Pie viņa mācījās teātra leģendas

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

1. decembrī 135 gadu jubileja apritēja novadniekam Zeltmatim, īstajā vārdā Ernestam Kārkliņam, skatuves mākslas pedagogam un rakstniekam. Zeltmata garais mūžs – 93 gadi – bijis gan raibs, gan bagāts, un ir vērts to atcerēties ne tikai jubilejās. Īpaši jāpiemin viņa galvenais nopelns – dibināti un vadīti Latvju dramatiskie kursi, tajos izaudzinātas vairākas aktieru paaudzes.

Tā kā grāmatas par latviešu skatuves mākslas pedagoģijas celmlauzi joprojām nav, tad šo jubilejas atceres rindu informācija smelta no pirmavotiem – paša rakstnieka arhīva un mazdēla Agņa Baloža atmiņām. Kad skola nav mudinājums "1868. g. 19. novembrī (pēc jaunā stila 1. decembrī) deviņos vakarā piedzimu Kabiles Buku mājās kā saimnieku Jēkaba un Libes Kārkliņu dēls (6. bērns). Tai pašā mēnesī mājās tiku kristīts, jo bijis vārgs. Krusttēvs – Kabiles skolotājs Jānis Filholds (Zigfrīda Meierovica mātes tēvs)," piezīmēs par savu biogrāfiju raksta Zeltmatis. "1878. g. rudenī iestājos Kabiles pagasta skolā, tekoši lasīt un pa daļai rakstīt prazdams. Pavasarī pārgāju uz vācu nodaļu un sagāju tajā trīs gadus, mācīdamies tur nepieciešamās elementārās zināšanas, kā arī reliģiju vācu valodā, kuru nebūt nepratu. Zem tādiem apstākļiem skola man maz ko spēja sniegt; un no pašiem skolotājiem arī nekādus pamudinājumus neesmu saņēmis. (Blakus varu piezīmēt, ka mans toreizējais skolotājs Saržants vēlāk bija Rīgas pilsētas lopkautuves inspektors!)" Pret ticību iet nevar "Mani biogrāfi bieži vien piemin, ka esmu mācījies Baltijas skolotāju seminārā, bet nepabeidzis, arī es pats anketās esmu teicis, ka man apriņķa skolas izglītība. Bet patiesībā lieta šāda: 1) Kad 1881. g. pārgājām dzīvot Kuldīgā, es ar brāli Jēkabu iestājāmies tā dēvētā Medera vadītā apriņķa skolā; bet tai vairs nebija Kreisschules (apriņķa skolas – aut.) tiesību. Tā kā manas Kabiles skolā iegūtās zināšanas nebija visai lielas, tad vajadzēja iestāties zemākā klasē. To beidzu ar labu liecību un tiku pārcelts augstākā. Bet nākošā semestrī tur vairs nepaliku. Kāds vecāku paziņa pareizticīgo brālības prijutes skolotājs (Ivanovs) bij ieteicis mātei sūtīt mani P.B. skolā, kur mācīja krieviski. Sakarā ar ievestām reformām krievu valoda bij nākusi cieņā, un mani uzņēma šai skolā. 2) Tā sauktā krievu prijutes skola tiešām atradās tajā lielajā namā, kur vēlāk (1887) pārcēla no Rīgas Baltijas skolotāju semināru. Laikam es tur mācījos divi gadus. Bet, kad šo skolu pārvērta par 2 kl. ministrijas skolu, manam tēvam vairs nebija līdzekļu skolas naudas samaksai. Mans nepraktiskais tēvs bija izkroģējis divi gados, šeņķus turēdams, visu savu mantību un Jurģos pārcēlās uz Vārmes Auzukalējiem, kur mana māsa Liba bija izprecēta par saimnieci. Nu arī man bija jāpāriet vecākiem līdzi kā strādniekam. Es gan varēju skolā palikt, ja būtu pieņēmis pareizticību, kā skolotājs Riekstiņš mani dzīrās pierunāt, apsolīdams izgādāt arī uzņemšanu skolotāju seminārā. Bet ticību mainīt ieskatīju par grēku." Tikai iekšējā dziņa "Tā izglītības ziņā paliku pusceļā. Tolaik nesajēdzu izglītības lielo nozīmi... Tas man vēlākā dzīvē bij liels kavēklis un trūkums. Pratu gan trīs valodas, bet nevienā man nebija cieša pamata: ne gramatikā, ne ortogrāfijā, ne sintaksē. Tikai vēlāk, Rendā 1885–87 (kur Zeltmatis mācījās amatu Briņķu-Rendas alus brūzī), kad manī jau pamodās literārā darbinieka gars, sāku no Stērstu Andreja gramatikas (grāmatas) mācīties latviešu valodu. Pēc tam arī krievu un vācu valodas papildinājos, ka varēju lasīt šais valodās literārus darbus. Ka esmu kļuvis par to, kas tagad esmu, varu pateikties savai nerimstošai dziņai un pašmācībai," Zeltmatis raksta 1948. gadā. Arvien tuvāk mākslai Pēc Rendas daži gadi paiet Rīgā, strādājot vispirms vairākos vīnūžos par komiju, Baltijas vagonu fabrikā par zīmētāju, pa vakariem piedaloties Rīgas latviešu biedrības teātra izrādēs, epizodiski spēlējot Ādolfa Alunāna trupā. 