Vēl pirms lielās "atbrīvošanas" dzimušais latvietis Pēteris Pildegovičs jau daudzus gadus dzīvo un strādā Ķīnā. Viņš runā ķīniski, domā ķīniski, tomēr spēj saglabāt savu iekšējo līdzsvaru un "nepārķīnojas". Tagad Pildegoviča klejojumi tuvojas beigām, un viņš secina: katram jāļauj palikt tam, kas viņš ir.
Kāpēc tieši austrumi, Ķīna? Tas sākās ļoti sen. Pabeidzu austrumu valodu institūtu un aizbraucu strādāt uz austrumiem. Desmit gadu strādāju Vladivostokā. Gadu stažējos Singapūrā. Kad atgriezos dzimtenē – kopā ar armijas laiku un visu pārējo –, bija pagājuši jau 18 gadi. Un pēc tik ilga laika ar sievu atgriezāmies mājās. Pilsēta bija mana un arī nebija mana. Visi tie saspēles kontakti, kas veido reālo dzīvi, atradās pavisam citā pasaules pusē. Tomēr es ar jums runāju latviešu valodā - galu galā esmu latvietis pēc tautības, iedzīvojos atpakaļ Latvijas apstākļos. Astoņdesmito beigās atkal pavērās izdevība un daudz ceļoju pa Ķīnu. Sāku arī pasniegt ķīniešu valodu Latvijas Universitātē. Vēlāk jau nāca citi laiki – un uz Ķīnu varēju skatīties no ļoti dažādiem "lodziņiem" – ar biznesa cilvēkiem, žurnālistiem, diplomātiem, pats vēru vaļā vēstniecību. Ko nozīmē "vēru vaļā"? Nu, tās šeit vienkārši nebija. Es biju pilnvarotais lietvedis, tas bija mans uzdevums. Vēstnieku sanāksmē 1999. gadā sēdēju blakus Kalnietei, viņu toreiz no Parīzes pārsvieda uz Portugāli – žēlojās, ka nekādi nevar vienoties un atrādīties, ka ir tas jaunais vēstnieks. Turpretim, kad es ierados šeit, mani tai pašā dienā pieņēma Ārlietu ministrijā, mašīnu iedeva. Vienu nedēļu tā lepni dzīvojām, un pēc tam vairs nebija nekā. (Smejas.) Kurā brīdī teicāt: palieku? Tagad? Man bija piedāvājums slēgt kontraktu ar ziņu aģentūru, un es labi zināju, uz kurieni braucu. Bet domāju, pārāk ilgi vairs nepalikšu, esmu ļoti ilgi klīdis apkārt. Darbs Uz šo valsti man nākas skatīties no visfantastiskākajiem aspektiem. Redaktora darbā katru dienu caur smadzenēm izlaižu kādus 25 tekstus. Strādāju krievu redakcijā – atrodos starp diviem valodu okeāniem: no vienas puses ir neaptveramā ķīniešu valoda, no otras puses - tikpat neaptveramā krievu valoda. Latviešu valodas absolūti nav. Esmu pirmais cilvēks – ne krievs, kas strādā šajā redakcijā. Kāds ir aģentūras nosaukums? Nosaukums ir gandrīz pikants – "Xinhua" ("Siņhuā"). Lielākā ziņu aģentūra šajā valstī, 1200 žurnālistu. Man pašam "aiz muguras" strādā 7 tulki, un jūs varat iedomāties, kāds ir temps. Un ārkārtīgi plašs klājiens ir šīs te dzīves – visos aspektos. Protams, kaut kāda propaganda ir klāt, bet tai pašā laikā ļoti interesantas lietas arī. Matemātika Jums ir paveicies, ka esat imperatora galvaspilsētā. Ja paskatīsimies tos objektus, ko viņi līdz 2008. gadam savedīs kārtībā, ko uzspodrinās, sākot ar slēgto pilsētu (kādreizējo imperatoru rezidenci)... Tie ir miljardi, bet viņi grib dabūt šo pilsētu tādā skatā, kādā tā patiesībā nekad nav bijusi. To, ka viņi nemētājas ar