Latvija un Rainis. Noklusētas sensācijas un jauni fakti par 20. gadu Latviju I (24)

Ierosmi uzsākt darbu pie šādas grāmatas deva Totalitārisma seku apkarošanas dokumentēšanas centra izdevums "Slepenais karš pret Latviju", kas ne bez pamata pieteikts kā sensācija. Tā autori O.Niedre un V. Daugmalis raksta: "Izmantojot līdz šim mazpazīstamus materiālus, atklāti satriecoši fakti par Latvijas komunistiskās partijas (LKP) darbību 20.-40. gados, kad šī organizācija atradās stingrā Padomju Krievijas specdienestu kontrolē un viennozīmīgi tiecās pēc Latvijas valsts iznīcināšanas. Vēl vairāk — atrastie dokumenti ļauj pamatot tēzi, ka LKP no sākta gala ir noliegusi latviešu tautas tiesības uz pašnoteikšanos, bet pašu latviešu komunistu kodols tajos gados bija spiegi, naudas viltotāji un algoti slepkavas, kas rāvās pēc personiskās varas ar Krievijas durkļu palīdzību." Man, topošās grāmatas autoram, no 1981. līdz 1996. gadam ir bijis tas gods atrasties starp Latvijas vēstures zinātnes organizētājiem: strādāt par Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta direktora vietnieku un direktoru, pēc tā reorganizācijas — par Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta direktoru; 1990.-1993. gadā, esot Latvijas vēstures katedras profesoram, lasīt lekcijas studentiem, taču arī es jūtos šokēts par lielu daļu faktu, kas pilnīgi jaunā gaismā parāda gan Latvijas vēsturi, gan daudzu personību likteņus. Prologa vietā: Raiņa noslēpumainā nāve un Aspazijas vajāšana Dzejnieks Rainis (Jānis Pliekšāns, 1865.11.IX-1929.12.(?)IX) ir starp tiem ne tik daudzajiem latviešu literatūras un kultūras darbiniekiem, kuru vārds pazīstams plašai starptautiskai auditorijai. Šveices pilsētā Kastaņolā ir iekārtots Raiņa un Aspazijas piemiņas muzejs. Uz Saulei tuvākās planētas Merkura ir Jāņa Raiņa vārdā nosaukts krāteris (ar 85 km diametru). Dzejas dienas Latvijā ir pieskaņotas Raiņa jubilejas laikam. Latvijā ir izdoti divi biezi biogrāfiski romāni par Raiņa dzīvi, kas pieder Jāņa Kalniņa un Roalda Dobrovenska spalvai, savukārt akadēmiķu Viļa Samsona un Viktora Hausmaņa vadībā savulaik tapa pat Kopotu rakstu akadēmisks izdevums. Vēl vairāk — izcilā rainiste Saulcerīte Viese žurnālā "Karogs" publicēja plašu apceri par Raiņa dzīves pēdējām dienām, bet arī tur nebija ne vārda par dzejnieka pēdējo dzīves gadu traģiku — par viņa iejaukšanu sarkanās mafijas darbības dziļākajos slāņos. Runa ir gan par līdz šim nezināmo liela mēroga laupīšanu cildinātajā apgādā "Daile un Darbs", gan par Raiņa iesaistīšanu specdienestu darbā, kas varēja kļūt par vienu no dzejnieka nāves patiesajiem iemesliem. Lūk, ko vēsta dokumenti: "Viens no sarkanā terora organizētājiem 1919. gadā, kādreizējais Padomju Latvijas valdības iekšlietu tautas komisārs Jānis Lencmanis bija no ļoti lielas ģimenes, LKP naudas līdzekļus viņš plaši izmantoja savam un savas lielās radu saimes materiālajam atbalstam. Šāds atbalsta veids bija arī izdevniecība "Daile un Darbs". To Latvijā 1920. gadā LKP uzdevumā izveidoja Jāņa Lencmaņa māsasvīrs Pauls Betlers. LKP līdzekļus izdevniecībā ieguldīja ar citas Lencmaņa māsas vīra Jāņa Čarnas