Zeļonijs gaida nākamo olimpiādi

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Sidnejas olimpisko spēļu bronzas medaļas ieguvējs Vsevolods Zeļonijs turpina bruģēt ceļu uz nākamajām spēlēm, kas pēc nepilna gada notiks Atēnās. Pirms pāris nedēļām Osakā beidzās pasaules čempionāts džudo, un, līdzīgi kā pavasarī notikušajā Eiropas čempionātā, Zeļonijs tajā izstājās tūlīt pēc pirmajām cīņām.

Par spīti Osakā piedzīvotajai neveiksmei, Vsevolods uz interviju «Sporta Avīzei» ieradās labā noskaņojumā, un loģisks bija pirmais jautājums: ar ko tas izskaidrojams? – Neredzu iemeslu, kāpēc man tagad vajadzētu staigāt piepūstiem vaigiem un būt apvainotam uz visu pasauli. Jā, pasaules čempionātā neuzrādīju labus rezultātus, taču čempionāts jau ir ierakstīts pagātnē un, jo ilgāk tu atcerēsies šīs neveiksmes, jo sliktāk būs pašam. Zaudējumu var pārdzīvot tūlīt pēc cīņas, ilgākais – vēl nākamajā dienā. Zaudējuma rūgtums ir jāaizmirst un jāturpina domāt uz priekšu – par nākamajiem startiem, par nākamo olimpiādi. – Vai tev tā ir ierasta lieta, ka tik ātri aizmirsti zaudējumus? – Es negribu teikt, ka visi zaudējumi paliek bez sekām. Protams, man, tāpat kā jebkuram sportistam, nepatīk zaudējumi, bet es šīs neveiksmes cenšos uztvert filozofiski. Tāpat ir skaidrs, ka jebkurš zaudējums vēlāk ir jāanalizē un jāizdara pareizie secinājumi, kāpēc konkrētajā brīdī biji vājāks par konkurentu. Sakarā tieši ar tehnisko izpildījumu nav objektīvu iemeslu, kāpēc zaudēju jau otrajā kārtā. Mani «nolauza» slimība, un otrajā cīņā es vienkārši fiziski nebiju gatavs izturēt ilgāk par divām minūtēm. – Kas tev bija par vainu? – Domāju, ka biju saaukstējies. Atgriežoties no Japānas, ārsti konstatēja kakla iekaisumu. Divas dienas pirms čempionāta sākuma sajutu, ka sāk sāpēt kakls, jutu, ka organisms kļūst vārgs. Sākumā domāju, ka tas drīz pāries, taču nonāca pat tiktāl, ka nespēju aizvadīt pilnvērtīgu treniņu. Pirmajā cīņā vēl jutos puslīdz normāli, bet otrajā ilgāk par divām minūtēm neizturēju. – Droši vien atradīsies speciālisti, kuri tev rādīs ar pirkstu: kā tas var būt, ka tik pieredzējis sportists pirms tik nozīmīgiem mačiem saķer tik muļķīgu slimību? – Parasti sportisti no šādām slimībām cenšas izvairīties, un arī es darīju visu, lai būtu vesels, bet nekad nav iespējams paredzēt visus notikumus, ar kuriem tev būs jāsaskaras. Kad ierados Osakā, tur bija 30 grādu karstums. Ikviena telpa ir aprīkota ar gaisa kondicionētāju, un tu taču ik reizi, ieejot kādā telpā, nestaigāsi ar cepuri un šalli. Ieejot sasvīdušam kādā telpā, daudz nevajag, lai vēsais gaiss tevi piebeigtu. Saslimt man noteikti palīdzēja arī aklimatizācija, un ikviens sportists pateiks to pašu, ka šajā periodā ķermenis ir mazāk spējīgs pretoties dažādām slimībām. Protams, es centos izvairīties, taču nav cilvēka spēkos nostāties pret dabu. – Varbūt labāk bija saslimt šogad pasaules čempionātā, nevis pēc gada olimpiādē? – Domāju, ka Atēnās