Nav viegli nobremzēt Mihailu Zadornovu, ja viņš iecērt piešus sānos savam satīriķa zirgam. Tad pa kaklu tiek visiem – bezjēdzīgiem politiķiem, stulbiem mietpilsoņiem, popsovikiem un militāristiem, nešķirojot tautības un neievērojot valstu robežas. Mūsu sarunas iemesls gan ir pavisam cits.
– Šoreiz jūsu vizītei Rīgā ir mazliet neparasts iemesls – pirmizrāde filmai pēc jūsu lugas. – Kad pirms vairākiem gadiem man lūdza atļauju tulkot lugu Pērku jūsu vīru latviešu valodā, es piekritu, jo neticēju, ka kaut kas tāds vispār notiks. Luga ir diezgan daudz uzvesta dažādos Krievijas teātros, un gadās, ka uzvedums man pašam nemaz nepatīk – tā bija ar filmu, kurā es pats arī tēloju vīru. Tulkošanai es piekritu, jo tā bija vieglāk, nevis stāstīt, ka tur jau droši vien nekas nesanāks. Tomēr, kad skatījos lugas izrādi Kabatā, biju pārsteigts – pirmkārt, manu latviešu valodas zināšanu pietika, un es visu sapratu (varbūt tāpēc, ka zinu sižetu). Otrkārt – man ļoti patika aktieri, jo Latvijā ir saglabājusies aktiermeistarības kultūra. Un vēl – latviešiem ir ļoti laba humora izjūta, droši vien arī tāpēc, ka ar krieviem bez humora sadzīvot nevar. Tāpēc es bez pārspīlējuma teicu, ka šis bija labākais no manas lugas iestudējumiem, ko esmu redzējis, – ļoti tuvu tam, ko biju gribējis. Un, kad man lūdza atļauju uzņemt filmu, es piekritu jau apzināti. Un vēl – ārpus mākslinieciskiem jautājumiem – mani sajūsmina tas, ka Rīgā atkal kaut ko filmē paši. Lai tas ir lēti, lai tā nav sarežģīta psiholoģiska drāma, tikai humors – bet filmē! Andrejs Ēķis, kurš visu šo lietu iecerēja, ir malacis; es vienmēr esmu teicis, ka kultūras cilvēki iet pa priekšu politiķiem. Īstiem kultūras cilvēkiem neeksistē ne nacionalitātes, ne robežas, ne vīzas, ne pases, arī apbalvojumi neeksistē. Man smiekli nāk, skatoties, kā Maskavā daži prezidenta administrācijas priekšā kā sunīši ceļas pakaļkājās, lai tikai dabūtu zobos kādu medaļu. Kādēļ? Tu pats esi daudz talantīgāks par tiem, kas tevi apbalvo! Aiz kultūras cilvēkiem nāk biznesmeņi, un tikai tad – paši pēdējie – nāk politiķi, jo viņi ir visnetalantīgākie – ja jau nu cilvēks galīgi neko neprot darīt, tad viņš iet politikā un parazitē uz paša tautas rēķina. Man ir pilnīgi neinteresanti klausīties politiķu runās, jo tur nav prāta asuma. Viņi varbūt ir gudri, bet nav viedi, jo gudrais daudz zina, bet viedais arī saprot to, ko zina. Vieds politiķis domā par nākotni, bet gudrais meklē, ko nospert tagad un tūlīt. Pašlaik politiķi tikai mēģina nospert cits citam lozungus – kurš ar tautu, kurš ar zemniekiem, kurš ar inteliģentiem… Jums taču arī ir jēdziens – pī ār (public relations)? Nu, lūk, es esmu izdomājis viņiem nosaukumu – pīārasti. Tātad atkārtoju – vislielākā jēga ir no kultūras cilvēkiem. Un, tā kā es esmu dzimis Latvijā un izaudzis Krievijā, man ir ļoti patīkami, ka abu valstu draudzība pamazām sākas arī ar mana darba palīdzību. – Krievijā