starpniecību, kurš 1923. gadā atgriezās no ASV. Izdevniecībā kā līdzīpašniekus izdevās iesaistīt Raini un būvinženieri Alfrēdu Razumu. Gatavojoties reorganizācijai, Betlers veikli apveda ap stūri LKP ārzemju biroju, 1928. gada 17. septembrī slepeni izstājoties no sabiedrības. LKP vadība to atklāja 1929. gada beigās, kad pēc Raiņa un Razuma nāves tika konstatēts, ka firmas vekseļu parāds pārsniedz 1,5 miljonus latu." Jau pirmie meklējumi literatūras un vēstures avotos par dzejnieka nāvi sniedza pārsteidzošus atklājumus. Cik autoru, tik arī pretrunīgu versiju. Jau padomju okupācijas gados bija divas oficiālas versijas par dzejnieka nāvi. Vienu "Jaunāko Ziņu" slejās izstrādāja žurnālists Jūlijs Lācis, balstoties uz Raiņa kalpones Annas Rijnieces un Raiņa ārsta Berkas Lifšica, kā arī aculiecinieku stāstiem. Un proti — Rainis miris 1929. gada 12. septembrī savā Majoru vasarnīcā un savas dzīves pēdējā dienā ticies ar Aspaziju, A. Rijnieci, B. Lifšicu un J. Lāci. Biogrāfiskajā romānā par Raini šo versiju izmantojis arī akadēmiķis J. Kalniņš. Otras versijas autori ir krievu valodā izdotās avīzes "Segodņa" žurnālisti Rūdolfs Celms un Nikolajs Istomins. Tā ir šāda — Rainis pusstundu pirms nāves ticies ar žurnālistu R. Celmu un nodevis viņam savu pēdējo rakstu krievu valodā "Latvijieši", kur klasiskā marksismaļeņinisma manierē aplūkots ebreju stāvoklis Latvijā. Minētais raksts ir pretrunā ar paša Raiņa dzīves pēdējā gadā izteiktajiem uzskatiem — gan par ebreju, gan cionisma un Palestīnas problēmām. Taču profesionālie rainisti gan rietumvalstīs, gan tepat Latvijā joprojām ir atstājuši dokumentos nepārbaudītu ilggadējā Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja, latviešu teātra leģendas Eduarda Smilģa liecību. Ap 1964.-1965. gadu E. Smiļģis ierunājis magnetofona lentē savas atmiņas, ko intervētājs teātra un literatūras kritiķis Juris Pabērzs nodevis Raiņa Literatūras un mākslas muzejam. Savā aizrautīgajā runas manierē Smiļģis par Raini saka: "Un nu paliek vēl tas trešais, un tas trešais ir Raiņa nāve. Es vēl šodien uzsveru to, ka mēs nezinām, kurā brīdī viņš ir miris. Mēs tik to zinām, ka viņš aizgājis pastaigāties gar jūrmalu, saļimis viņš ir uz sola. Cik ilgi viņš uz tā sola ir bijis, kā viņš ir no kaimiņiem aiznests mājā [to mēs nezinām — I. R.]. Kad es aizbraucu, viņš bij" jau gultā un sastindzis." Raiņa dzīvesbiedres Aspazijas testamenta izpildītājs advokāts Nikolajs Valters, kuram bija zināmas daudzas konfidenciālas lietas par abiem dzejniekiem, dažus gadus vēlāk apstiprināja E. Smiļģa stāstu atklātā presē publicētā rakstā: "Ir daudz runāts par lielu personību pēdējiem vārdiem pirms nāves. Raini nāve pārsteidza vientuļā pastaigā pa jūrmalu, un viņa pēdējos vārdus nezinām." Tieši šis trešais ceļš izrādījās visauglīgākais Raiņa nāves noslēpuma atminēšanā. Jau no paša sākuma grāmatas autors uzskatīja, ka "ne tikai J. Raiņa, bet arī A. Razuma nāve nav aplūkojama, ignorējot Kominternes un PSPS specdienestu darbību Latvijā". Tāpēc ir likumsakarīgi, ka cenzūras tik rūpīgi uzraudzītajā padomju Latvijas historiogrāfijā tā arī nav izdevies atrast nevienu norādi par