līdzīga situācija neatkārtosies. Nākamgad sacensību kalendārs ir saudzīgāks nekā šajā sezonā, jo visas tās notiks Eiropā un tas ļaus mums izvairīties no laika joslu maiņas. Līdz Atēnu spēlēm startēsim tikai Eiropas valstīs. – Pirms Eiropas čempionāta preses konferencē tu diezgan pārliecinoši paziņoji, ka brauc pēc zelta medaļām. Pirms pasaules čempionāta šādu paziņojumu nebija. Kāpēc? – Pirms Eiropas čempionāta biju pārliecināts, ka vietu pirmajā trijniekā noteikti izcīnīšu, jo tobrīd tik tiešām atrados ļoti labā formā. Jā, runāju daudz, taču man par sliktu nospēlēja vairāki blakusapstākļi, un viens no tiem, kā vēlāk kopā ar treneri konstatējām, – biju pārāk labi sagatavojies jeb, precīzāk, biju pārtrenējies. Labāk ir tad, ja sagatavošanās periodā kaut kas nav izdarīts nekā par daudz paveikts. Pasaules čempionātā konkurence ir daudz spēcīgāka, tāpēc tik kategoriskus paziņojumus pirms čempionāta nevēlējos izteikt. Kā jau teicu, pirms Eiropas čempionāta biju par sevi ļoti pārliecināts un manai pārliecībai bija pamats, jo ne vienu reizi vien jau biju izcīnījis medaļas, arī rangā starp eiropiešiem atrodos pašā augšā. Kā zini, pirmsolimpiskajā gadā pasaules čempionātā konkurence ir sevišķi nežēlīga, jo tajā tiek dalītas olimpiskās ceļazīmes, un nebija mazsvarīgi, ka čempionāts notika Japānā jeb austrumos, un, kā smejies, «austrumi ir smalka lieta». Tāpēc arī pirms čempionāta netika rīkota preses konference un iztiku bez skaļiem saukļiem. Ja čempionāts notiktu Eiropā un es justos pietiekami stiprs, noteikti kopā tiktu sasaukti žurnālisti un es pateiktu visu, ko tajā situācijā domāju. Ja es teicu, ka Eiropā gribēju kļūt par čempionu, tad tā es arī domāju. Tas nebija lēts reklāmas triks, sabiedrības piesaistīšana vai liekuļošana. Man bija iemesls būt tik pārliecinātam, jo pirms tam Tallinā biju uzvarējis ļoti spēcīgā turnīrā, kurā piedalījās visi olimpiskie medaļnieki, iepriekšējie Eiropas un pasaule čempioni. Tik tiešām bija visi priekšnosacījumi, lai es atklāti pateiktu, ka braucu pēc Eiropas zelta. – Tevis sarīkotā preses konference daudziem bija pārsteigums, un vēl lielāks tas bija, kad tu pārliecinoši runāji par zeltu. Neatminos, ka iepriekšējos gados tu būtu rīkojies līdzīgi. Kāpēc tik pēkšņi pievērsies paštēla veidošanai? – Tas, ka agrāk netika rīkotas preses konferences, nav mana vaina. Par to vajadzēja un arī tagad vajag domāt federācijas funkcionāriem. Savā sporta veidā esmu pirmais, kurš tā rīkojas, un noteikti rīkošu vēl preses konferences. Nav nekā slikta, ja žurnālistiem tiek dota iespēja uzklausīt manas domas un pēc tam tās uzzina lasītāji. Kas tur slikts? Ne jau tāpēc rīkoju šo preses konferenci, ka vēlējos izbļaustīties pa visu Latviju: redziet, es tagad braucu pēc zelta! Tā nebija. Par džudo Latvijas avīzēs netiek daudz rakstīts, un šādā veidā ir iespējams sev un arī savam sporta veidam uztaisīt papildu reklāmu. Mums pašiem ir jāveido sava sporta veida tēls, jo