Bieži apgalvo, ka ASV ekonomiskā hegemonija pasaulē pieaug. Pētījumi liecina, ka tas īsti neatbilst patiesībai. Ekonomists un statistiķis Anguss Madisons savā darbā Pasaules ekonomika — tūkstošgades perspektīva ienirst dažādu valstu statistikas dzīlēs un iznirst no tām ar vairākiem negaidītiem secinājumiem.
Viņš salīdzina dažādu valstu ekonomikas rādītājus trijos dažādos laikos. Pirmais no tiem ir 1913. gads, kas reprezentē liberālā XIX gs. beigas (vairums vēsturnieku uzskata, ka politiskā, ekonomiskā un kultūras nozīmē XIX gadsimts beidzās līdz ar Pirmo pasaules karu). Otrs salīdzināšanas punkts ir 1950. gads, kad pasaule sāka atkopties pēc vairāk nekā trijām karu un ekonomiskās depresijas desmitgadēm. Pēdējais salīdzināšanas brīdis ir 1998. gads, kas reprezentē gan XX gadsimta beigas, gan arī brīdi, kad vispasaules ekonomiskā liberalizācija tuvina ekonomisko vidi tiem apstākļiem, kādi bija 1913. gadā. Pirmais A. Madisona secinājums — pagājušā gadsimta laikā cilvēki visās pasaules malās ir cēluši savu labklājības līmeni. Eiropiešu un amerikāņu vidējie ienākumi ir četrkāršojušies, Āfrikas vidienes iedzīvotāju ienākumi — dubultojušies, bet japāņu labklājības pieaugums pārsniedz jebkuras citas nācijas iespēto. Otrs secinājums vēsta, ka pretēji izplatītajam viedoklim par ASV un Rietumeiropas ekonomisko dominanti patiesībā to daļa vispasaules kopproduktā gadsimta laikā samazinājusies no 53 līdz 43%. Gadsimta ieguvējs — Japāna Izrādās, visvairāk ekonomiskajā ziņā ir attīstījusies Japāna, kura izcīnījusi veselus 5%, panākot sava īpatsvara pieaugumu pasaules kopproduktā no 3% gadsimta sākumā līdz 8% 1998. gadā. Visa pārējā pasaule ieguvusi otrus 5% — tās daļa palielinājusies no 45% pirms Pirmā pasaules kara līdz 50% gadsimta beigās. Pārsteidzošs secinājums ir tas, ka patiesībā ASV "ekonomiskais svars" gadsimta laikā nemaz tik ļoti nav mainījies — 1913. gadā Amerika saražoja 19% no visām pasaules precēm un pakalpojumiem. Šī daļa palielinājās līdz 27,3% 1950. gadā un atkal nokrita līdz 22% gadsimta beigās. Dramatiski samazinājies Rietumeiropas ieguldījums pasaules saimniecībā — no 34% 1913. gadā līdz 20% 1998. gadā. Galvenais šī procesa skaidrojums ir lēnais iedzīvotāju skaita pieaugums. Protams, nav pārsteigums uzzināt, ka Āzijas valstis ir palielinājušas savu daļu pasaules kopproduktā, taču ne tik daudz, kā pierasts domāt. Ķīnas rādītāji ir attiecīgi 9,5 un 12% gadsimta sākumā, vidū un beigās, Indijas daļa gadsimta laikā samazinājusies no 8 līdz 5%, bet pārējai Āzijai tā gadsimta laikā palielinājusies no 5 līdz 13%. Gadsimta laikā 4% ieguvusi Latīņamerika, bet bijušās PSRS teritorijas un Austrumeiropa, kurām gadsimta lielāko daļu kopīgi piederēja 13% no pasaules saimniecības, nu rada tikai 5% pasaules kopprodukta. Amerikāņi bija un ir visbagātākie Mēģinot aplēst, kā ekonomiskie rādītāji ietekmējuši tautu labklājības līmeni, A. Madisons secina, ka būtisku izmaiņu bijis maz. Reģistrēts viens izcils sasniegums — Japānas iedzīvotāju ienākumi, kas 1950. gadā bija tikai piektdaļa no vidējā amerikāņa ienākumiem, bet gadsimta beigās ir jau trīs ceturtdaļas no amerikāņa algas. Viens liels kritums — bijušās PSRS iedzīvotāji, kuri 1950. gadā saņēma 30% no vidējā amerikāņa ienākumiem, bet gadsimta beigās vairs tikai 12%. Eiropieši saņēma 70% no vidējā amerikāņa ienākumiem 1913. gadā, gadsimta vidū — pēc kariem un ekonomiskās depresijas — šī daļa samazinājās gandrīz par trešdaļu, bet gadsimta beigās