iespējamu Raiņa un Razuma nāves saistību ar "Dailes un Darba" bankrotu. Pārdomas rosinošs gan ir tas, ka šādas kopsakarības netika saskatītas arī latviešu politisko bēgļu aprindās tā saucamajā brīvajā pasaulē — lai gan tā laika prese saturēja daudzas norādes šajā virzienā. Rakstā "Docenta inž. Razuma bēres" avīze "Segodņa" norādīja, ka nelaiķis no viņa dzīvokļa Elizabetes ielā pārnests uz Latvijas Universitātes aulu. Patiesībā Razuma dzīvesvieta atradās blakus Latvijas Universitātei — Raiņa bulvārī 15 dz. 1. A. Razums nomira nepilnas trīs nedēļas pēc Raiņa — 1929. gada 1. oktobrī. Pēc vēlām vakariņām (ap pulksten 22). A. Razums turpinājis strādāt (viņa dzīvoklis un birojs bija vienā mājā), bet pēkšņi sācis justies slikti. Kad pulksten 23 ieradies izsauktais nervu ārsts Dr. A. Idelsons, Razums jau bijis nesamaņā un, kā liecina Idelsona izrakstītā miršanas apliecība, nomiris pulksten 23.30 no "asiņu pieplūduma galvas kausa apvidū". Par Raiņa nāves cēloni ārstu slēdzieni ir sensacionāli pretrunīgi. Valsts Veselības departamenta direktors Dr. A. Pētersons uzskatīja, ka Rainis miris no sirdskaites, Dr. Jēkabs Nīmanis — ka no pretimpotences līdzekļu pārdozēšanas, un, kā redzēsim turpmāk, bija arī citas versijas. Ārstējošais ārsts Dr. Lifšics presei paziņoja, ka Rainis miris no embolijas — "asinsvadu sakalšanas", bet ārsta apliecībā par nāves cēloni Lifšics norādījis, ka Rainis miris no smadzeņu satricinājuma. Tas arī deva atslēgu Raiņa patiesā nāves cēloņa konstatācijai. Galvenais pierādījums Kominternes un PSRS specdienestu pēdām ir Paula Betlera izcili izaicinošā manierē pabeigtā "Dailes un Darba" izlaupīšana pēc Raiņa nāves, izrakstot savas sievas radiem pēc "Dailes un Darba" statūtiem pilnīgi nelikumīgus vekseļus, kuru piedziņu viņš sekmīgi īstenoja ar tiesu sistēmas palīdzību. Ne velti pirmajā rakstā par "Dailes un Darba" un Betlera problemātiku tika izdalīts speciāls paragrāfs "Cik tiesiska bija Latvijas brīvvalsts tiesu sistēma?", kurā akcentēts, ka "Raiņa un A. Razuma mantinieku vajāšanai P. Betlers centās piešķirt maksimāli politisku nokrāsu. Lai gan pēc 1930. gada vienošanās Aspazijai vairs nebija nekādu juridisku saistību ar visām DD (Daile un Darbs — I. R.) problēmām, kuras bija uzņēmušies A. Razuma mantinieki, P. Betlers izmantoja visnekautrīgākās juridiskās manipulācijas, lai ar gadiem ilgām tiesas prāvām vajātu "buržuāzisko dzejnieci" un "meņševika atraitni" Aspaziju. Pēdējo tiesas pavēsti dzejniece saņēma 1940. gada 8. jūnijā. Kāds bija šis Aspazijas vajāšanas mērķis, varam spriest pēc dzejnieces traģiskā soļa 1934. gada martā. Lai gan viņa pie Raiņa kapa bija devusi solījumu atlikušo dzīvi veltīt sava vīra literārā mantojuma kārtošanai un izdošanai (žurnālā "Atpūta" publicēja Raiņa dienasgrāmatu u.c.), Aspazija atteicās no autortiesībām uz Raiņa mantojumu par labu brāļiem Birkertiem." Paula Betlera visvarenības cēlonis Latvijas Republikā slēpās viņa piederībā Krievijas militārajam izlūkdienestam. Par P. Betlera kalpošanu PSRS Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas 4. (izlūkošanas) pārvaldei kompetentu liecību sniedzis Kominternes