vārdiem, apliecina kaut vai transporta loki Pekinā. Orientēšanās te ir fantastiski vienkārša – viss ir līnijās ziemeļi - dienvidi, rietumi - austrumi. Ideāli! - Mašīnu gan šķiet maz. Nē! Mašīnu tagad ir daudz. Kā PSRS laikā Latvijā - uz simts ģimenēm kādas 12 automašīnas. Īpaši pēc SARS epidēmijas pieaug šis skaits. Starp citu, Šanhajas "Volkswagen" ir ienesīgākais uzņēmums firmai. Patiesībā valsts tagad ļoti lielā mērā atbrīvo rokas tiem, kuriem ir nauda. Ja mēs salīdzinām, kas notika Latvijā pēc 1991. gada un Ķīnā pēc 1979. gada, kad sākās reformas, atšķirības ir iespaidīgas. Vasarā pa Latviju pabraukājāmies. Krāslava, piemēram. Lai Dievs pasarg, ja iekārtojaties kaut uz vienu nakti palikt vietējā viesnīciņā! Bet šeit viņi viesnīcu biznesā iesaistīja tautiešus no Singapūras, no Honkongas, Taivānas. Tagad, ja jūs ceļosiet pa Ķīnu, jebkurā vietā un par jebkādu naudu iekārtosieties. Tā ir valsts programma? Kad Ķīna 1979. gadā atvērās pasaulei, viņi vienkārši saprata, ka neviens nebrauks uz šejieni, ja nevarēs izgulēties vai aiziet uz tualeti. Pārvērtības notikušas lielas. Vienalga, vai runājam par viesnīcām vai ceļiem. Pagājušajā rudenī Šanhajā palaida vilcienu uz magnētiskā spilvena. Nav jau runas par to, ka no kaut kādiem tumšiem kaktiem, piemēram, no Rumānijas, atbrauc cilvēki un brīnās: vai dieviņ, kas te noticis! Tāda pati reakcija ir arī rietumniekiem. Bet no politikas spējat abstrahēties? Viens no tādiem kritērijiem ir ļaut ķīniešiem būt ķīniešiem, krieviem būt krieviem un varbūt negribēt, lai viņi pēkšņi sāk maizes zupu prasīt. Ir bijis tā, ka Ķīnā ierodas cilvēki no Latvijas un skatās uz visu kā no augsta plaukta. Grib kaut ko piedot ķīniešiem vai žēlot. Nekam tādam nav jānotiek. Valsts iekārta, viņu tradīcijas pamazām mainās. Bet tā nevar būt kā Irākā – mēs jums nesam demokrātiju, un tagad jūs esat brīvi! Pašlaik tūkstoš trīssimt miljonu sabiedrība ir paēdusi. Kas attiecas uz dzīvošanu, nu diemžēl… Ir tādas letes, kur pārdod augļus vai dārzeņus, un turpat blakus ir tāds būcenītis, kur naktī tiek gulēts. Cilvēks tirgojas un andelējas, palēnām viss iet kalnā, bet konkrētais brīdis ir bēdīgs. Rīgā jau arī tā ir. Diemžēl. Rīgā diezgan daudzi cilvēki ir nolaidušies. Vasarā braucu pa Barona ielu gar krišnaītiem. Stāv ap divsimt cilvēku. Bija dažas vecenītes, kurām varbūt tiešām ir vajadzīgs tas zupas šķīvis, bet stāv arī tāāādi zēni! Tas bija graujošs iespaids tēvzemē. Ķīnā jau arī prasa ielas malā, bet pa lielākai daļai tie ir sakropļoti cilvēki… Šeit kādreiz vajag no rīta paskatīties, kā Pekina mostas. Trīsriteņi ar dārzeņiem, vistām, olām, ar visu, ko tik var izdomāt, - tie jau min uz tuvāko tirdziņu. Viss ir kustībā – stiepj, velk, nes, un pamazām tas rats iekustas. Rosīgi cilvēki. Es pats pieredzēju laikus, kad Rīgā klavieres stūma ekspreša vīri ar ratiņiem – ja vajag arī uz Pārdaugavu, un smagos ormaņus redzēju. Latvijā tā ir tāla pagātne – bet šeit jūs to varat