neviens mūsu vietā to nedarīs. Kamēr mans vārds kotējas sporta aprindās, es to izmantoju. Ne jau savtīgos nolūkos, bet tāpēc, lai džudo kļūtu atpazīstamāks. Ja es Sidnejā neizcīnītu medaļu, nez vai džudo tiktu pievērsta tā uzmanība, kāda tā bijusi šajos gados. Jebkurai federācijai vienmēr ir informācija, kura varētu interesēt žurnālistus un lasītājus. Džudo ir daudz jauno sportistu, kuri savās vecuma grupās lielajos mačos izcīna medaļas, taču par viņiem runā un raksta maz. Es noteikti rīkošu vēl preses konferences un uzskatu, ka rīkošos pareizi. Es gribu piespiest savas federācijas kolēģus, lai arī viņi kļūst aktīvāki. – Vai šajā sezonā tev vēl ir paredzēti starti? – Oficiālajos turnīros vairs nepiedalīšos, bet vēl man ir jādodas uz Nīderlandi, kur notiks Eiropas klubu kausa izcīņas finālturnīrs, un gada beigās došos uz Sanktpēterburgu, kur notiks prezidenta Putina balvas izcīņa. Eiropas Džudo federācija piekrita, ka šajā turnīrā startēs apvienotā Baltijas valstu izlase, jo Latvija, Lietuva un Igaunija nevar atsevišķi nokomplektēt pilnu komandu, un, manuprāt, mēs būsim ļoti spēcīga komanda. Šajā turnīrā piedalīsies praktiski visas pasaules spēcīgākās valstis. – Kurā svara kategorijā ir Krievijas prezidents? – Pēc izskata varētu būt manējā. – Ja arī Putins nolems piedalīties turnīrā un ja tev būs jālaužas ar viņu, vai nebūs žēl uz dēļiem nolikt tik augstu amatpersonu? – Ja cīņas likme būs ļoti augsta – kāpēc ne [smejas]. – Kādu mācību no šiem čempionātiem ieguvi šajā sezonā, neuzrādot tos rezultātus, uz kuriem pats cerēji? – Pat par spīti neveiksmēm, abos čempionātos es daudz ko ieguvu. Pirmām kārtām man bija iespēja klātienē mierīgi izvērtēt katru konkurentu, ar kuru varbūt būs jācīnās olimpiādē. Pasaules čempionātā pirmo reizi ieraudzīju korejieti, kurš manā svara kategorijā kļuva par čempionu. Līdz šim es viņu nebiju redzējis nevienās sacensībās. Varbūt kaut kur Āzijā viņš cīnījās, taču lielajos starptautiskajos mačos viņš nebija redzēts. Man bija iespēja redzēt visus savus konkurentus, par katru no viņiem ir ievākta nepieciešamā informācija, un tas man palīdzēs gatavoties nākamajām spēlēm. – Cik lielā mērā salīdzinājumā ar Sidnejas olimpiādi ir mainījies cīkstoņu kontingents tavā svara kategorijā? – Eiropieši palikuši praktiski visi. Kaut kas ir atbiris no pārējās pasaules, kaut kas ir nācis klāt. Šajos četros gados notikusi aptuveni 40 procentu liela mainība, taču konkurence būs tikpat stipra kā Sidnejā. – Vai tu jau neesi kļuvis par veterānu? – Varbūt tā tikai liekas, jo es ļoti agri sāku startēt augsta līmeņa mačos. Es sāku startēt jau deviņpadsmit gadu vecumā un šajā vecumā pirmo reizi izcīnīju Eiropas sudrabu, un toreiz tas bija liels pārsteigums. Pēc ilggadības, piedaloties lielajos mačos, varbūt arī esmu pieskaitāms pie veterāniem, bet ne pēc vecuma. – Salīdzini, lūdzu, gadu pirms Sidnejas spēlēm un šo gadu, kas atlicis līdz Atēnu spēlēm. Vai tiek darīts