Latsekcijas nodaļas darbinieks R. Salna. Citētajā totalitārisma seku dokumentēšanas centra izdevumā ir atsegtas arī vēsturiskās saknes no pirmā acu uzmetiena pārsteidzošajai PSRS militārā izlūka P. Betlera rīcībai, lielos apmēros izlaupot Kominternes Latsekcijas īpašumus, un proti — tas bija saistīts ar divu spēcīgu Krievijas specdienestu — VČK/OGPU un militārā izlūkdienesta — nesaskaņām. Kas bija Betlers Savā autobiogrāfijā personālais pensionārs kopš 1953. gada raksta, ka 1903.-1904. gadā dzimtajā Līvbērzes pagastā (šeit cēlusies arī Kārļa Ulmaņa dzimta) viņš izveidojis pulciņu "Austošais rīts". 1905. gadā Betlers bijis pagasta rīcības komitejas priekšsēdētāja vietnieks, vēlāk mežabrālis. 1906. gadā Kurzemes latviešu sociāldemokrāti viņu deleģējuši uz LSDSP apvienošanās kongresu ar KSDSP (LSDSP III un LSD I kongress). 1906. gadā Betlers aizbraucis uz Maskavu, kur piedalījies naudas ekspropriācijā Maskavas universitātē (patiesībā tas nozīmē — parastā laupīšanā). Zīmīgi, ka vēlāk tieši Betlers rīkojies ar nolaupīto naudu, bet daļu atdevis Paulam Daugem. Acīmredzot daļu salaupītās naudas viņš tā paša gada rudenī izmantojis ceļam uz Čikāgu, kur tikās ar LSDSP veidotāju, bijušo Krievijas II Valsts domes deputātu Jāni Ozolu (gatavoja puču šīs Domes padzīšanai). Betlers atgriezās Latvijā, dzīvoja Skrīveros un darbojās LSD "Madlienas Gaismas" organizācijā. Vēlāk viņš devās uz Baku, kur dzīvoja ar Viļa Vītola vārdu. 1910. gadā Betlers-Vītols sāka strādāt akciju sabiedrībā "Elektrosila" par grāmatvedi un norēķinu daļas vadītāju. Pēc E. Birznieka-Upīša ieteikuma Betlers tika pieņemts par galveno grāmatvedi arī akciju sabiedrībā "Kanat". Viņš vadīja arī sabiedrības "Beštan" fabrikas komercdaļu. Tātad Vilis Vītols alias Pauls Betlers bija ieguvis lielu finanšu darbības pieredzi. 1915. gadā Betleru arestēja žandarmērija un nosūtīja uz Rīgu — par agrāko sociāldemokrātisko darbību. Šajā konkrētajā gadījumā par vienīgo iespējamo — sadarbības cenu Betlers no cietuma atpirkās. Pēc sešiem mēnešiem "respektablais biznesmenis" atgriezās Baku un turpināja savu komercdarbību. Pēc 1917. gada lielinieku puča Betlers kļuva par galveno grāmatvedi Baku komisāra I. Fioļetova vadītajā Baku Tautsaimniecības padomē. Baku ienākot angļiem, Betleru arestēja un 20 komunistu aktīvistu grupā izsūtīja uz Indiju. Taču Baku organizēja vispārēju streiku, un angļu izsūtītos vajadzēja vest atpakaļ. Baku viņus sagaidīja Anastass Mikojans, tuvs J. Staļina līdzgaitnieks, vēlāk PSRS tirdzniecības, īpaši ārējās tirdzniecības vadītājs. Pēc savu pieredzējušo biedru padoma Betlers devās bēgļa gaitās uz Maskavu un tā paglābās no Baku komisāru likteņa — nošaušanas. Maskavā Betlers saņēma LKP uzdevumu izveidot Rīgā legālu grāmatu apgādu un 1919. gadā atgriezās Latvijā. Savā autobiogrāfijā par grāmatu apgādu "Daile un Darbs", kuras priekšsēdētājs bija Rainis, Betlers raksta: "Uzņēmums bija Latvijas Komunistiskās partijas īpašums, tad, protams, Raini, kurš piedalījās šādā izdevumā, par to vajadzēja informēt, jo sakarā ar marksistiskās literatūras izdošanu varēja rasties sarežģījumi ar dažām varas iestādēm. Uzņēmuma