Septiņu gadu vecumā stiliste Dana Dombrovska saslima ar meningītu. Sekas – meitene ar vienu ausi nedzirdēja nemaz, ar otru – maz. Bērni, gribēdami Danai kaut ko pateikt, smiltīs rakstīja vārdus. Pamazām meitene varēja atrast arī no runāšanas – ja pats nedzirdi, runāt grūti, un apguva žestu valodu… Tagad Danai ir 20 gadu ar astīti. Pirms četriem mēnešiem nedzirdīgajā ausī tika ieoperēts dzirdes implants, un tagad Dana mācās ieklausīties.
Kā tas ir – mācīties ieklausīties? Līdz tam es visu laiku mācījos dzirdēt - dzirdes aparātiņš uz vājdzirdīgās auss spēju komunikēt mazliet atviegloja, bet nemitīgi bija jāsakoncentrē viss ķermenis, visa griba, lai teikto saklausītu un saprastu. Tagad, kad dzirdes implants pamazām sāk strādāt un es jau dzirdu krietni vien labāk, mācos vārdus ne tikai uztvert, bet tajos arī ieklausīties. Iejusties sarunā, līdztekus domājot. Dzirdes implanti ir ļoti dārgi. Jā, es nekad nevarētu to atļauties. Bet notika brīnums – firma “Medel” izteica piedāvājumu – viņi man sponsorēs implantu, bet es viņiem izstāstīšu visas savas izjūtas, visu to, kā tas pamazām sāk darboties, jo arī smadzenēm jāpierod pie tā, ka tās no auss atkal saņem kaut kādus signālus. Kāpēc viņi piedāvājumu izteica tieši man? Cilvēki, kuri nodarbojas ar vājdzirdīgajiem, mani zināja un zināja arī to, ka nav daudz vājdzirdīgo, kuri runātu un darbotos tā kā es. Un tomēr tas bija brīnums – kā pierādījums tam, ka nedrīkst pārtraukt ticēt. Es visu laiku to biju gaidījusi, bet tas atnāca tad, kad vairs negaidīju. Bet ticu – viss notiek tad, kad tam jānotiek. Un man ir liels prieks par to, ka pasaulē labais tomēr ir. Tas gan nenozīmē, ka, saņēmusi piedāvājumu, sajūsmā lēkāju. Izvērtēju visus par un pret, jo operācija ir saistīta ar diezgan lielu risku. Viss ir beidzies labi, es zinu, ka dzirdēšu arvien labāk. Un man jau ir apnicis visiem stāstīt, kā es tagad jūtos. Dienā par to apjautājas 10 – 15 cilvēki, un tagad es viņiem atbildu – pajautājiet to Pēriņam, jo viņam stāstīt neapnīk. Pagaidām vēl ar katru ausi dzirdu savādāk. Kā? Nu tas ir apmēram tā - vienā ausī – bāc!, otrā – bāāāccc! Un man jāmēģina to salikt kopā. Dana smaida, bet lielajās acīs saglabājas skumjas. Tādas lielas, pasaulīgas skumjas. Kaut gan minēji, ka nedzirdīgie un vājdzirdīgie zaudē spēju runāt, ka arī pati esi apguvusi žestu valodu, tu runā ļoti labi. Kā tev izdevās šo spēju saglabāt? Vispirms jau mamma tūlīt pēc slimības man lika skaļi lasīt grāmatas – tas palīdzēja saglabāt vārdu krājumu, attīstīt valodu. Vēlāk tomēr apguvu žestu valodu, bet ātri vien sapratu, ka man to nevajag, ka es neesmu tāda, kādi ir kurlmēmie. Manī ne mirkli nezuda griba kontaktēties ar saviem draugiem, kuri dzirdēja normāli. Un vēl es ļoti gribēju dzīvot, iet un darīt. Turklāt ir taču tik daudz dzirdīgu cilvēku, kuri “nedzird”… Tā arī esmu izaugusi - no maza punktiņa, un tagad domāju – pie kāda laba cilvēka jāpamācās dziedāt. Dievs vienlīdz stipri mīlot visus savus bērnus un, ja kādam kaut ko atņem, tad citā jomā iedod vairāk. Tas ir tas, ko es teicu – dzirdīgu cilvēku ar zemu inteliģences līmeni ir ļoti daudz. Savukārt aklajiem cilvēkiem inteliģences līmenis esot ļoti