tas pats? Vai rezultāti bijuši līdzīgi? – Negribu vilkt paralēles ar 1999. gadu, taču arī tad pasaules čempionātā es zaudēju un mierīgi turpināju gatavoties olimpiādei. Kaut kas notiek tāpat kā pirms Sidnejas, taču apzināti tas netiek darīts, bet man nekas nebūtu pretī, ja atkārtotos. Vienīgā atšķirība ir tā, ka pirms Sidnejas kvalifikācijas turnīri bija pusgadu pirms spēlēm, bet pirms Atēnām atlases mači «izstiepti» divu sezonu garumā. Šobrīd jau esmu piedalījies vairākos kvalifikācijas mačos un esmu iekrājis zināmu skaitu punktu. Starp tiem, kuri vēl nav kvalificējušies nākamajai olimpiādei, es savā svara kategorijā ieņemu piekto vietu, bet ceļazīmes ir deviņas. Man jau tagad ir kaut kāds rezultāts un, sākot ar nākamā gada pirmajiem mačiem, man sliktākajā gadījumā tas ir jāsaglabā, labākajā – jāuzlabo. – Vai tu nejustos pārliecinošāk, ja līdzdalību olimpiskajā turnīrā jau būtu izcīnījis pasaules čempionātā un varētu mierīgi gatavoties spēlēm? Lai arī kopējā rangā esi piektajā vietā, tā tomēr ir slidena vieta un ir zināms satraukums. – Noteikti prāts būtu mierīgāks, ja šī ceļazīme man būtu rokā, taču ar savlaicīgi nodrošināto startu olimpiādē būtu arī savi mīnusi. Es justos brīvi, nebūtu lieka stresa, un turnīros varētu piedalīties bez papildu uztraukuma. Tas zināmā mērā atslābinātu sportistu, ko nevar atļauties tie, kuriem nav šīs ceļazīmes. Es pat nezinu, kā būtu labāk. Šajā sakarā gribu atcerēties 1999. gadu, kad pasaules čempionātā no pieciem eiropiešiem, kuri gadu pirms spēlēm nodrošināja startu olimpiādē, Sidnejā tikai viens atradās goda pjedestāla tuvumā. Pārējie bija tālu no medaļām. Protams, vieglākais ceļš ir uzvarēt pasaules čempionātā, pēc tam olimpiādē, bet šķiet, ka man nav lemts uz olimpiādi tikt pa taisnāko ceļu. – Cik viegli tev būs saglabāt pašreizējo piekto vietu? – Ja nestartēšu turnīros, ātri vien šī vieta tiks zaudēta. Protams, tā nebūs, un kopā ar treneri esam jau izplānojuši, cik turnīros man vēl jāpiedalās, lai izcīnītu vietu olimpiādē. Šogad bija divpadsmit turnīru, un arī nākamgad būs divpadsmit, kuros varēs tikt pie ieskaites punktiem. Iespējams, ka piedalīšos vairākos turnīros, bet, lai tiktu uz Atēnām, aprēķinājām, ka pietiks ar divām sacensībām, kurās man jāiekļūst medaļniekos. Varbūt pat pietiktu ar pirmo vietu vienā no turnīriem. Esam ieplānojuši līdzdalību četros turnīros un pēc katra skatāmies, kāda izskatās ranga tabula, kāda ir mana pašsajūta, un pēc tam plānojam nākamās sacensības. Šobrīd esam sastādījuši plānu nākamā gada pirmajiem trim mēnešiem, un šajā laikā būs turnīri Maskavā, Minhenē un Varšavā. Ja, piemēram, Maskavā izdodas izcīnīt uzvaru, tad pastāv iespēja, ka turnīru plāns tiek pārskatīts. – Ja šajos trijos turnīros tev izdosies izcīnīt olimpisko ceļazīmi, vai līdz olimpiādei turpināsi piedalīties sacensībās? – Pēc nosauktajiem turnīriem vēl ir paredzēts Eiropas čempionāts, bet vai tajā piedalīšos – vēl nav zināms. Tas