redzēt šodien. Braucot uz šejieni, redzēju, ka veči ar lāpstām rok pamatus jaunai mājai. Jā, un tikko runājām par vilcienu uz magnētiskā spilvena… Sentiments Jūs pieminējāt ormaņus – cik jums ir gadu? Ķīnieši, runājot par maniem gadiem, teiktu, ka esmu dzimis pirms atbrīvošanas. Latvijas cilvēki teiktu – pirmās brīvvalsts laikā. Kādas ir jūsu attiecības ar vietējiem? Labprāt ielaižos sarunās ar svešiniekiem. Kāpjot kalnā (pa Lielo Ķīnas mūri), cilvēki mēdz mazliet apstāties, parunāties. Bieži tur gāju pagājušajā ziemā. Un bija tā, ka es kāpju kalnā un dzirdu: "Re, Latvija arī nāk!" Vietējie jau pazīst mani. Citā reizē atkal vaicā: "Kāpēc Latvija šodien tik vēlu?" Sarunā iesaistās Pildegoviča kundze Gaļina. Pastāsti, kā tu Latviju visur propagandē – taksistiem, tirgotājiem! Kā vien var. Un tad viņi brīnās – no kurienes jūs tik labi zināt valodu? Jūs esat no Krievijas, Vācijas? Ak Latvijas? A kur ir Latvija? Ir visādi bijis – prasa, vai tas varētu būt Latīņamerikā? Nē? Nu tad jau pie Balkāniem! Vai, domājot par Latviju, sentiments arī uznāk? Tie tālie ceļi ir vilinoši, bet ir brīži, kad nemaz tik jautri nav. Laikam Ziedonis ir teicis, ka nekur latviešu valoda tik dzidri neskan kā Latvijā. Svēta patiesība. Mana kundze Jāņos bija Latvijā, bet es - viens šinī dzīvoklī ar noplukušajām tapetēm. Un pat tad, ja tās būtu no zelta, tas nebūtu svarīgi. Ar visu to, kas mums izdodas vai neizdodas, ir kaut kāda unikalitāte mūsu valstij, valodai, saknēm, un tas ir ļoti svarīgi cilvēkam. Līdzsvara noturēšana Vai ēdat tikai ķīniešu maltītes? Atceros, vēl strādāju vēstniecībā. Egils Zariņš atbrauca. Un tad es viņa raidījumam tādu ķīniešu zupu uztaisīju, kurā laiž olu iekšā, tomātus, tas ir ļoti vienkārši. Bet es gribētu par to no mazliet cita redzesleņķa runāt. 19. gadsimts šai zemei bija ļoti smags laiks, kad Rietumi sāka mākties virsū. Bet mūsdienās notiek pretēja invāzija - no austrumiem rietumu virzienā, un tā iet caur cigunu, zobeniem, vingrošanu un tā tālāk. Rietumos cilvēkiem ir pilnas galvas ar iedomām, kā tam visam jānotiek! Viņi ir varā, bet es šinī te varā negribu būt. Varu aiziet paskatīties, kā vingro, bet lai man iekšējo līdzsvaru jauktu ārā? Es labāk tenisu uzspēlēšu. Šaubos, vai ir vajadzīgs tā īpaši "pārķīnoties". Ķīnieši ir ārkārtīgi jauka tauta ar to, ka katram ļauj palikt par to, kas viņš ir. Ļoti ērti te jūtas poļi, krievi, žīdi. Cilvēks šai vidē it kā neintegrējas, bet neviens arī viņu nemēģina asimilēt. Kas joprojām jūs Ķīnā pārsteidz? Esmu ārkārtīgi daudz redzējis ķīniešu talanta apliecinājumus, bet tomēr, kad tu atkal kaut ko redzi – rodas cieņa un apbrīna. Rotaslietas vai griezumi metālā, vai vēdekļi. Tā ir ārkārtīgi augsta līmeņa amatniecība, kas ir kultivēta tūkstošiem gadu. Ja mēs runājam par moderno apliecinājumu – šovasar bijām uz kūrortu pie Dzeltenās jūras aizbraukuši… divstāvu vilcienā. Ir jau arī sēnalas, bet Ķīna ir milzīgs okeāns, un okeāns attīrās pats.