Līga Liepiņa: “Jo cilvēks ir vienkāršāks, jo viņā ir lielāka filozofija”

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Līgas Liepiņas aktrises karjera aizsākās Tautas kinoaktieru studijā, bet skatītāji pa īstam viņas aktrises talantu pamanīja atskabargainās meitenes Emmas lomā filmā "Pie bagātās kundzes". Tomēr tajā laikā bija vēl kāda filma, kurā jaunā aktrise gan atveidoja vienu no galvenajām lomām, taču šī filma netika līdz kinoteātru ekrāniem, bet ilgus gadus palika guļot kinostudijas filmu plauktos.

Tā bija režisora Rolanda Kalniņa filma "Četri balti krekli" (vēlāk kinonomā – "Elpojiet dziļāk!"). Tomēr Līga par kinolomām īpaši nevar sūdzēties, jo ir bijušas vēl vesela virkne citu interesantu lomu filmās "Pieskāriens", "Klāvs – Mārtiņa dēls", "Karalienes bruņinieks", "Vālodzīte", "Ceplis", "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" un citās. Pavisam drīz mēs Līgu ieraudzīsim lugas "Tiritomba jeb Zelta zivtiņa" kinoversijā. Vai jums neliekas savādi, ka nosaukums "Četri balti krekli" jūsu dzīvē atkārtojas? Jā, es pati esmu par to domājusi. Klubā "Četri balti krekli" ir nospēlētas ap 90 "Tiritomba jeb Zelta zivtiņa" izrādes. Par to es aizdomājos, pētot kluba ēdienkartes, kur redzami kadri no filmas "Četri balti krekli". Tagad luga ir iemūžināta kinofilmā. Vai nebija grūti šo pašu tēlu no teātra atveidot filmā? Protams, ka tas ir grūti. It īpaši tāpēc, ka pirms tam ir nospēlētas tik daudzas izrādes. Šī pāreja no teatrālās nosacītības uz kino. Kino ir pavisam cita specifika, bet teātris pieprasa citu formu. Latviešu aktieriem bieži pārmet kino pārāk lielo teatralitāti... Ja aktieris galvenokārt strādā teātrī un tev nav kinopieredzes, tad ir ļoti grūti izprast, kā spēlēt. Kinolomā viss ir vairāk vērsts uz aktiera iekšējo pasauli, jo kadrs jau nolasa visu un skatītājs pamanīs tavā sejā jebkurus melus. Pirmo reizi ar "Četriem baltiem krekliem" jūs sastapāties Rolanda Kalniņa filmā? Jā. Filma tika līdz pirmizrādei, un tad ilgus gadus tika nolikta plauktā. Tikai 30 gadus vēlāk to ieraudzīja skatītāji... Bet tagad, noskatoties filmu, es nevaru ieraudzīt, ko tur vajadzētu aizliegt. Arī toreiz it kā neko tādu tur nevarēja ieraudzīt. Bet tajā laikā katrs vārds, kas bija vērsts pret pastāvošās iekārtas ideoloģiju, bija aizdomīgs. Pēc filmas uzņemšanas veica visādus labojumus, lai tā varētu iznākt uz ekrāniem, bet tad aizsākās notikumi Čehoslovākijā. Un tāpēc, kā jau pie latviešiem mēdz būt, to aizliedza aiz bailēm, katram gadījumam. Analizējot šo laiku, iemesli liekas smieklīgi, pat paradoksāli. Varbūt šo filmu varētu izmantot vēstures stundās kā tā laika liecību? Jā, tas bija tā laika spogulis. Jaunieši, lomās bijām mēs – pirmā Tautas kinoaktieru studija. Filmā – tā laika atmosfēra. Tāda bija jaunatne. To nevar pat salīdzināt – šodienas jaunieši un mēs. Kaut gan arī tolaik bija bohēma un tusiņi, bet tas bija pavisam citā kvalitātē. Pat netīrais bija tīrs. Kā jūs pati esat audzinājusi savus bērnus? Man grūti pateikt. Par daudz ko jāsaka “paldies” manai mātei, jo tieši tajā laikā, kad bērni bija mazi, es daudz filmējos. Bērni apguva dzīves skolu pie maniem radiniekiem. (Anniņa mācās lasīt, šeit jūtas labi, un vispār – bērnam taču laukos jāpadzīvo kāds laiks, lai viņš aitu no kazas varētu atšķirt. Kino. 1982.). Viņi izauga pie dabas? Tas gan. Es domāju, ka mana meita Anna nevar pazust – viņa prot gan govis slaukt, gan citus lauka darbus. Es pat nezinu, kādu lauka darbu viņa nemācētu. Un tomēr, kaut gan mamma bija tik maz mājās un zināja, ko nozīmē aktrises darbs, un dēls neizvēlējās aktiera profesiju, Anna tomēr nolēma kļūt par aktrisi... Jā, tā nu ir sanācis. Tomēr es domāju, ka tagad cilvēks, kas izvēlas aktiera