būs atkarīgs no tā, vai tajā brīdī būšu jau ticis pie olimpiskās ceļazīmes vai ne. Pirms Sidnejas olimpiādes es savlaicīgi biju nodrošinājis startu olimpiādē un toreiz Eiropas čempionātu izlaidu. Pēdējais starts bija kādu pusotru mēnesi pirms Sidnejas, un atceros, ka toreiz ļoti spēcīgā turnīrā Bonnā izcīnīju trešo vietu. Tas būtu optimālais laiks, kādam jābūt starp pēdējām sacensībām un olimpisko turnīru. Starti jāaprēķina tā, lai katram gadījumam paliktu laiks sadziedēt iespējamos savainojumus. – Šogad esi piedalījies tikai četros turnīros. Kāpēc tik maz? – Mēs nemaz vairāk nebijām plānojuši, jo zinājām, ka šogad visi dzīsies pēc olimpiskajām ceļazīmēm un konkurence būs ļoti nežēlīga. Izvēlējāmies divus A kategorijas turnīrus un abus čempionātus. Mēs nevēlējāmies sevi noslogot ar daudzajiem turnīriem un nevēlējāmies sevi pilnībā atrādīt konkurentiem. – Šajos četros turnīros tu esi parādījis visu, uz ko esi spējīgs, vai tomēr kaut kas ir pietaupīts tieši olimpiādei? – Pilnībā atklājuši sevi neesam, un olimpiādei tiek pietaupītas dažas nianses. Pasaules apritē esmu jau turpat desmit gadu, un, tāpat kā es pazīstu visus savus konkurentus, tāpat viņi zina mani. Kaut ko ārkārtēji jaunu ir grūti izdomāt. Pretinieku vari pārsteigt tikai ar dažādiem sīkumiem. Katram cīkstonim ir savas stiprās puses, un pretinieki tās zina. Ja esi ļoti labā formā, konkurents nekad nevarēs izbēgt no tavā rīcībā esošajiem trumpjiem. Viņš agri vai vēlu tiks noguldīts uz paklāja. – Pastāsti, kā tu treniņos strādā pie šīm niansēm! Sevišķi tad, kad atrodies Latvijā un tev nav tik lielas iespējas izvēlēties treniņpartnerus. – Viss notiek ar reāliem cilvēkiem. Pirms katra treniņa teorētiskā līmenī tiek modulēta cīņa jeb izvēlēts konkrēts pretinieks. Mums ir zināmas viņa stiprās un vājās puses, tāpat kā ir zināmi mani plusi un mīnusi. Piemēram, man nepatīk, ka tieku satverts. Kad tieku satverts, man jāmeklē iespējas, kā atbrīvoties no šā satvēriena. Savam treniņpartnerim lieku darīt to, kas man nepatīk, un cenšos atrast iespēju, kā izvairīties no šā satvēriena, kā es varu mainīt situāciju sev labvēlīgā gultnē. Meklēju iespēju izdarīt kaut ko tādu, lai pretiniekam kļūtu neparocīgi. Manam partnerim tiek izstāstīts par kāda cīkstoņa stilu, piemēram, olimpiskā čempiona Madaloni, un viņš treniņos pret mani darbojas kā Madaloni. Es pret viņu darbojos savā stilā, bet cīnoties visu laiku domāju un meklēju jaunus ceļus viņa pievārēšanai. Ilgu laiku meklējam jaunu taktiku, un, kad esam to atraduši, pēc tam daudzos treniņos tā tiek nostiprināta, un pēc tam mācību un treniņu cīņā viss notiek kā reālos mačos. – Kur tu tiec pie treniņpartneriem? Piemēram, šeit, Latvijā. Vai starp mūsējiem ir kāds džudists, kurš spēj modelēt tevis pieminēto Madaloni? – Latvijai taču ir sava izlase, un tajā var atrast cīkstoņus, kuri spēj izpildīt manus uzdevumus. Man nav grūtību starp savējiem atrast treniņpartnerus, kuri spējīgi