās. "Melnā nāve" plosījās vairākus gadsimtus, iznīcinot apmēram trešdaļu Eiropas iedzīvotāju. Mēris bija tik briesmīgs, ka vairāki autori lielo ugunsgrēku Londonā 1666. gadā uzskata par svētīgu, jo, lai gan bojā gāja tūkstošiem cilvēku, tas iznīcināja atkritumus, mēslus un žurkas un izbeidza epidēmiju. "Brīnumdarītāja" svētbilde Darbaspēka trūkuma krīze, kas pēc mērogiem būtu salīdzināma ar angļu pieredzēto, satricināja arī Krieviju pēc 1648. un 1654.-1655. gada mēra epidēmijām. Taču Krievija izvēlējās citu ceļu. Intensifikācijas vai ražošanas sfēras nomaiņas vietā tika iekonservēta vecā feodālās ražošanas forma, tikai tagad zemniekiem bija jāstrādā muižas laukos visas septiņas nedēļas dienas (agrāk zemnieki strādāja muižniekam tikai piecas dienas, bet divas varēja veltīt savam laukam). Jauno kārtību nostiprināja ar cara ukazu. Citu ceļu Krievija izvēlējās arī attiecībā uz skūpstīšanos. Hronikas saglabājušas aprakstu par briesmīgajiem notikumiem t.s. Mēra dumpja laikā Maskavā 1771. gada septembrī. Togad mēris atkal plosījās Krievijas centrālajos rajonos. Izplatījās baumas, ka svētbilde, kas karājas kādos Kitaigorodas (viens no tālaika Maskavas rajoniem) vārtos, spēj gan izārstēt no slimības, gan novērst saslimšanu. Drīzumā cilvēki diennaktīm stāvēja rindā, lai noskūpstītu "brīnumdarītāju" svētbildi, un, protams, slimība sāka izplatīties vēja ātrumā. Arhibīskaps Ambrozijs pavēlēja izvest svētbildi no pilsētas, taču milzīgie cilvēku pūļi, kas gaidīja iespēju pieskarties "glābējai", to nepieļāva. Tad arhibīskaps personiski ieradās un noņēma svētbildi, bet pūlis viņu saplosīja kā "velna pakalpiņu" un pēc tam metās graut karantīnas posteņus un nogalināt sargus. Sifiliss un protestantisms Slavenais vācu sociologs un vēsturnieks Makss Vēbers savulaik izvirzīja teoriju par to, ka kapitālisma institūtu attīstība ir tieši saistīta ar protestantisma ētikas attīstību. Šobrīd Vēbera atziņas jau kļuvušas par tādu kā normu. Taču interesanti ir tas, ka virkne pētnieku apgalvo — protestantu un puritāņu uzvedības un ētikas normas lielā mērā noteica sifilisa un citu venērisko slimību epidēmija, kas tolaik plosījās Eiropā (sifilisu no Amerikas pārveda Kolumba matroži, indiāņiem pretī "uzdāvinot" gripu). Tieši slimības bija faktors, kādēļ cilvēki tika aicināti vairāk strādāt, nevis pavadīt laiku vēlīnās renesanses izpriecās. Savukārt XIX gs. lielākajai slepkavai holērai mēs varam pateikties par paradumu mazgāt rokas un nedzert nevārītu ūdeni, jo, tieši pētot šo ātri nonāvējošo slimību, tika atklāta saistība starp lietoto ūdeni, personisko higiēnu un slimības izplatīšanos. Policija, logi un indivīds Patiesībā arī par policijas institūcijas izveidošanos mēs varam pateikties slimībām. Epidēmiju laikā tikai organizētas municipālo sargu brigādes spēja nodrošināt kapsētu un izgāztuvju funkcionēšanu, panākt līķu kremāciju, kontrolēt tirdzniecību ar produktiem un lopkautuvju darbu, slēgt infekcijas skartos rajonus un ielas, nodrošināt sanitāro posteņu darbu. Tieši infekcijām varam pateikties par to, ka Eiropas pilsētu arhitektūra kļuva tāda, kādu to pazīstam šodien — pilsētu vadītāji pieprasīja, lai namu guļamistabu logi tiktu izvietoti ielas pusē, jo sargiem bija jāredz, vai mājā ir saslimušie. Viduslaiku namiem, kā zināms, namu logi atradās sētas pusē, bet pa vienīgo ielas logu tika izmesti atkritumi, kas pēc tam nedēļām ilgi mētājās uz ielas. Taču varbūt vissvarīgākais slimību efekts ir tas, ka tika veicināta individualizētas attieksmes pret cilvēku veidošanās un grautas šķiru barjeras. Saslimstot vienam, pat vismaznozīmīgākajam sabiedrības loceklim, tika apdraudēti gan augstmaņi, gan visa valsts