augsts. Un daudz kas atkarīgs no paša cilvēka – viņš sevī atklāj un izmanto šīs spējas, vai ne. Man kā stilistei ir ļoti daudz darba. Strādāju kopā ar Žaklīnu Cinovsku pie klipu veidošanas – pēdējais mūsu veikums ir Laura Reinika klips dziesmai “Tik balti”, izdevniecības „Santa” žurnālos un vēl visu ko daru – lai uzskaitītu, būtu jāpadomā. Pēdējā laikā jau sāku izvēlēties – ko man vajag, ko ne. Vispār dzīve cilvēkam tāpat vien neko nedāvina. Personīgi man arī nav nekādu pārcilvēcisku sapņu un vēlmju. Pasaule šad un tad palikusi padeni, bet es ceļos, noslauku degunu un eju tālāk. Grūtībās cilvēks var nogrimt, bet var arī uz tām pakāpties. Es izvēlos otro variantu. Tad paņemu acis un iekaru debesīs – pasaule taču ir tik skaista! Un bieži vien pat tad, ja zinu – sāpēs, eju tieši šo ceļu, jo skumjas ir skaistas. Tik vienkārši! Ja kādam ir bēdas, ja kāds sagruzījies, es saku – tik vienkārši! Viņam tajā brīdī šķiet – beigas klāt, cik viss ir sarežģīti, bet patiesībā tiešām ir tik vienkārši. Pēc tam to saprot arī pats. Man patīk raiba dzīve! Baidos runāt sentimentāli, bet es dzīvoju bez ilūzijām, paļaujos tikai uz sevi. Dievs ir manī, ap mani, bet bez manis pašas neiztikt nekādi. Un tad tikai jāpaiet Dievam soli pretī. Caur ciešanām un sāpēm cilvēks kļūstot labāks. Jo sliktāk jūties, jo jākļūst stingrākam pret sevi. Vienkārši ir jāspēj saņemties, jo neviens cits tev taču palīdzēt nevar. Cilvēks piedzimst un nomirst viens. Protams – reizēm tik ļoti gribas kādam ielīst azotē… Daudzas jaunas sievietes, meitenes ļoti uztraucas par savu izskatu, par liekajiem kilogramiem – viņām tā šķiet pati lielākā problēma. Ko tu saki par šādām “problēmām”? Ja viņas atrisinās savas garīgās problēmas, zudīs arī šīs. Garīgs cilvēks nevar būt neglīts – no viņa nāk īpašs starojums. Un šim garīgajam starojumam nav nekā kopīga ar reliģiju. Man ir viena īpaša draudzene – aktrise Indra Burkovska. Viņa mani ļoti labi saprot un izjūt – tas ir tik svarīgi. Cik labi, ka ir cilvēki, kuri šajā pasaulē spēj saglabāt sevi, neapbružāties. Bet tu jau pati esi tāda, tāpēc saprotaties. Stāvat uz viena pakāpiena. Un es gribu kāpt tālāk! Kaut kur. Augstāk. Mani interesē mainīgas lietas. Nemainīgajās trūkst pārsteiguma. Jā, manī mājo bailes no rītdienas. Nenoliedzu. Vai vienmēr būs darbs, vai noturēšos tur, kur esmu utt. Mēs dzīvojam materiālā pasaulē un mežā, kaut arī man ļoti tajā patīk, dzīvot tur es tomēr negribētu. Dana pie sevis kaut ko pārdomā, tad uzsmaida un aizrautīgi turpina. Un tomēr, un tomēr – bailes ir jāizskauž, jo – kamēr tu tici, tu nevari pazust. Kam tu tici? Sev, dzīvei kā jēgpilnai eksistencei, tam, ka kafija no rīta atkal būs forša, ka es iešu un darīšu darbu, kas man patīk, tikšos ar draugiem… Tik vienkārši! Patiesībā jau šajā pasaulē nekas nav mainījies gadu tūkstošiem ilgi – ir mainījusies tikai mūsu attieksme pret pasauli. Jā. Un tomēr – mēs visi to zinām, bet ne vienmēr izdodas realizēt to labāko. Dzīve ir skola, un es to tā arī uztveru. Un es mācos šīs skolas 1. klasē. Tik forši! Kas, tavuprāt, ir pats svarīgākais, kas – mazāk svarīgs? Tu domā materiālās un garīgās vērtības? Es arī cīnos ar to, lai man būtu jumts virs