Roberts Diners: Māksla ir mana ikdiena

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Roberts Diners

Roberts Diners ir gleznotājas un grafiķes Lilijas Dineres dēls. Viņam ir 25 gadi. Viņš ir beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļu un šobrīd mācās tēlniecību maģistrantūrā. Māksla vienmēr ir bijusi šīs ģimenes dzīve, arī Roberta.

–Vai tu esi izjutis privilēģijas sakarā ar mammas darbu? – Patiesībā ne, īpašas privilēģijas neesmu izjutis. Katrs jau par sevi domā, ka ir savādāks un ka ar savu individualitāti atšķiras no citiem. Jau bērnībā stundām ilgi varēju sēdēt un no plastilīna veidot visādas figūriņas, citiem bērniem pietrūkst šai nodarbei pacietības, man bija. –Kā tu skatījies uz to, ko dara mamma? – Dzīvojot kopā, es neapšaubāmi atrados radošajā procesā, redzēju, kā mamma strādā, un no tā, protams, ietekmējos. Varbūt cilvēkam no malas tas liktos kas īpašs, taču es to pieņēmu kā normu. Man tas bija dzīvesveids, ikdiena. –Kā bērnībā un tagad izjūti mākslinieku bohēmu? – Par bohēmu parasti saka: „Jā, tiem māksliniekiem patīk visu cauru nakti dzert vīnu, tad paņemt otas un gleznot.” Tas ir stereotipisks redzējums. Ne mani vecāki, ne es pats ar pārmērīgu alkohola lietošanu neaizraujos, taču kādam varbūt tas arī palīdz radīt mākslu. Manuprāt, alkoholu un mākslu tīri praktiski ir grūti apvienot. –Vai bija kādi stingri noteikumi, kas jāievēro, kad mamma strādā? – Nē. Bet viņu traucēt es neatļāvos. Ir dažāda tipa mākslinieki, vieniem patīk, ka viņu darbu vēro, un ir arī tādi, kuriem vajag koncentrēties, viņiem neatliekama mākslas radīšanas sastāvdaļa ir miers un klusums. –Kad tu pats sāki pievērsties tēlniecībai? – Tā bija dabiska nepieciešamība izteikties, iegūt kādu apstiprinājumu dzīvē. Mākslinieku vide, kurā dzīvoju, protams, ietekmēja – es redzēju kā Lilija (Roberts mammu uzrunā vārdā, arī turpmāk tekstā viņa citātos nedzirdēsiet vārdu māte. – D. Z.) strādā, tas bija aizraujoši. Bet pats sāku apzināties, ka gribu nodarboties ar tēlniecību tad, kad redzēju, ka nevis vecāki vai tuvākie draugi, bet cilvēki no malas novērtē manu darbu. Labi vārdi deva impulsu – sagādāja gandarījumu pašam. –Kāda bija mammas reakcija, kad viņa uzzināja par tavu vēlēšanos pievērsties tēlniecībai? – Es pie tā nonācu pilnīgi viens pats, neviens mani „neveicināja”, nemudināja. Taču Lilija neapšaubīja manu izvēli, drīzāk atbalstīja. –Vai mamma ir arī tavu darbu kritiķe? - Ir gan! Savukārt es esmu viens no pirmajiem, kas redz viņas darbus, tātad arī pirmais kritiķis. Vai kritiku ņemu vērā? Daļēji, jā, jo vērtējums no malas vienmēr palīdz, domu apmaiņa ar vienalga kuru cilvēku ir rosinoša, pat radoša! –Vai saskati kopsakarības mammas un savā daiļradē? – Neapzinātā līmenī. Dažreiz esmu dzirdējis, ka cilvēki mūs salīdzina. Atrodoties, dzīvojot blakus, gribot negribot notiek impulsu apmaiņa. Tieši Lilija manus darbus nav ietekmējusi! Ir kaut kas līdzīgs domāšanā... Taču mēs katrs esam personība. –Kādu vēstījumu tu nes savu darbu cienītājiem? – Es nedomāju, ka manos darbos ir iekodēts kāds konkrēts vēstījums. Manos darbos atspoguļojas mana dzīve un emocijas. Un ne tikai tas, kas notiek ar mani personiski, bet ar pasauli vispār. Arī pagātne vai manas vīzijas par nākotni. –Vai strādāt par mākslinieku ir izdevīgi? – Bankā ir izdevīgi strādāt, lai gan skaidri to nevaru apgalvot. Taču tēlniecību nevar nosaukt par izdevīgu vai neizdevīgu. Daudzu profesiju pārstāvji, apstākļu spiesti, meklē blakus nodarbošanos, arī mākslinieki. Līdz šim man pašam nav nācies saskarties ar tādām izjūtām. Māksla ir dzīvesveids.

    Uz augšu