nokopēt tā paša Madaloni cīņas nianses, bet, kad mūsu starpā notiek nopietna cīņa, protams, viņiem klājas grūti. – Kas ir tavi treniņpartneri, kad tu atrodies nometnēs ārpus Latvijas? – Trenēties ārpus Latvijas ir vieglāk, jo uz nometnēm ierodas praktiski visi labākie džudisti, ieskaitot to pašu Madaloni. Mums gada laikā tiek rīkotas vairākas starptautiskas nometnes, un uz tām ierodas būtībā visi spēcīgākie džudisti. Reizēm vienkopus sabrauc pat līdz 400 cīkstoņu visās svara kategorijās. – Kāpēc notiek šādas centralizētas nometnes? – Latvija nav vienīgā valsts, kurā katrā svara kategorijā ir vairāki vienāda līmeņa džudisti. Šī problēma pastāv visām valstīm, un, ja tu trenējies tikai pie sevis, tu nespēj sev nodrošināt pilnvērtīgu treniņu darbu. Uz šīm nometnēm var braukt praktiski ikviens, pat juniori. Regulāri treniņos cīnoties ar augstas klases «večiem», tev ir vieglāk saglabāt sportisko formu, nepazust no aprites. Loģiski, ka šajos treniņos notiek tikai cīņa un neviens tajos neizrāda savus mājas darbus. – Kā šādās nometnēs notiek pretinieku izvēle? – Mēs cits citu pietiekami labi pazīstam, un kopējās sarunās tiek izvēlēti treniņpartneri. Treniņš notiek uz viena ļoti liela tatami, uz tā atrodas daudzi cīkstoņi, un viena treniņa laikā katram ir atļauts izdarīt desmit satvērienu. Mēs paši savā starpā izvēlamies partnerus, un, ja kādam nepatīk tavs ģīmis, viņš atsakās. – Kurš rīko šīs centralizētās nometnes? – Starptautiskā un Eiropas Džudo federācija. Visus izdevumus sedz paši džudisti, un viena sešu dienu nometne izmaksā aptuveni 600 eiro. Šādas nometnes iespējams rīkot visur, bet populārākie centri ir Minhenē, Barselonā, Prāgā, Varšavā... Līdzīgas nometnes tiek rīkotas arī Brazīlijā, Japānā, taču tad jārēķinās ar lielākiem ceļa izdevumiem. – Vai Rīgā ir iespējams sarīkot šādu nometni? – Ir iespējams, tikai kādam to jāsāk darīt. Jāatrod liela telpa, tikpat liels tatami, un – lūdzu. Varbūt kādreiz arī sarīkošu līdzīgu nometni, taču ne tagad. Par to vairāk ir jādomā federācijas prezidentam. Mēs ar prezidentu domājam ne tikai par šādas nometnes sarīkošanu. Domājam arī par to, lai pie mums notiktu vairāk sacensību, bet tam ir jānobriest. Kāpēc tiek rīkotas šādas nometnes? Tā ir laba iespēja jaunajiem džudistiem iegūt starptautisko pieredzi, un mums Latvijā ir ļoti daudz tādu, kam pietrūkst tieši šīs pieredzes. Jaunajiem, starp citu, maksa ir zemāka, un mēs pamazām tuvojamies tam līmenim, lai sāktu savus jaunos sūtīt uz šādām nometnēm un vairāk domāt par to, lai vismaz vienu šādu nometni sarīkotu Rīgā vai kaut kur citur Latvijā. – Vai tad, kad tu Sidnejā izcīnīji bronzas medaļu, Latvijā bija jūtama pastiprināta interese par džudo? – Rezonanse bija liela, jo strauji palielinājās klubu skaits un arī bērni, precīzāk, viņu vecāki, sāka izrādīt lielāku interesi par šo sporta veidu. Tieši pēc biežajām publikācijām avīzēs daudzi pirmo reizi sāka iepazīt džudo. Kā vēl es