galvas, lai būtu nauda, par ko nopirkt jaunas bikses un zābakus utt. Bet man ir bijis daudz laika garīgo vērtību saprašanai un izvērtēšanai. Un tomēr, vēlreiz atkārtoju – mēs dzīvojam materiālā pasaulē. Cik ilgi es vai kāds cits varētu dzīvot tā – sirsniņā? Man jau nevajag nemaz daudz. Pasēdēt ar draugiem, nobraukt no kalna. Nauda nebūt nav mans mērķis, bet līdzeklis tam, lai varētu atļauties to pašu nepieciešamāko, justies kā cilvēks. Noteikti man ir svarīgas attiecības ar vecākiem un draugiem Vienu brīdi arī domāju – lai justos labi, vajadzīgs draugs. Vēlāk sapratu – lai spētu mīlēt, jākļūst pašpietiekamai. Ja tu nevari iztikt pati ar sevi, nemāki mīlēt sevi, tad kur nu vēl tev tā visa pietiks arī otram. Tāpēc es tagad mācos tikt galā ar sevi. Domā, cik gribi, – dzīvē tāpat viss notiek tā, kā tam jānotiek. Ir cilvēki, kuri saka: negribu citus sāpināt. Bet kāpēc? Varbūt šim cilvēkam ir jāiziet savs noliktais ciešanu ceļš, jo tikai tad viņš gūs apskaidrību. Tāpēc es nevaru uzlikt šlakbaumu citu sāpēm un ciešanām. Man ir gadījies tā, ka vairākas reizes piedzīvoju vienu un to pašu situāciju. Un tad sapratu – tas ir brīdinājums, ka man kaut kas jāmaina sevī, savā attieksmē. Es to izdarīju. Un tad atkal nāk cita situācija, kas atkārtojas, un es atkal mācos. Laikam jau šis process ir nebeidzams. Nu jau kādu laiku saucu sevi par dzirdīgu cilvēku un brīnos par to, kas no manis veidojas – sāku tēlot azbesta veceni. Mācoties dzirdēt, biju tikai siltumnīcas stādiņš – neko no pasaules vēl nezināju. Bet tagad es sevi gribu pierādīt kā talantīgu un strādāt gribošu cilvēku, kāda arī esmu. Tavu nespēju dzirdēt neviens nav mēģinājis izmantot ļaunprātīgi? Ļauno neatceros. Ko tas dos, ja ar ļauno pierakstīšu pilnu atmiņu blociņu? Pusaudzes gados bija viss iespējamais – kā filmā “Putnubiedēklis”… Bet tagad es pati izvēlos cilvēkus, ar kuriem tikties. Jā, man ir gadījies vilties cilvēkos, un tieši tāpēc tagad man ir tikai daži draugi. Tava dzīves pieredze ir krietni lielāka nekā taviem vienaudžiem. Tu arī jūties vecāka? Mana mamma man saka – tagad viņa jau varot mācīties no manis. Arī Pērs saka līdzīgi – ja pirms pieciem gadiem es esot bijusi bezpalīdzīgs putniņš, tad tagad viņš manā klātbūtnē stāvēšot klusu. Manī ir tik daudz neizskaidrojamas mīlestības sajūtas – pret dzīvi, pret mirkli!… Un šādos brīžos es ļoti gribu, lai mani kāds pietur. Lai es neaizlidoju, jo – es varētu aizlidot… Tā arī Indra, mani vērodama saullēkta laikā, reiz teica – tikai neaizlido!… Man tik ļoti patīk darīt savu darbu un pēc labi padarīta darba relaksēties. Ne jau paijāt sevi, bet pasēdēt kopā ar draugiem. “Dejot uz galdiem” un –nedomāt!… Ikdienā es domāju par daudz. Reiz piedzīvoju mirkli – visas čakras vaļā. Viss aplikums bija nobiris, un es ieraudzīju Mīlestību. Un es esmu par to bezgala pateicīga – man tā tika dāvināta, un es ieguvu milzīgu garīgo bagātību. Sajutu, ka katrs niecīgākais puteklītis šajā pasaulē ir nozīmīgs, tikai nevajag par to domāt – citādi tālu netiksi. Vienkārši jāņem vērā, ka nekas nav mazsvarīgs. Un mīlestība ir visur, bet – cik tu tai esi atvērts. Un ir mīlestība, kas pieder tikai TEV. Bet vispār ir tā, kā