Romāns Polaņskis - cilvēks, kurš pieveicis bailes (4)

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

1939. gada 18. augustā Romāns Polaņskis kļuva sešus gadus vecs, bet jau 1. septembrī Vācija pieteica karu Polijai. Tā sākās Otrais pasaules karš. Kad nacisti ieņēma Krakovu, nākamā režisora ģimene kļuva par ebreju geto upuriem (Polaņskis dzimis ebreju ģimenē). Viņi tika izmitināti nometnē, kuru savā filmā "Šindlera saraksts" attēloja režisors Stīvens Spīlbergs.

Polaņskis bija Spīlberga filmas konsultants, un viņš uzskatīja, ka šausmīgās vietas attēlošana filmā ir bijusi ļoti patiesa. Kad geto likvidēja, Romāns bija vienīgais, kurš no visas savas ģimenes bija palicis dzīvs, vismaz viņš tā domāja... Neticamā kārtā viņš izbēga un netika nosūtīts uz koncentrācijas nometni. Zēns četrus gadus klaiņoja pa Polijas plašumiem, brīžiem meklējot palīdzību poļu ģimenēs. Viņa māte gāja bojā gāzes kamerā, bet tēvs ne tikai palika dzīvs pēc četriem nometnē pavadītiem gadiem, bet vēlāk atrada arī savu pazudušo dēlu. Pēc kara beigām Polijā sākās gluži cita dzīve – ar sociālistiskiem lozungiem, skaistām parādēm, visu iespējamo preču deficītu un arestiem. Vienīgais glābiņš šajā haosā bija māksla. Romāns 13 gadu vecumā iestājās teātra skolā un drīz debitēja uz skatuves, nospēlējot galveno lomu Valentīna Katajeva lugā "Pulka dēls". Izrādei bija milzīgi panākumi, un tā tika rādīta daudzās pasaules valstīs. Šī veiksme palīdzēja Polaņskim izvēlēties savu nākotnes profesiju. Tajos gados, kad Polaņskis mācījās slavenajā Lodzas kinoskolā un veidoja pirmos kinodarbus, uz ekrāniem lielākoties iznāca filmas, kurās tika atainots Otrais pasaules karš un kara šausmas. Taču Polaņskis savā režijas debijā – filmā "Nazis ūdenī" (1961) - nestāstīja par karu (par ko viņš noteikti varētu pastāstīt daudz), bet par tā laika sabiedrību. "Rozmarijas bērns" Polaņska uzņemtās filmas bija neparastas. "Riebums" ar Katrīnu Denēvu galvenajā lomā, "Strupceļš" un daudzas citas režisora šausmu filmas netika pielīdzinātas ne „poļu kinoskolai”, ne citiem tā laika Rietumu režisoriem. Atšķirībā no Hičkoka un Kormana, kuri radīja krāsainas un dinamiskas filmas, Polaņksis necentās būt krāšņs un efektīgs. Viņš bija īpatnis, kuru daudzi nesaprot vēl šodien. Taču bērnībā pārciestais viņu pilnībā attaisno. Savu naidu pret apkārtējo pasauli viņš pauda ar filmu palīdzību, viena no tām bija šausmu filmu parodija "Vampīru balle vai Atvainojiet, jūsu zobi ir uz mana kakla" (1967). Polaņskis šajā kinodarbā pirmo reizi nospēlēja galveno lomu un pirmo reizi kļuva par iemīlēšanās upuri – viņš iemīlējās savā filmas partnerē, aktrisē Šeronā Teitā. Viņu jūtas bija abpusējas, un pavisam drīz abi apprecējās. Desmit gadus pēc tam režisors teica: „Parasti cilvēks vai nu atceras, cik laimīgs bija pagātnē, vai sapņo tāds kļūt nākotnē. Blakus Šeronai es biju laimīgs, un es to zināju...” Laime privātajā dzīvē pievilināja veiksmi arī viņa karjerā: Polaņski uzaicināja uz Ameriku, kur 1968. gadā viņš uzfilmēja lenti "Rozmarijas bērns" – vienu no visbaisākajām un mistiskākajām filmām visā kinovēsturē. Kritiķi nežēloja labus vārdus, bet aktrise Ruta Gordone saņēma "Oskaru" kā otrā plāna labākā aktrise. Atbaidošā realitāte 1969. gada 10. augustā, astoņas dienas pirms savas trīsdesmit sestās dzimšanas dienas, Polaņskis viesojās Londonā, kur gatavojās jaunas filmas uzņemšanai. Viņa sieva, kas bija devītajā grūtniecības mēnesī, aizbrauca uz Holivudas māju: laulātie nolēma, ka bērniņam jānāk pasaulē Amerikā. Vēlāk režisors atcerējās, ka tad, kad viņam zvanīja telefons un klausules otrā galā sacīja: „Romān, ir notikusi šausmīga traģēdija...” – viņš pat neesot varējis iedomāties, ka tas ir saistīts ar Šeronu. Taču realitāte izrādījās atbaidošāka par visām šausmu filmām: 9. augusta naktī Šerona Teita un četri viņas draugi Polaņska Holivudas mājā bija zvērīgi nogalināti. To izdarīja sātanistu grupējums, kas nežēloja nevienu, pat pēdējā grūtniecības mēnesī esošo sievieti. Kādu laiku pēc tam Polaņskis nespēja strādāt vispār, bet pēc dažiem gadiem viņš tomēr atgriezās kino. Grūti pateikt, kāds būtu Polaņska dzīves gājums, ja nenotiktu šī šausmīgā traģēdija. Cietsirdīgais liktenis Taču tas vēl nebija viss – liktenis pret viņu bija cietsirdīgs. 1977. gadā Polaņski apvainoja nepilngadīgas meitenes izvarošanā, un lai gan viņš tika notiesāts, šīs lietas apstākļos bija vairākas neskaidrības. 1977. gada martā Džeka Nikolsona Holivudas mājā Polaņska nemaz nebija. Turklāt viņš tur nemaz nevarēja būt, jo tur nebija pat mājas saimnieka – Džeka Nikolsona! Turklāt notikuma brīdī Nikolsons ne tikai nebija mājās, viņš pat nebija pilsētā: tajā brīdī aktieris kopā ar draugiem bija devies uz vasarnīcu, kas atradās Kolorādo. Režisora aizstāvībai bija gatavi daudzi. Pats Polaņskis aresta laikā (ieslodzījumā viņu noturēja 42 dienas) apgalvoja, ka, pirmkārt, viņš nav meiteni izvarojis, otrkārt, pēdējos astoņus gadus viņam vispār nav bijis seksa. Tiesas lēmums, kurā Polaņskis tika atzīts par vainīgu, vairākkārt tika pārsūdzēts, taču bez panākumiem, līdz 1978. gada februārī Polaņskis pameta Ameriku. Toreiz viņam izlīdzēja francūži, dodot režisoram Francijas pilsonību. Šajā valstī viņš nofilmēja savu nākamo lenti - "Tesa" (Tomasa Hārdija romāna ekranizācija), par piemiņu savai sievai. Kāda likteņa ironija, bet 1980. gadā Tesa tika nominēta "Oskara" balvai par labāko filmu un labāko režisoru. Beidzot laimīgs? Tagad Polaņskis dzīvo Francijā, bet iebraukšana Amerikā, neraugoties uz pasaules mēroga slavu un prestižajām kinobalvām, kā arī faktu, ka tiesnesis, kas notiesāja Polaņski, sen ir miris, viņam joprojām ir liegta. Apbēdina vienīgi tas, ka pēdējos gados Polaņskis filmē reti, lai gan viņa filmas joprojām ir skandalozas. Francijā režisora dzīve rit bez īpašiem sarežģījumiem. Viņš ir saticis aktrisi Emanuelu Senjē, kura viņam dzemdēja meitu un dēlu. Atliek vien priecāties par to, ka Polaņska privātā dzīve beidzot ir nokārtojusies. Viņš patlaban pilnībā izbauda, ko nozīmē būt tēvam, neraugoties uz cienījamo vecumu (režisoram šogad apritēja 70 gadi). Īpaši Romāns lepojas ar savu desmit gadus veco meitu. Kā stāsta viņa draugi, meita esot ļoti līdzīga tēvam – mantojusi mātes skaistumu, bet raksturs viņai esot tieši tāds pats kā Romānam. Turklāt mazā jaunkundze labprāt spēlē klavieres un tēlo uz teātra skatuves. Agrāk Polaņska filmas bija dīvaini biedējošas – galu galā, ja cilvēks sevī glabā tik daudz briesmīgu atmiņu, kurās nespēj dalīties ar citiem, – tas ir šausmīgi. Taču viņa jaunākā filma "Pianists", kas patlaban tiek demonstrēta kinoteātros, liecina par to, ka Polaņskis ir augstākās klases kinomeistars. Šis kinodarbs Kannu kinofestivālā saņēma "Zelta palmas zaru" kā labākā 2002. gada filma, bet Amerikā ar Oskara balvu tika apbalvots galvenās lomas atveidotājs Adrians Brodijs un arī Romāns Polaņskis – kā labākais režisors. Pašlaik režisora izskats vedina domāt, ka viņš ir ļoti laimīgs cilvēks, un šķiet, ka viņš ilgi paliks cilvēku atmiņā kā talantīgs režisors, skandaloza persona un cilvēks, kas pratis uzvarēt savas bailes. Pēc ārzemju preses materiāliem sagatavoja Laura HOHLAČOVA

Komentāri (4)CopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu