Acumirklīgais pūlis – jauna sociālā revolūcija? (11)

Bet var būt arī tā, ka, sēžot parkā, pēkšņi jūsu priekšā vairāki simti cilvēku sakāpj uz mūra apmales un sāk izdot putnu dziesmām līdzīgas skaņas. Vai arī, ejot pa ielu, vairāki simti cilvēku negaidīti nolemj vienlaikus sasiet kurpju auklas. Nebaidieties, jūs neesat jucis (vismaz neesat vienīgais jukušais), jo šādas izjūtas jau piedzīvojuši pilnīgi nevainīgi pilsoņi daudzās pasaules pilsētās. Šo kolektīvā ārprāta formu sauc par flash mobs. „Acumirklīgie jeb zibenīgie pūļi” (flash mobs) ir jauna sabiedriskā mode, 2003. gada vasaras un rudens sezonas jaunums. Pasākuma dalībnieki, savā starpā nepazīstami cilvēki, saņem instrukcijas ar elektroniskā pasta starpniecību, satiekas noteiktajā vietā un noteiktajā laikā un sinhroni dažas minūtes veic bezjēdzīgas darbības, pēc tam tikpat ātri izklīstot. Dodiet mums mīlas paklājiņu! Kā jau tas parasti notiek, iesākumā bija vārds – grāmata ar izteiksmīgu nosaukumu „Gudrie pūļi: nākamā sociālā revolūcija”, ko sarakstījis sociologs Hovards Reinholds. Šīs grāmatas ietekmē Sanfrancisko datorspeciālists Robs Zazueta radīja tīkla lapu FlockSmart.com (jāatzīmē, ka jaunās kustības radītājiem vispār labāk tīk apzīmējums smart mobs – gudrie pūļi, un viņi cenšas lietot to). Jaunās lapas radītājs un viņa domubiedri vasaras sākumā izsūtīja virkni e-pastu ar uzaicinājumiem. Un tā – kādā jūnija dienā 150 cilvēku iegāja Ņujorkas universālveikalā Macy’s un visi kā viens apmulsušajiem pārdevējiem sāka pieprasīt īpašu mīlas paklājiņu. Jaunā kustība bija dzimusi. Pēc tam 250 cilvēku ap septiņiem vakarā sarīkoja traku aplaudēšanu kādas Manhetenas viesnīcas hallē. Romā 300 cilvēku kādā veikalā mēģināja nopirkt neeksistējoša autora neeksistējošu grāmatu. Dortmundes veļas mazgājamo mašīnu izstādē ieradās liels skaits cilvēku, kas ļoti uzsvērti, veseliem ķekariem ēda banānus. Cincinati „moberi”, stāvot ar paceltām rokām pie zooloģiskā dārza akvārijiem, visiem uzbāzās ar jautājumu: „Delfīns ir dzīvnieks vai zivs?” Berlīnē, ASV vēstniecības priekšā liels skaits cilvēku vienlaikus attaisīja šampanieša pudeles un vairākas minūtes dzēra, uzsaucot tostus: „Par Natašu!” Denverā vairāki simti cilvēku izvietojās kādas ēkas vairākos stāvos un uz katru augšējos stāvos atskanošu saucienu „ping!” apakšstāvi draudzīgi atsaucās ar „pong!”. Klusajā un konservatīvajā Kembridžā 250 studentu iebrāzās kādā grāmatveikalā un cits pār citu sauca, ka viņiem nepieciešama „pastkartīte Bilam”. „Tas bija patiešām smieklīgi – skatīties uz apmulsušo pārdevēju, kad pēkšņi dažu sekunžu laikā viņas veikals no klusuma un miera oāzes pārvērtās par mutuļojošu un trokšņainu vulkānu,” reportieriem pēc tam skaidroja akcijas organizatore, 24 gadus vecā Melisa Krodmane. Krievi pārņem stafeti Krievijā pirmā akcija notika 16. augustā, kad vienlaikus Maskavas un Pēterburgas dzelzceļa stacijās ieradās vairāki simti cilvēku. Maskavas „moberi”, sagaidot vilcienu no Pēterburgas, visi kā viens izvilka kartona plāksnītes ar uzrakstu „Vladimirs Vladimirovičs”, bet Pēterburgas „zibenīgais pūlis” sagaidīja kādu Tatjanu Lavruhinu no anonīmo alkoholiķu biedrības. Lai gan, pateicoties Putina vārdam un tēva vārdam uz plāksnītēm, daļa Maskavas publikas (arī prese un milicija) tiešām nodomāja, ka šādā slepenā un eksotiskā veidā pilsētā ierodas Putins, lielā milicijas un preses uzmanība tikai traucēja akcijas gaitu. Savukārt Pēterburgas pasākums noritēja visai līksmi. Kopš tā brīža notikušas vēl vairākas akcijas – Maskavā 13. septembrī plkst. 