jūs uzskata par Latvijas pazinēju? – Nē, reizēm tikai žurnālisti kaut ko pajautā. Godīgi sakot, Krievijā ļaudis vispār ir aizmirsuši par visām bijušajām republikām. Protams, ir tādi kā Žirinovskis, kas naudu taisa ar rupjību runāšanu, bet tādi ir katrā valstī, arī pie jums, un visas tās runas par uzbrukumiem nav nopietni ņemamas. Krievijā, manuprāt, jau labu laiku domā, ka Latvijas galvaspilsēta ir Jūrmala, jo to visu laiku rāda televīzijā. Tāpēc arī visādi mēģinājumi kaut ko izdarīt par spīti Krievijai līdzinās mēģinājumiem palikt knopku klasesbiedram zem dibena. Bet dibens ir milzīgs un to pat nejūt… – Cik daudz jums vispār ir iespēju uzzināt kaut ko par Latvijas dzīvi? Nav taču nekāds noslēpums, ka latviešu un krievu sabiedrības Latvijā ir divas pilnīgi atšķirīgas pasaules. Jūs, pa reizei atbraucot, tomēr droši vien paliekat vienā no tām un līdz otrai nemaz netiekat. – Es zinu, ka tās ir pilnīgi atšķirīgas pasaules, bet man ir draugi arī starp latviešiem. Tiesa, viņi ar mani runā krieviski, jo pats es latviski saprotu labi, bet ar tām garumzīmēm reizēm rodas problēmas. Tomēr es zinu latviešu uzskatus, daudzi no tiem man ļoti patīk. Bet divkopienu sabiedrība nav normāla parādība, tas ir smags gadījums. – Varbūt tomēr viss ir kārtībā? Pilsoņu kara nav, ir salīdzinoši mierīga līdzāspastāvēšana… Kāpēc visu laiku kurināt emocijas, klaigājot, ka Latvijā ir nenormāla situācija? – Zināt, tas ir ļoti interesants jautājums. Varbūt patiešām man nav taisnība? Visi dialektiķi vienmēr uzskatījuši, ka attīstību nosaka dažādu uzskatu pastāvēšana. Drīkst, es paimprovizēšu? Katrai tautai taču ir savas labās īpašības, lai cik šīs tautas būtu atšķirīgas – bet krievi un latvieši ir ļoti atšķirīgi, kaut vai valodā – tas, kas krievu valodā ir vīriešu dzimtē, latviešiem ir sieviešu dzimtē, un otrādi. Vārdu sakot – ja apvienotu labāko katrā no šīm pasaulēm, kopā varētu darīt brīnumu lietas! Tā, piemēram, ir noticis ar krieviem un ebrejiem – biznesā šādai kombinācijai neviens nestāv blakus, ja krievu intuīcija un enerģiskums apvienojas ar ebreju prasmi aprēķināt un domāt stratēģiski. Ko mūsējie ārzemēs spēj izdomāt – jebkura itāliešu mafija nobāl! – Jā, par benzīna atšķaidīšanu ar ūdeni esam jau dzirdējuši… – Nu, tas jau sen vairs nav interesanti, tā ir prasta blēdība. Bet jūs zināt, kā mūsu emigrantu vecīši bez markām sūta vēstules no Ņujorkas uz Krieviju? Uz aploksnes vienkārši jāsamaina vietām nosūtītāja un saņēmēja adreses! Muļķa amerikāņu pastnieks ierauga vēstuli bez markas un sūta to atpakaļ nosūtītājam… Par to vajadzētu Nobela prēmiju dot! Atgriežoties pie divkopienu sabiedrības – no tās tik tiešām var gūt daudz labuma, ja šai lietai pieiet ar prātu. Latvija varētu kļūt par ideālāko valsti pasaulē! Krievi šeit no latviešiem ir jau daudz iemācījušies – nekavē, izpilda to, ko apsolījuši… Krievijā tā vēl nav pašsaprotama lieta. Vispār pašlaik krievi pasaulē