finansēšanas avots Rainim bija zināms, un iebildumus pret izdevniecības virzienu viņš necēla. Rainis tātad nebija tikai paviršs vērotājs cīņā par Latvijas buržuāziskās diktatūras gāšanu." Betlers ir pateicīga figūra, lai runātu par ohrankas ēnu padomju specdienestos, šajā gadījumā padomju militārajā izlūkdienestā. Livoņu ēna Krievijas specdienestos Īpaši spēcīgas pozīcijas PSRS militārajam izlūkdienestam bija Latvijas Republikas Politpārvaldē. Tā bija labi informēta gan par Betlera komunistisko darbību, gan par "Dailes un Darba" ļaunprātīgo bankrotu. PSRS specdienestiem "tika piedota" pat Latvijas Pareizticīgās baznīcas galvas Jāņa Pommera zvēriskā slepkavība 1934. gadā. Galu galā Latvijas Republikā tomēr izdevās ierobežot policejiski militāro patvaļu, un Aspazija paglābās no pilnīgas materiālas izputināšanas. Kaut daļēji viņa varēja atgriezties pie Raiņa literārā mantojuma apstrādāšanas un publicēšanas. Šīs bēdīgās parādības sakne, autoraprāt, slēpjas livoniskajā tradīcijā. Baltijas vācu muižniecībai bija izdevies nodrošināt lielu ietekmi gan Krievijas impērijas slepenajos dienestos, īpaši Barklaja de Tolli izveidotajā īpaši slepenajā militārajā izlūkdienestā imperatora Aleksandra I tiešā vadībā, gan imperatoriskajā Krievijas Zinātņu akadēmijā. Tam bija tālejošas negatīvas sekas Baltijas tautu likteņos, kuru senču kultūra tika atzīta par tik mazvērtīgu, ka šīs tautas kopš 19. gadsimta 80. gadiem piespiedu kārtā sāka rusificēt. Šī problemātika grāmatā ir īpaši aktuāla, jo Jānis Rainis mira, strādājot pie lugas "Vitauts" par Baltijas senatni. Raiņa nāves apstākļu izpratnei īpaši nozīmīga ir pēdējā brīvvalsts ārlietu ministra Vilhelma Muntera liecība PSRS represīvajām iestādēm par to, ka pēc Latvijas okupācijas, kā arī pēc Pirmā pasaules kara Latvijā turpināja darboties Baltijas vāciešu konservatīvo aprindu izlūkdienests. Baltijas vācu muižniecības galvenā sociālpolitiskā iezīme bija tā, ka tai viltus ceļā bija izdevies monopolizēt pilnīgi visu Romanovu Krievijas specdienestu vadību. Lai gan brīvvalsts laikā nacionalizēja vāciešiem piederošās muižas, Baltijas baroni saglabāja savu galveno indes zobu — lielu spiegu armiju no savu bijušo dzimtcilvēku vidus, kam bija liela nozīme arī vēlāk — varas nodošanā Hitleram Vācijā. Dzejnieka nāves noslēpumu šķetinot, jāatšķir arī daža laba mazāk zināma lappuse PSRS specdienestu vēsturē, kur atkal un atkal iezīmējas livoņu ēna. Arī 1996. gada intervijā bijušais Latvijas PSR Ministru padomes Valsts drošības komitejas apakšpulkvedis Arnis Jumītis, kurš 5. pārvaldes (ideoloģiskās, vēlāk konstitūcijas aizstāvības jeb, Ivara Ķezbera vārdiem runājot, VDK žandarmērijas) uzdevumā pārraudzīja zinātniskās pētniecības un augstākās izglītības iestādes, liecināja, ka KGB savā darbībā plaši izmantojusi Romanovu Krievijas politiskās policijas — ohrankas — mantojumu. Otrs darbs līdztekus lugai "Vitauts", pie kura Rainis strādāja pirms savas nāves, bija atmiņas par 1905. gadu. Rainis šajā jautājumā bija ļoti kompetents. Jau Šveices trimdas laikā Rainis bija sācis vēstures materiālu vākšanu par 1905. gadu. Pēteris Birkerts citē Raiņa uzstāšanos