20 pie Manēžas laukuma vairāki simti cilvēku vienlaikus iededza šķiltavas un sāka īdēt. Uz apjukušo garāmgājēju jautājumiem visiem bija viena atbilde: „Esmu zvaigznīte.” Krasnodarā iespaidīgs cilvēku daudzums uz trijām minūtēm sastinga „bezdelīgas” pozā Savienības nama priekšā. Permā ar vētrainiem aplausiem tika sveikta kāda trolejbusa ierašanās. Vairākās pilsētās vienlaikus dārgo apģērbu veikalos tika grauzti burkāni. Viena no jautrākajām akcijām, kurā izdevās iesaistīt arī garāmgājējus, nesen notika Pēterburgā. Tur lielāks cilvēku skaits, skaļi saucot garāmgājējus palīgā, sāka turēt Aleksandra kolonnu. „Krīt! Turam, nāciet palīgā! Ufff... Jāāā... Šķiet, ka stāv. Nē, atkal gāžas! Turiet, turiet! Tagad, šķiet, stāv.” Pēc tam visi paspieda viens otram roku un apmierināti izklīda. Tas ir jautri Vairums cilvēku, kas iesaistās flash mob akcijās, ir jauni – 20 līdz 40 gadu. Kas viņus piesaista? „Tas ir jautri”, „īsts piedzīvojums”, „tas atsvaidzina” – viņi parasti skaidro žurnālistiem. Visa flash mob akciju jēga ar to arī ir izteikta – tās ir īslaicīgas, kolektīvas, jautras, bezjēdzīgas un nekaitīgas darbības, kuru mērķis ir apmulsināt iespējami lielāku cilvēku skaitu un vienlaikus kārtīgi izpriecāties pašiem. Starp citu, tieši nekaitīguma aspekts „moberu” instrukcijās tiek uzsvērts īpaši, jo, ja kādu par viņa darbībām aizturēs policija, viņš atbild pats par sevi – akcijas organizatori vairumā gadījumu paliek pilnīgi anonīmi, jo instrukcijas tiek izplatītas ar surogātpasta (spam) palīdzību. Jāatzīmē gan - tā kā pēdējos mēnešos cīņa ar surogātpastu plešas plašumā un pasta programmu filtri arvien sekmīgāk to atsijā, tad par zibenīgo pūļu komunikācijas līdzekli kļūst pašu radītās tīkla lapas, kā jau minētā FlockSmart.com, LiveJournal un daudzas citas. Pūļa bīstamība Raksti par šo tēmu gandrīz vienmēr satur arī bažas par to, ka jauno sociālās kustības formu kāds mēģinās izmantot savā labā, piemēram, politiskiem vai mārketinga mērķiem. Nevar noliegt, ka tādi mēģinājumi jau bijuši – Losandželosas akcija, kad, uzvilkuši Buša papīra maskas, vairāki simti cilvēku septiņas minūtes kliedza: „Bušs – melis!” Arī Maskavas akcijā ar Vladimira Vladimiroviča sagaidīšanu daudzi saskatīja politisku zemtekstu. Taču vienlaikus jāatzīmē, ka tieši šīs akcijas nav ieguvušas tik plašu popularitāti kā citas, bezjēdzīgākas, jautrākas un neviena politiskos uzskatus neskarošas. Pats sociologs Hovards Reinholds uz jautājumu par pūļa potenciālo bīstamību atbild tā: „Vai tad pūlis, kas savācas stadionā futbola mača laikā, jums nešķiet bīstams? Protams, kad liels daudzums nepazīstamu cilvēku sanāk kopā – tas ir bīstami. Bet vienlaikus arī jautri. Jo šie cilvēki paši sev organizē izklaidi tā vietā, lai stāvētu rindās, pirktu biļetes un pasīvi gaidītu, kamēr kāds viņiem kaut ko piedāvās. Vienlaikus viņi mācās izmantot akciju organizēšanai internetu un mobilos tālruņus. „Gudrie pūļi” potenciāli, protams, spēj kļūt par destabilizējošu spēku – tāpat kā iespiedmašīna, telefons, televīzija, kad tie parādījās. Attiecībā uz šīs parādības nākotni, domāju, ka organizatoriem būs krietni jāpapūlas, lai padarītu šos pasākumus aizraujošus, bet apkārtējos nekaitinošus. Vai arī tie drīz paši pazudīs, kā jau jebkura dīvainība.” Avots – reāli notikumi Par jaunās kustības idejisko tēvu neviļus kļuvušā Hovarda Reinholda 2002. gadā izdotajā grāmatā „Smart mobs: The Next Social Revolution” tiek analizēta jaunā pilsoņu sociālās organizācijas forma, balstoties uz vairākiem politiskiem gadījumiem, piemēram, Filipīnās pilsoņi ar telefona īsziņu palīdzību pašorganizējās un panāca Džozefa Estradas režīma atkāpšanos. Dienvidkorejā jaunā datorpaaudze vēlēšanu laikā ievēroja, ka viņu kandidāts zaudē, izsūtīja īsziņas un elektronisko pastu pa visu valsti ar aicinājumiem balsot par No Mu Henu un dažās pēdējās vēlēšanu stundās burtiski „izrāva” uzvaru. ASV Hovarda Dīna prezidenta kandidāta kampaņas laikā tika nodemonstrēta viņa atbalstītāju apbrīnojamā pašorganizēšanās spēja ar tīkla lapu palīdzību, atbalstot savu kandidātu un sekmīgi vācot ziedojumus. Hovards Reinholds, starp citu, pirms desmit gadiem sarakstīja citu grāmatu, kurā viens no pirmajiem prognozēja interneta iespējas sociālās komunikācijas jomā. Starp citu, 1996. gadā izdotajā Teda Olberī romānā "Ilgais ceļš" tiek aprakstīta situācija, kurā pret valdību noskaņotie jaunieši saņem elektroniskā pasta ziņas šifrētā veidā. Viss sākas ar aicinājumu protestēt pret automašīnu drošības jostām kā cilvēktiesību ierobežojumu. Beidzas ar britu parlamenta, Vācijas valdības iestāžu un vairāku amerikāņu karabāzu aplenkumu.