sāk ieņemt ebreju vietu – pēc spējas izdzīvot kā tautai valstīs, kas nav viņu dzimtene. Būtu pēdējais laiks viņiem sākt saprast, ka nevar dzīvot na haļavu, ir arī pašiem jāattīstās. – Ja es būtu krieviete, mani aizvainotu tas, ka pasaule Krieviju praktiski neierauga aiz milzīgā stereotipu slāņa – matrjoškas, ziema, vodka, trijjūgi, tad vēl visa padomju atribūtika… Tik nomācošs komplekts ir labi ja vēl Amerikai. – Godīgi sakot, viss nosauktais uz mani nekādi neattiecas, es dzīvoju ārpus tā. Bet tā ir, daudzi neredz to, kas labs un interesants Krievijā šodien notiek. Lai gan patiesībā Rietumu cilvēkus jau daudz nekas ārpus šā komplekta arī nemaz neinteresē, tāpēc arī pati Krievija, jūtot pieprasījumu, rada piedāvājumu. Starp citu, to es vienmēr esmu teicis – rietumnieki dzīvo ķermeņa dzīvi, pēc gara dzīves ir jābrauc uz Krieviju. Maskavā šobrīd var atrast visu – Parīzi, Londonu… Tiesa, par ārprātīgām cenām. Un patiesībā man pašlaik Maskava ir sveša, tā no teātra, muzeju un kino pilsētas ir pārvērtusies par biznesa centru, kurš apzadzis visu Krieviju. Vakarā braucot pa Maskavas ielām, labi var redzēt – tā vairs nav pilsēta, bet gan viens liels kazino. Protams, pēc Rietumu standartiem izskatās ļoti skaisti… Bet pārējā Krievija nav tāda, tur vēl eksistē izglītība un dvēseles dzīve. Padomājiet – angļu valodā, ja runā par tukšu istabu, saka – nobody is here. Bet krievi saka – ņi duši! Un amerikāņu filmās briesmu gadījumos saka – glāb savu pakaļu! Tā tad laikam viņiem ir svarīgāka par galvu. Labāk pateikšu, ar ko es lepojos, – ja uz Latviju atbrauc kāds krievu teātris, izrādēs es redzu gan krievus, gan latviešus. Varbūt latviešiem arī pietrūkst tās gara dzīves. Man bieži jautā – kāpēc es tik daudz rūpējos par savu veselību? Tāpēc, ka es gribu nodzīvot līdz brīdim, kad cilvēkos atjaunosies īstā programma. Pašlaik tā ir izjaukta – vīruss ieperinājies. Un tā tas ir visā pasaulē, izņemot Ķīnu, kura atjaunojas arī garīgi, pateicoties konfuciānismam. Bet paskatieties, kas notiek citur! Pilnīgs absurds – vislabākais reperis ir baltais, vislabākais golfa spēlētājs – melnādains; Ukraina, Latvija un Igaunija palīdz Amerikai karot ar Irāku… Vēl es gribētu nodzīvot līdz brīdim, kad naudu sāks pelnīt draudzīgās valstu attiecībās, nevis naidīgos konfliktos. – Varbūt tā ir utopija? – Nu, ja reiz es esmu nolēmis līdz tam laikam nodzīvot, tā nav utopija. Es taču esmu gaišreģis, ļoti bieži mani joki ir piepildījušies kā pareģojumi. Turklāt daudzi biznesmeņi jau saprot, ka tā ir pareizāk, drīz viņi sāks barot politiķus, lai tie par viņu naudu saprastu to pašu. Pēc desmit gadiem viss būs brīnišķīgi – neatkarīga un Eiropā integrēta Latvija, kas ir ekonomiski draudzīgās un savstarpēji izdevīgās attiecībās ar Krieviju. Jo Krievija var apēst visu, ko jūs saražosiet. Bet pagaidām mums jāiet pa priekšu – ar teātriem, ar filmām, ar literatūru. – Jūsu profesiju pierasts