1890. gada pavasarī Zeltmatis atgriežas Kuldīgā, strādā par tulku pie miertiesneša, vēlāk arī pilsētas nodokļu valdē par rakstvedi, līdztekus vakaros vada izrādes sadraudzīgajā biedrībā. Gadsimtu mijā Zeltmatis kā impresārijs un konferansjē dodas trīs gadu ceļojumā pa Krieviju un Vidusāziju kopā ar svaini, melnās maģijas profesoru Jāni Štrausu. Tādus pašus pienākumus viņš uzņemas, kad 1907. gadā koncertturnejā pa Krieviju no Pleskavas līdz pat Vladivostokai dodas izcilā latviešu dziedātāja Malvīne Vīgnere-Grīnberga, septiņos mēnešos viņa nodzied 40 koncertus 25 pilsētās. Skatuves runa – aktierim un poļitrukam 1908. un 1909. gadā Zeltmatis studē režiju Berlīnē, Reihera dramatiskās mākslas augstskolā, pēc atgriešanās Latvijā kopā ar Jēkabu Duburu dibina un vada Latvju dramatiskos kursus – mācību iestādi, kurā var apgūt skatuves mākslas disciplīnas. Tieši šeit profesionālo izglītību guvuši ļoti daudzi latviešu aktieri: skatuves mākslas leģendas Pēteris Lūcis, Ludmila Špīlberga un Alfrēds Videnieks, arī ne tik plaši pazīstamas personības. Par galveno Zeltmatis uzskatīja skatuves runas izkopšanu, viņš arī izveidojis latviešu valodas izrunas tehniku. 1938. gadā Zeltmatis atstāj darbu teātra skolā, lai dotos pensijā. Tomēr, kā atceras mazdēls Agnis Balodis, vectēvs mierā nav varējis nodzīvot un drīz vien izņēmis apliecību, kas viņam ļautu vadīt daiļrunas privātstundas. "Pie viņa mācījās ne tikai aktieri – tur bija arī advokāti, mācītāji un pat politiķi. Krievu okupācijas laikā daiļi runāt mācījās pat kāds poļitruks. Viņš uz stundām ieradās, bruņojies ar šauteni." Mēģinājumi rakstniecībā Zeltmata literārā darbība sākas ap 1883. gadu, kad viņš sāk sūtīt uz laikrakstu Balss korespondences par Vārmes un apkārtējo pagastu dzīvi. Turpmākos gados top stāsti un noveles, pirmais plašāk pazīstamais darbs ir 1894. gadā rakstītā novele Vijolītes. Stāstu raža apkopota liliju sērijā – grāmatās ar nosaukumiem Sarkanās lilijas, Lauztās lilijas, Ilgu lilijas un šķēpu lilijas. Zeltmata lugas Arājdēls, Indulis, Antiņa galms savulaik iestudējis Nacionālais teātris, populārākie ir viņa Mērnieku laiku dramatizējumi: Mērnieku laiki Slātavā un Viltus mērnieki Čangalienā. Sāk ar bārdu, beidz ar šahu Agnis Balodis atmiņās piemin divas Zeltmata kaislības: kāršu spēli un šahu. "Vectēvs pats nekad nedzina bārdu: vai nu mājās atnāca frizieris, vai arī viņš nogāja lejā uz tuvējo frizētavu. Reiz vecmāmiņa viņu uz brokastīm izgaidījās velti, arī pusdienās no vectēva nav bijis ne vēsts. Sākām uztraukties, bet pie vakara pārradās sveiks un vesels – esot sākuši ar frizieri spēlēt šahu… Žēl, frizierim bijis jāiet mājās!" Pagastam piemiņa jāglabā Pēc Otrā pasaules kara Zeltmatis ir kultūras nama vadītājs Ugālē, tad atgriežas Rīgā un atsāk pedagoģisko darbu, māca izrunu Latvijas Valsts universitātē un Latvijas Valsts konservatorijā. 90 gados saņem Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukumu. Zeltmata mūžs noslēdzas 1961. gada martā, viņš apbedīts Meža kapos, mākslinieku kalniņā. Dzimtajā Kabilē novadnieka simtgadē pie skolas atklāta piemiņas plāksne, ap 1990. gadu tā pazuda – laikam nonāca malkā, jo bija no koka. Vietā netika uzlikta arī kopija. 1988. gadā pie kultūras nama Zeltmatim atklāts piemiņas akmens, šovasar tas pārvietots pie skolas.

Uz augšu