kopumā. Ārstējot slimības, ārsti bija spiesti ņemt vērā arī stāvokli ģimenē — lūk, sociālo dienestu aizmetņi. Ilgstošo slimību laikā cilvēki iemācījās, ka mēris un citas epidēmijas tiek atvairītas ar kārtību — nekavējoties tika radīta kontroles struktūra, pastiprinājās centra saiknes ar perifēriju, tika radīta stingra hierarhiskā piramīda. Slimnieku novērošana un karantīnas ieviešana veicināja telpas sadalīšanu sīkākās, labāk kontrolējamās vienībās. Pakāpeniski šī kontroles sistēma tika pārnesta arī uz citām jomām (nodokļu, militāro, cietumu utt.). Franču sociologs Mišels Fuko apgalvo, ka šādi notika "ķermeņu, slimību, simptomu, dzīvības un nāves individualizācija". Visiem slimniekiem, neatkarīgi no viņu sociālā stāvokļa, tika ieviestas medicīniskās kartes. Tomēr bēdīgais fakts ir tas, ka pagāja veseli 200 gadi kopš mikroskopa izgudrošanas, kamēr cilvēce apjēdza sakarību starp slimībām un mazajām sīkbūtnēm, kas dzīvo ūdenī, gaisā un uz ādas. Cik miljonus dzīvību izglābtu katra ātrākas apjēgšanas desmitgade? Kari un epidēmijas Līdz pat Otrajam pasaules karam galvenais epidēmiju izplatīšanās cēlonis bija kari. Cilvēku sapulcēšanās ierobežotā telpā, neapraktie līķi karalaukos, pilsētu ielās un sliktā pārtika veicināja infekciju izplatīšanos. Klimatisko zonu un pierastās vides maiņa arī veicināja aplipšanu ar jaunām slimībām, pret kurām migrantiem nebija imunitātes. Tā notika ar krustnešiem Palestīnā, Napoleona Bonaparta armiju Ēģiptē un visu paveidu kolonizatoriem dažādās pasaules malās. Līdz XIX gs. vidum divas trešdaļas kara zaudējumu bija sanitāra rakstura. Pirmie dati par epidēmijām ir ļoti seni. Jau Homērs Iliādā vēsta, ka Trojas aplenkuma laikā grieķi vairāk cietuši no slimībām nekā ienaidnieku šķēpiem. V gs. p.m.ē. mēra epidēmija piespieda persiešu armiju pamest Grieķiju (kauja pie Maratonas bija kauja ar aizejošās persiešu armijas arjergardu). Pusgadsimtu vēlāk mēris atgriezās, Peloponēsas kara laikā sagraujot Atēnu kaujasspējas. No šīs kaites mira arī Perikls. Grieķu vēsturnieks Adriāns liecina, ka tālāko ceļu uz Austrumiem Maķedonijas Aleksandram aizšķērsojušas karaspēka slimības. Slimības ietekmējušas arī Romas vēsturi. Piemēram, 165. gadā, imperatora Marka Aurēlija laikā, mēris uzliesmoja Ovīdija Kasija karaspēkā, kas Sīrijā aplenca kādu pilsētu. Leģenda vēsta — kareivji, izlaupot Apolona templi, iegājuši svētajā alā un tur haldeju priesteri "izlaiduši slimības iedīgli". Triumfatori, atgriežoties Romā, atnesa sev līdzi infekciju, kas plosījās piecpadsmit gadu un nokļuva līdz pat Reinas krastiem. Taču šī pati slimība pasargāja Konstantinopoli no huņņu iebrukuma. Pirmā krusta kara laikā 1097. gadā epidēmija sākās karaspēku pavadošajā sieviešu un bērnu pulkā, vēlāk pārsviežoties arī uz pašiem krustnešiem. Tikai septembrī esot nomiruši 100 000 cilvēku, bet, pienākot papildspēkiem no Vācijas, sākuši mirt 500 cilvēku dienā. Tās pašas slimības mocīja arī nākamo krusta karu dalībniekus. Vācu vēsturnieks H. Frēlihs ir aprēķinājis, ka kopumā krusta karu laikmetā no epidēmijām miruši trīs miljoni cilvēku, kas arī bijis galvenais krusta karu neveiksmju iemesls. Visus viduslaiku un jauno laiku karus pavada infekcijas slimības. Tā, piemēram, Ziemeļu kara laikā Rīga krita krievu karaspēka rokās pēc slimības, kas nogalināja 9000 pilsētas aizstāvju. Krievijas un Austrijas karus ar Turcijas impēriju regulāri pavadīja nāvējošas epidēmijas, kas bija viens no kara izbeigšanas iemesliem. Bet pēdējā Francijas imperatora Napoleona III ekspedīciju korpusu Meksikā iznīcināja dzeltenais drudzis, kopā ar jau gandrīz uzvarējušo svešzemnieku karaspēku iznīcinot arī trešo daļu Meksikas iedzīvotāju.