Cīrihes latviešu sociāldemokrātu sekcijas sēdē 1906. gada 17. februārī: "Mums jācenšas par revolucionārās kustības gaitu savākt vispusīgas ziņas un statistikas datus. Mums vajag skaidru un plašu ziņu par kustību, piemēram, kad sākusies kustība uz laukiem, kad tā vērsusies pret mācītājiem utt. Mums vajag to pamatot un motivēt. Un šeit, Cīrihē, mums tiešām būtu izdevība savākt pilnīgākas ziņas, jo še patlaban atrodas daudz cilvēku, kuri minētajās kustībās ņēmuši dalību." Par savākto materiālu tālāko likteni Aspazija stāstījusi: "Nedaudzi biedri gan uzrakstīja savus piedzīvojumus, bet citi negribēja pūlēties. Beigās pienāca ziņa, ka biedrs Jansons-Brauns tādu vēsturi jau rakstot un tādēļ arī visi materiāli viņam piesūtāmi. Mūsu ierosinājums tika galīgi izbeigts. Protams, tad darbs tika atstāts viņam. Kā zināms, pēc desmit gadiem Braunu aizsniedza traģisks liktenis un vēstures darbu viņš nebija pabeidzis, bet tikai sarakstījis nelielu brošūru." 1905. gada notikumos livoņu un to aģentūras ēna izgaismojas visreljefāk. (Vācijā, Mārburgā, Herdera institūtā mazizmantoti glabājas Baltijas muižnieku uzticamības ļaužu (Vertrauensleuten) plašie ziņojumi vairākos desmitos sējumu par notikumiem Baltijas muižās 1905. gadā.) Lai cik tas negaidīti un pārsteidzoši arī būtu, tieši 1905. gada notikumos, ko varētu nosaukt par 1917. gada boļševiku puča ģenerālmēģinājumu, mēs precīzi varam konstatēt livoņu ēnu gan VČK-OGPU-NKVD-GRU-KGB, gan pašā Kominternē, turklāt tieši karakalpu pamatdevīzes "laupi salaupīto" jomā. Tā laika presē un vēstures avotos ir ne mazums ziņu par vienu otru kultūras nesēja (kultūrtrēģera) liekulības togā tērpušos baronu, kas pats organizējis sava noplukušā mitekļa dedzināšanu uz revolucionāro bandu rēķina, lai no apdrošināšanas sabiedrībām izkrāptu naudu veco mūru renovācijai un modernizācijai. Jauns skatījums uz 1905. gada notikumiem M. Gorbačova pārbūves laikā tika iegūts arī principiāli jauns skatījums uz 1905. gada vēsturi. Līdz šim visu virzienu un novirzienu vēsturnieki ir bijuši vienisprātis vismaz par vienu — 1905. gada notikumu sākums saistīts ar 9. janvāra asiņaino svētdienu Pēterburgā. Staļiniskās vēstures īsajā kursā lasām: "Cara karaspēka sakāve visplašākajām tautas masām atsedza, cik satrūdējis ir carisms. Tautas masu naids pret carismu pieauga ar katru dienu. Portarturas krišana, kā rakstīja Ļeņins, ir patvaldības krišanas sākums. Ievērojama daļa strādnieku vēl ticēja, ka cars tiem palīdzēs. Kustība aizrāva masas ar lielu spēku. Pēterburgas strādnieku petīcijā bija rakstīts: "Mēs, Pēterburgas strādnieki, mūsu sievas, bērni un vecāki — nespēcīgi sirmgalvji, atnācām pie tevis, valdniek, meklēt taisnību un aizsardzību." 1905. gada 9. janvāra agrā rītā strādnieki gāja veselām ģimenēm — kopā ar sievām, bērniem un sirmgalvjiem, gāja uz Ziemas pili, nesa cara ģīmetnes un baznīcas svētbildes, dziedāja garīgas dziesmas, gāja neapbruņoti. Ielās sapulcējās pāri par 140 tūkstošiem cilvēku. Nikolajs II tos sagaidīja naidīgi un pavēlēja šaut. Šausmu vēsts par cara asiņainajiem briesmu darbiem izplatījās visur. Naids un sašutums aptvēra visu zemi. Nebija pilsētas, kur strādnieki, izsakot protestu pret cara ļaundarību, nestreikotu, un neizvirzītu politiskas prasības. Strādnieki izgāja ielās ar lozungiem "Nost patvaldību!". 