uzskatīt par nenopietnu. Vai nav nepatīkami, ja inerces dēļ nākas piedzīvot līdzīgu attieksmi arī pret sevi? – Jā, tā mēdz gadīties. Mierinu sevi ar to, ka Jēzus ir teicis – dzīvojiet jautri, tikai nedariet ļaunu citam. Un jau senajās vēdās ir teikts – ja tu par problēmu sūdzēsies, tā dubultosies, bet, ja par to smiesies, problēma izzudīs. Kad es astoņdesmito gadu beigās sāku smieties par komunistisko partiju, es sapratu, ka tai ir beigas. Un politiķi vēlāk karjeru uztaisīja uz tiem pamatiem, ko mēs viņiem sagatavojām. Politiķi atkal nāca kā pēdējie un pa ceļa malām uzlasīja milzu naudu, kam mēs gājām garām, jo mūs tā neinteresēja. Gan krieviem, gan latviešiem visos laikos bijis daudz anekdošu, tas nozīmē, ka ir laba izdzīvošanas spēja. Mēs problēmas iznīdēsim ar smiekliem. Protams, es apzinos, ka estrāde ir širpotrebs, tā nav kultūra. Un kultūra – arī Latvijā – pamazām iznīks, ja orientēsies tikai uz Rietumu tirgu, kur neviens nesaprot, piemēram, jūsu pustoņu glezniecību. Eduardam Kalniņam taču kā čukčam ir 121 dažāds pelēkais tonis! Bet tāds rietumnieks Baltijas jūras krāsu nianses nemaz neredz un nespēj novērtēt, viņš labi ja sarkanu putniņu uz zaļa fona ierauga! Viņi ir skopi pat jūtās, viņuprāt, romantika ir tā, ja saule noriet aiz benzīntanka. Viņi nejūt debesis, virs Ņujorkas tādu nemaz nav! – Jums ir krājumā joki par jebkuru nāciju un jebkuram dzīves gadījumam? – Tās nav anekdotes, tie ir mani novērojumi. Es neko neesmu izdomājis! Latvijā debesis ir. Starp citu, vēdās burts A simbolizē zemes un kosmosa savienību. Tautas, kuru valodā šis burts ir pazudis, zaudē arī šo saikni. Ar latviešiem šajā ziņā viss ir kārtībā, viņiem a ir pat ar garumzīmi. Bet amerikāņiem tas jau sen ir pārvērties par kaut kādu ae. Lūk, ko dara debesskrāpji! – No tā, ka esat širpotrebs, kompleksi nerodas? – Nē, jo es vēl ilgi dzīvošu un varbūt arī mainīšos. Dzīve vēl tikai sākas! – Nesen Boriss Akuņins Vakara intervijā teica, ka krievu valodā neesot iespējams skaisti aprakstīt erotiskas ainas – iznāk vai nu kaut kas nedabisks, vai kazarmu rupjības. Šādu problēmu jums droši vien nav, jūsu vajadzībām krievu valodas iespēju pietiek? – Muļķības, krievu valodā ir milzums iespēju izteikt jūtas! Salīdziniet – piemēram, ja tebja ļubļu izsaka emocijas, turklāt, mainot vārdu kārtību, emocijas katrreiz ir citas. Bet I love you ir plika informācija – ja tur samaina vārdus, dators uzreiz pasvītros. Vai okay – tīra informācijas nodošana. Bet pie mums sādžā vecmāmiņa saka okejuški, jaunieši runā steidzīgāk – okeino. Un tās ir emocijas, nevis truls OK! Angļu valodā ir iespējams izgudrot datoru, bet nav poēzijas. Es kā satīriķis nekompleksoju arī tāpēc, ka skaidri zinu savu uzdevumu – es gribu, lai Krievijā izveidojas izglītības un garīguma vektors. Armija mums nav vajadzīga, jo tā nav izglītota un tātad ir bīstama pat mums pašiem, valsts iekšienē. Neizglītots cilvēks viegli