profesiju, noteikti zina, uz ko viņš iet. Agrāk gāja uz teātri, lai dzīvotu, aizmirstos citā pasaulē. Tagad ir savādāk. Es domāju, ka pašlaik mākslu izvēlas īpaši cilvēki. (“Jā, aktiera profesija ir nepateicīga arī tādēļ, ka, to atstājis, cilvēks tiek it kā izslēgts no dzīves – viņam ir ļoti maz iespēju apliecināt sevi kādā citā darbā. Vēl grūtāk ir tiem, kuri par savu aicinājumu uzskata kino. Protams, ka panākumu pamatā ir paša aktiera spējas, un tomēr – tā ir laimes spēle.Kino.1982. ). Bet ir bijis laiks, kad jūs centāties aiziet no teātra? Septiņus gadus biju nostrādājusi Jaunatnes teātrī. Tas bija laiks, kad jutu, ka ilgāk tur nevēlos palikt. Mana aiziešana bija sava veida protests. Teātrī valdīja Ādolfs Šapiro. Un nav pareizi vainot Raimondu Paulu vai kādu citu, ka tā viss beidzās... Šapiro ir ļoti talantīgs mākslinieks, bet viņu var raksturot vienā vārdā – cars. Reizi gadā tika iestudēts viens augsta līmeņa iestudējums, kas, protams, bija šedevrs, bet pārējā laikā nekas nenotika. Trupa nīkuļoja, valdīja bezdarbība. Aktieris padomju sistēmā nevarēja arī neko citu darīt. Ādolfs Šapiro neļāva strādāt īsti nevienam citam režisoram. Man bija ļoti smagi vēlāk pēc teātra slēgšanas lasīt, kad Ādolfs Šapiro pārmeta visiem, bet viņš vel šodien nav sapratis savas kļūdas. Es par lomām nevarēju sūdzēties, bet teātrī vairs nebija radoša atmosfēra. Kādu brīdi domāju, ka teātrī vispār neatgriezīšos, tomēr pēc gada nolēmu aiziet pie Alfrēda Jaunušana uz Nacionālo teātri, un viņš mani pieņēma darbā. (Pēc neveiksmes Klintas lomā trīs gadus neviens režisors neaicināja Līgu Liepiņu filmēties. Tiesa, bija nelielas epizodiskas lomiņas, bet, ja aktierim tikai pāris reižu jāpāriet pāri uzņemšanas laukumam, kamēr citi viņa kolēģi strādā ar pilnu jaudu, - tas ir tomēr sāpīgi. Kino.1982.) Kur gūstat spēkus krīzes situācijā, kad ir skumji? Agrāk es regulāri tādos brīžos devos pastaigāties pa kapsētu. Lai būtu vēl skumjāk? Nē, gluži otrādi. Es tur spēju sakārtot savas domas. Citi dodas pie dabas.... Jā, protams, arī jūra. Es pati nāku no Ziemeļvidzemes. Jūru pirmo reizi ieraudzīju tikai 12 gadu vecumā. Nekad neaizmirsīšu to sajūtu, šo fantastisko jūras smaržu. Savā laikā jūs piedalījāties arī talkās.... Vai arī tagad Piebalgā tiek rīkotas attīrīšanas talkas? Es talkā piedalījos tikai vienu reizi. Talku iniciators bija mans vīrs Pauls. Taču mūsdienās talkas ir bīstams pasākums, jo par katru krūmu un satrunējušu stumbru ir jāatskaitās. Tā nu mēs ugunsdrošības nolūkos gribējām attīrīt ceļu uz upi, viss bija saskaņots ar Ministru kabineta noteikumiem, bet vēl uz rokas mums nebija izsniegta oficiālā atļauja. Pārāk ātri ķērāmies pie darba un tagad mums tas izmaksā galvu reibinošu summu – 3000 latu. Varbūt mūsdienās mēs esam vai nu pārāk vienaldzīgi, vai kaut ko pārāk pārspīlējam? Nezinu. Varbūt tas ir pārāk liels burta kalps vai vienkārši atcerējās, ka Pauls Putniņš kādreiz bija deputāts. Un latvieši jau tādi ir – paši nevēlas uzņemties atbildību un negrib, ka atbildību uzņemas kāds cits... (“Eh, ja man būtu kāds cits amats! Rakstnieks, gleznotājs vai komponists radīšanas brīdī ir viens ar sevi...Bet te...”Kino.1982.). Vai jums nav ienācis prātā izmēģināt spēkus kādā citā radošā profesijā? Runājot par rakstīšanu, esmu izmēģinājusi, bet tad es sapratu, cik tas ir sarežģīti un grūti. Un nospriedu, ka vieglāk ir strādāt ar svešu tekstu. Varbūt esmu par slinku, lai sevi piespiestu. Mēģināju arī zīmēt. Viens no maniem brāļiem labi zīmē, bet man tāds talants nav dots. Tēvam bija mākslinieka dotības. Es domāju, ka vislabāk gribētu būt māksliniece, bet nekā... Un kā jūs kļuvāt par aktrisi? Toreiz aktieros uzņēma ik pēc četriem gadiem. Es aizgāju pie Pētera Lūča un lūdzu, vai nevarētu paskatīties, kā tas ir pastrādāt teātra aizkulisēs. Viņš man pieņēma, un es jutos kā kuģa puika. Es palīdzēju suflēt, spēlēju bezvārdu lomiņas. Pēc nostrādātās sezonas gāju Lūcim jautāt: „Vai man ir vērts stāties aktieros?” Viņš man tā diplomātiski atbildēja: „Es melotu, ka ir vērts, un es melotu, ka nav vērt.”