1991. gadā PSRS Centrālais Valsts Oktobra revolūcijas arhīvs publicēja daļu no Nikolaja II dienasgrāmatām, kur par 1905. gadu ir šāds ieraksts: "8. janvāris. Sestdiena. Skaidra, salta diena. Bija daudz darīšanu un ziņojumu. Brokastoja Frederiks. Ilgi pastaigājos. No vakardienas Pēterburgā sāka streikot visas fabrikas un rūpnīcas. No apkārtnes izsaukts karaspēks garnizona pastiprināšanai. Strādnieki līdz šim uzvedās mierīgi. Viņu skaitu lēš uz 120 000 cilvēkiem. Strādnieku savienības priekšgalā ir kaut kāds garīdznieks Gapons. Vakarā atbrauca Mirskis ar ziņojumu par veiktajiem pasākumiem. 9. janvāris. Svētdiena. Smaga diena! Pēterburgā notika nopietnas nekārtības — kā rezultāts strādnieku vēlmei aiziet līdz Ziemas pilij. Karaspēks bija spiests šaut dažādās pilsētas vietās, bija daudz nogalināto un ievainoto. Ak Dievs, cik sāpīgi un smagi!" Līdz ar šiem patvaldnieka īsajiem ierakstiem ir sabrukusi visa marksistiskā un marksistiski-ļeņiniskā koncepcija par 1905. gada vēsturi: 1. Nikolajs II kopš 6. janvāra vakara ar visu ģimeni neatradās Ziemas pilī, bet Carskoje Selo (tagad Puškino, vairākus desmitus kilometru no galvaspilsētas). 2. Gan no Nikolaja II, gan Ministru padomes priekšsēdētāja P. Svjatopolka-Mirska tika noslēpts, ka ohranas aģenta popa Gapona organizētajai manifestācijai ir mierīgs raksturs. 3. Šie zvēresta lauzēji, cara un valdības nodevēji un revolūciju taisītāji pārliecinoši izgaismojas brutālajās valdošā nama locekļu slepkavībās 1918. gadā. Grāmatā tiks dokumentēta autora hipotēze, ka Raiņa, Razuma un arī J. Pommera bojāeja bija saistīta ar šiem Krievijas impērijas ģenerālštāba, Policijas departamenta un galma noslēpumiem. Grāmatā par Jāņa Raiņa dzīves pēdējo gadu un nāvi izvirzīta hipotēze — vai 1905. gada 7. janvārī Pēterburgā pēkšņi sākušies streiki nebija strādnieku protesta akcija pret atentāta organizētājiem pret imperatoru Nikolaju II Romanovu un viņa ģimenes locekļiem iepriekšējās dienas salūta laikā. 1905. gada 6. janvārī ierakstā cara dienasgrāmatā lasām: "Viens 1. kavalērijas baterijas lielgabals no Vasilija salas izšāva ar karteču un apdvesa ar to tuvāko Jordānas apkārtni (kur atradās imperators ar ģimeni — I.R.) un daļu pils. Vienu gorodovoju ievainoja. Uz bruģa atrada vairākas lodes, Jūras korpusa karogs bija cauršauts. Ģenerāļu motivāciju tā rīkoties cilvēciski var saprast. Krievu-japāņu karš tika zaudēts ģenerālštāba nemākulīgās darbības dēļ. Taču godīgi atzīt savu vainu un saņemt pelnīto sodu negribējās… Ar šo impērisko problēmu loku saistīta arī Latvijas Republikas tiesu sistēmas, policijas un speciālo dienestu izveidošanās — uz impērijas veco kadru bāzes. Tieši tāpēc brīvvalsts tiesībsargāšanas sistēma nebija spējīga ne efektīvi reaģēt uz "Dailes un Darba" ļaunprātīgo bankrotu, ne godīgi izmeklēt aizdomīgos J. Raiņa un A. Razuma nāves apstākļus, ne arī pasargāt Aspaziju no padomju militārā izlūka P. Betlera vajāšanām Raiņa mantojuma lietā. Noslēgums sekos.