kļūst agresīvs, jo nezina, kā citādi reaģēt. Viņš domā – ja tev iesit pa vienu vaigu, otrs jāpagriež tādēļ, lai pats tikmēr varētu iemaukt ar āķi no apakšas. Mans uzdevums ir – radīt interesi par izglītību. – Izdodas? – Jā. Pēc maniem un Jevtušenko kopīgajiem koncertiem nāk klāt jaunieši, kāda meitene teica – ziniet, es pat aizgāju un nopirku to grāmatu, nu, kā to sauca – Meistaru un Margaritu! Un palīgus man nevajag, es zinu, ka varu izdarīt pats. Latvijā gan es pie tā neķertos, tā man joprojām ir sarežģīta valsts. Bet Krievijā es to izdarīšu. Ir taču fizikas likums – ja viens procents fotonu vibrē kopīgā frekvencē, tad pārējie pielāgosies. Galvenais – dabūt savā pusē to vienu procentu, un to es varu izdarīt. – Vai tas neliecina par zināmu degradāciju – agrāk pilnas zāles savāca Jevtušenko ar dzeju, tagad jūs – ar estrādes jokiem? – Jā, tā ir degradācija. Ja sabiedrībai ir cerība, tās elki ir dzejnieki. Kad cerību nav, par elkiem kļūst satīriķi. Bet, starp citu, atkal – pateicoties tam, ka es televīzijā citēju to, ko dzied popsa, uz to vismaz Krievijā nāk arvien mazāk publikas. Degradācija notiek tāpēc, ka par jaunatnes audzinātāju kļuvusi Holivuda. Bet Amerikas idealizētā mīta graušanā arī es esmu šo to darījis. Un arvien vairāk redzu sabiedrībā pozitīvas iezīmes, kaut ko labot ir mūsu spēkos. Redzat, kāds optimists es esmu! – Tātad ideālā variantā neviens vairs nenāk jūsos klausīties, jo sabiedrībai atkal ir cerība? – Nu, līdz tam gan es, paldies dievam, nenodzīvošu. Tā man jautāja jau deviņdesmito sākumā – nu, par ko tu tagad smiesies, Padomju Savienības taču vairs nav? Bet tūlīt atnāca demokrāti un sāka darīt tās pašas muļķības! Bet tautai ir glābjošā potence – spasiķeļnij zadatok. Tas nav mans teiciens, to jau Solžeņicins izdomāja. Glābiņu sola, piemēram, tas, ka Krievijā grāmatveikali tagad ir pilni cilvēku, līdz letei nav iespējams aizspraukties! Un bandīti sāk nodarboties ar grāmatu biznesu, bet tie neķersies pie neienesīgas lietas. Starp citu, Krievijā daudzi saka – pēc manas uzstāšanās viņiem rodoties lepnums par sevi, par Krieviju. Jo es nemēģinu iestāstīt, kā to dara citur pasaulē, ka krievi ir ar pirkstu miskastē taisīti. Krieviem ir traka enerģija, to tikai vajag izglītot. – Tad jau jums vajadzētu psihoterapeita praksi atvērt. – Es jau sen darbojos kā psihoterapeits, tikai to nereklamēju. Televīzijā man saka – jūs esat mūsu brends! Tāpēc, ka viņi manas uzstāšanās laikā var saspraust visādas blaugznu šampūnu reklāmas un to nejaucību pārdošanas apjomi pēc tam strauji pieaug. – Jums par to nav kauns? – Nē, tāpēc ka es savukārt starp tiem buljona kubikiem paspēju reklamēt savas domas. Tā es reiz teicu Krievijas televīzijas priekšniekam – es gribu ar jūsu velnišķīgajiem paņēmieniem risināt dievišķus uzdevumus. Viņš jautāja – drīkst, es to pierakstīšu un nodošu Putinam, tikai savā vārdā? Bet, lūdzu, dieva dēļ – es varu izdomāt vēl!