. Tā tas arī palika. Tad ieraudzīju pieteikumu avīzē, ka tiek veidota Kinoaktieru studiju. Mēs ar draudzeni devāmies uz konkursu. Mani uzņēma papildus sastāvā, bet drīz jau biju iekšā pamatsastāvā. Tas bija ļoti interesants laiks, jo tā bija pirmā Tautas kinoaktieru studija. Tolaik es strādāju izdevniecībā par mašīnrakstītāju, bet vakaros gāju uz nodarbībām kinostudijā: mācījāmies aktiera meistarību, paukošanu un jāt ar zirgu. Tad mūs sadalīja pa grupām, un es nokļuvu Rolanda Kalniņa grupā. Vēl bija Streiča, Lāča, un Brenča grupa. Ja kinostudijā parādījās kāda interesanta personība, tad 1. Tautas kinoaktieru studijas vadītāja Līvija Akurātere, to tūlīt uzaicināja pie mums. Tā mēs tikāmies ar ļoti daudziem interesantiem cilvēkiem. Kādas tik filmas toreiz neskatījāmies! Un cik filmas tika izanalizētas Mika Savisko vadībā... Tad jums bija iespēja kļūt arī par kinokritiķi? Es nekļuvu, bet Juris Civjans, kurš arī mācījās mūsu grupā Tautas kinoaktieru studijā, kļuva par kinozinātnieku. Tagad viņš lasa lekcijas Amerikā. Cik katrs atveidotais tēls sasaucas ar jūsu personību? Ar jebkuru tēlu, ko aktieris veido, viņš it kā atver kaut kādu savu slēptu kambari. Pats kādreiz brīnies, ko tu tik sevī nevari atklāt – gan no sliktās, gan no labās puses. Vai lomā aktieris var kārtīgi izspēlēties? Nebūtu pareizi teikt izspēlēties, bet gan izdzīvot visas jūtu gradācijas, ko dod noteikta loma. Tas ir īpašs kaifs, ka tu ne tikai runā ar sava tēla vārdiem, bet sāc arī domāt kā atveidojamais tēls. Vai ir taisnība, ka pozitīvu tēlu nospēlēt ir grūtāk kā negatīvu tēlu? Es esmu pārliecināta, ka jebkurā cilvēkā ir viss. Cilvēks nevar būt tikai pozitīvs. Pozitīvs vai negatīvs – tā ir tikai virspusēja analīze Arī negatīvā tēlā kādā brīdī vari ieraudzīt sev līdzīgu dvēseli. To var atklāt procesā? Jā, es tomēr esmu pārliecinājusies. Nu, nevar būt cilvēks ideāls un labs, jo dzīve prasa no cilvēka visādas īpašības. Esmu pieķērusi sevi, ka arī manī reizēm uzbango tāds naids, ka es varētu pat nogalināt... Un, ja cilvēks ir tik ļoti ideāls, tad kaut kādā mērā tas tiek spēlēts un nebūt nav pozitīvais moments. Jo cilvēks ir vienkāršāks, jo viņā ir lielāka filozofija. Tikai viņa filozofija izpaužas konkrētās darbībās un konkrētos secinājumos. Vecie lauku cilvēki – tieši viņi ir daudz lielāki filozofi nekā mācītie filozofi. Kas jūs aizkaitina cilvēkos visvairāk? Protams, nodevība. Un vēl tādi cilvēki, kuri cenšas visciniskākajā veidā uz otra rēķina izsist sev labumu, ir gatavi otru iznīcināt un pazemot. Tas izpaužas jebkurā profesijā, bet visnepatīkamāk to vērot mākslinieku vidē. Tas ir tik zemiski. Filma "Tiritomba jeb Zelta zivtiņa" tapa divās nedēļās. Vai tas ir aiz nabadzības? Tieši tā. Tas ir ļoti grūti, jo darba diena ilga no astoņiem rītā līdz diviem naktī. Pagulēt iznāca maz, jo astoņos jau jābūt nogrimētam. Bet, kad es atceros laika stiepšanu, kā tas bija padomju laikos... Kādreiz pagāja vesela diena, kad neko neuzfilmēja. Tad gaidījām sauli, tad mākoņus. Bet neviens nesatraucās: “Ak, Dievs, nu uzņems rīt!” Pašlaik Latvijā kinoloma aktierim ir it kā saldais ēdiens. Kas top teātrī? Septembrī Nacionālajā teātrī būs lugas "Ugunī" pirmizrāde, kur skatītāji mani redzēs Vešerienes lomā. Interesants projekts ir iecerēts Rūdolfam Plēpim par Austru Skujiņu. Ir iecere turpināt arī otro sēriju "Tiritombai jeb Zelta zivtiņai".

    Uz augšu