tie atkal ir pierastie 70%. Pārējā pasaulē dramatisku pārmaiņu nav — svārstības gadsimta laikā nepārsniedz 10% no vidējā amerikāņa ienākumiem. Jāuzsver, ka tie ir salīdzinošie dati, absolūtos skaitļos ienākumi, protams, ir pieauguši. Pārmaiņu mērenība attiecas arī uz Ķīnu, par kuras panākumiem avīzes stāsta vai katru dienu. Dati liecina, ka pēc Mao Czeduna ēras sabrukuma desmitiem gadu demonstrētie panākumi ir vienīgi atdevuši Ķīnai to vietu, kas tai bija pirms Pirmā pasaules kara — tās iedzīvotāji atkal saņem apmēram 10% no vidējā amerikāņa ienākumiem. Ķīnas ekonomiskā vēsture XX gs. ir nevis nepārtraukta izaugsme, bet gan mainīgi izaugsmes un sabrukuma periodi. Pasaules ekonomiskais stāvoklis ir uzlabojies, un mēs dzīvojam nesalīdzināmi labāk nekā mūsu vecvecvecāki. XX gs. pēdējā ceturtdaļā pirmo reizi pasaules ekonomiskajā vēsturē ir konstatēta nabadzīgo skaita samazināšanās. Bagātības barjeras Mēģinot izskaidrot valstu ekonomiku atšķirīgo sniegumu un atšķirības labklājības līmenī, divi citi ekonomisti — Stīvens Parente un Edvards Preskots — grāmatā Bagātības barjeras apgalvo, ka iedzīvotāju bagātībai ir maz sakara ar valstu izejvielu resursiem vai investīciju līmeni. Pēc viņu domām, galvenās atšķirības saistītas ar to, cik intensīvi valstis spēj izmantot pasaulē esošās zināšanas un tehnoloģijas. Tās valstis, kuras ir atvērtas brīvai ideju plūsmai un kuru likumi, sabiedriskie paradumi un institūcijas veicina iedzīvotāju labklājību, spēj panākt senākās industriālās valstis. Japāna un Koreja ir lieliski šī apgalvojuma paraugi. Diemžēl vairumā valstu tiek liktas būtiskas barjeras (galvenokārt reliģioza un materiāla rakstura) tam, lai iedzīvotāji varētu piekļūt zināšanām un tās izmantot. Abu ekonomistu piedāvātā teorija izskaidro arī to, kāpēc Eiropas un Japānas iedzīvotāju labklājība nespēj pārsniegt ASV labklājības līmeni. Lai cik grūti ir kādu panākt, vēl grūtāk ir uzturēt ekonomiskās izaugsmes tempu, atrodoties uz pašreizējās izziņas robežas. ASV palielina distanci Lai gan ASV daļa pasaules kopproduktā ir 22%, tieši 90. gadi un Bila Klintona prezidentūras laiks bija izcili veiksmīgs Amerikas ekonomikai. 60., 70. un 80. gados Eiropa, Japāna un arī daudzas citas pasaules valstis demonstrēja labākus ekonomiskos rezultātus nekā ASV. 1992. gadā tās atradās relatīvi vislabākajā stāvoklī pret ASV ekonomikas rādītājiem. Tomēr laikposmā starp 1992. un 2000. gadu ASV nacionālais kopprodukts pieauga par 36%, bet Eiropas — tikai par 19%. Šī starpība, kas pirmajā brīdī neliekas būtiska, nozīmē, ka Eiropas Savienības summārais kopprodukts, kas 1992. gadā par 3,5% pārsniedza ASV rādītājus, 2000. gadā jau par 9% atpaliek no lielākā konkurenta. Šo starpību var izteikt arī citādi — ja Eiropa šajā laikā būtu demonstrējusi tādus pašus rezultātus kā Amerika, tad tas būtu tas pats, kas pievienot Eiropai vienu tādu valsti kā Itālija. Ņemot vērā, ka Itālija ir astotā lielākā ekonomika pasaulē, tas nav maz. Ir arī aprēķināts, cik ilgs laiks paies, kamēr valstu ekonomiskais svars atgriezīsies 1992. gada līmenī. Aprēķinos pieņemts, ka šo valstu ekonomika spēs augt par 0,5% gadā ātrāk nekā ASV saimniecība, kas jau pats par sevi nav viegls uzdevums. Tātad, ja to izdosies nodrošināt, Eiropa atgūs savas pozīcijas 2028. gadā, Japāna — 2047. gadā, bet Krievijai būs jāgaida vairāk nekā simts gadu — 2115. gadā. Lūk, ko nozīmē viena ekonomiski veiksmīga desmitgade tāda ekonomiskā milža kā ASV saimnieciskajā dzīvē.