ir. Tāpēc negruzies. Pieņem to. Indra man reiz atsūtīja īsziņu: “Ir mirkļa izjūta un ir priekšizjūta. Tas satraukums, pats viļņa sākums, ir kā sveiciens – es nāku! Un mēs šim vilnim ļaujamies – lai ceļ! Bet visskaistākais mirklis vēl būs…” Ja tu satiec dzīvē kaut ko, ko nevari iegūt, tad tas ir tā, kā filma bez sākuma un beigām – ir tikai vidus. Bet vienalga pieņem to. Saglabā. Jo cilvēkam jau būtībā nepieder nekas. Tāpēc sāpēs es neļaujos pašžēlošanai. Savukārt man cilvēki ļoti bieži uztic savus bēdu stāstus, savu sāpi. Un tad es nereti jautāju sev – nu kas tas ir - emocionālais vampīrisms vai?! Kāpēc viņi stāsta tieši man?! Laikam jau uzticas… Galvenais jau ir nenogrimt sāpēs. Skaties – stāv viens uz savu sāpju čupiņas un smaida. Un kāpēc gan ne, jo – “tev pieder tikai tas, ka ar tevi noticis”. Reizēm ļoti sāp tas, ka tu it kā satuvinies ar cilvēku, bet pēc tam viņš pie apvāršņa parādās tikai tad, kad viņam kaut ko vajag. Skumji. Tu vairākkārt pieminēji Pēru. Kas viņš tev patiesībā ir? Pērs ir… mans guru. Un reizēm es esmu arī viņa guru. Mēs apmaināmies ar informāciju, enerģiju. Un vēl – Pērs ir mans pieturas punkts. Un tā tas būs vienmēr. Tā ir beznosacījumu mīlestība – pieņem mani tādu, kāds es esmu, un ļauj man tevi tādu mīlēt. Mēs kļuvām draugi manā “Vacatio” laikā, un tādi esam joprojām – jau aptuveni septiņus gadus. Un cik mums vēl priekšā!... Cik pakāpes, tavuprāt, mīlestībai ir? Daudzas, bet pārsvarā – trīs. Sarunu līmenī, fiziskā līmenī un dvēseļu valodā. Izjust trešo pakāpi – tā dēļ ir vērts dzīvot. Lai arī runā par to, ka pievelkas pretpoli, mēs tomēr meklējam sev līdzīgos, jo starp pretpoliem nez vai pastāvēs tās dziļās dvēseles saiknes. Un kas viņu, sev līdzīgo, reiz izjutis, tas vairs nespēs pieņemt saplūšanu tikai zemākos līmeņos. Mazliet traģiski, bet tā ir. Bet tomēr tas ir labāk, nekā samierināties ar pirmo un otro līmeni, par trešā eksistenci pat nezinot. Jā. Un tieši tāpēc es tagad dzīvoju šim brīdim. Cik ilgi tas tā jau notiek? Neilgi. Dana kaut ko apdomā. Tev varbūt šķiet, ka esmu tāda emocionāla būtne. Bet – es nevaru savādāk. Un negribu būt arī tāda, kas kankaros dejo, bet – dejo. Man ir dotas tādas pašas iespējas kā citiem, tikai mana misija varbūt ir mazliet citāda – man jābūt stiprai. Un es būšu laimīga nevis caur to, ka veicu tikai to, ko no manis gaida, bet tāpēc, ka es varu un varēšu vēl vairāk. Jā, es neesmu parasta, un parasta nav mana dvēsele, bet tai pašā laikā es esmu pazemīga un pateicīga. Garam ir vairākas dzīves, gars top pieaudzis, vairākkārt izdzīvojot Zemes dzīves. Un, to apzinoties, esmu pateicīga visam, kas ar mani noticis, nevis domāju par to, kāpēc ar mani tā noticis. Tas vienkārši ir mans ceļš. … Dana ir Atradums, kuru gribas pasargāt. Kā pumpuru no sala, kā mazu bērnu no visa, kas viņam var nodarīt pāri, kā kucēnu, kurš izmests uz ielas un lūdzošām acīm uzlūko katru garāmgājēju. Un man ir prieks, ka ir tādi cilvēki – tik tīri savā būtībā. Nē, viņi nav naivi. Viņi ir atvērti pasaulei. Kā bērni. Viņi ir tādi, kādi ir, un nebaidās tādi būt. Vai mums šādu cilvēku mazliet nepietrūkst? It kā jau nekas īpašs – tikai uzdrošināšanās pasauli skatīt citām acīm…