varēju veicināt džudo attīstību Latvijā? – Izveidojot savu skolu. – Jā, jo skolas izveidošanai bija pateicīgs brīdis – tobrīd es biju populārs sportists, mans uzvārds bija labi atpazīstams, un, manuprāt, mana skola attīstās ļoti sekmīgi. Tāpat kā jebkurā sporta veidā, arī es saskāros ar kadru mainību, taču pastāvīgi manā skolā trenējas aptuveni sešdesmit cilvēku. Sākot ar trīsgadīgiem un beidzot ar piecdesmitgadīgiem. Pēdējie pie manis nāk sportiskās formas uzturēšanai, bet ar bērniem notiek profesionāls darbs ar domu izveidot viņus par labiem džudistiem. – Uz kādiem pamatiem turas tava skola? Kurš to finansē? – Atkal tāpat kā visās sporta skolās – lielākie sponsori ir vecāki, kuru bērni trenējas šajā skolā. Protams, vēl ir daži sponsori, taču tie nav pastāvīgi un bieži mainās. Jau divus gadus esam noturējušies, un šobrīd mēs meklējam citas, lielākas telpas. – Kur tu meklē trenerus savai skolai? – Viens no skolas treneriem esmu es pats, taču tiešajā darbā ar bērniem nepiedalos. Es esmu kā treneru treneris. Manā kompetencē ir skolas politikas, treniņu programmu izstrādāšana, ar kuru tiek iepazīstināti praktizējošie treneri, un viņi manas idejas izmanto darbā. Trenerus es izvēlos no Sporta akadēmijas studentu vidus. Visi ir gados jauni un paši piedalās sacensībās. Diemžēl mani neinteresē tie džudisti, kuri ir beiguši sportot un teorētiski varētu turpināt darbu kā treneri. Darbā ar bērniem tomēr vajadzīga speciālā izglītība, pirmais kritērijs, pēc kā es izvēlos savai skolai trenerus, ir viņu prasme kontaktēties ar bērniem, un nenoliedzami, ka viņiem ir jābūt augstākajai pedagoģiskajai izglītībai. Jau pēc dažiem treniņiem varu pateikt, vai jaunajam speciālistam ir ķēriens uz šo darbu vai nav. Es redzu, kā viņš pats kustas, es redzu, kāda viņam ir stāja, kā viņš plāno treniņu darbu, kā viņš komunicējas ar bērniem. Ja es zinu, ko vēlos sagaidīt no jaunā trenera, atlase notiek ļoti ātri. – Kurš pieskata tavu skolu, kad atrodies izbraukumā? – Mana sieva. – Kāds ir viņas amats tavā skolā? – Es pat nezinu, kā lai nosauc viņas amatu. Varētu būt skolas pārraugs. Skolas pirmsākumos sapratu, ka ir vajadzīgs šāds cilvēks, kurš kaut ko saprot no skolas vadīšanas, kuram nav svešs džudo, un, kad mana sieva piedāvāja savu kandidatūru, nedaudz padomāju un piekritu, un ne mirkli neesmu nožēlojis, ka izvēlējos tieši viņu. Kad viņa atnāca strādāt uz skolu, uzreiz sapratu, ka kārtība būs vienmēr. – Arī mājās viņa ir ieviesusi kārtību? – Mājās viss ir vislabākajā kārtībā. – Jūs kopā analizējat tavas aizvadītās cīņas? – Jā, viņa daudz ko saprot no džudo, bet atšķirībā no daudziem kritiķiem viņa manus startus analizē daudz dziļāk, un viņai to ir vieglāk izdarīt, jo tā zina visus sīkumus un nianses, kāpēc kaut kas ir iznācis sliktāk nekā kādreiz darīts. Viņa prot salikt visu pa plauktiņiem. – Tu skaities stingrs skolas direktors? – Jā. Man jābūt stingram, jo vēlos, lai mana skola kļūtu par labāko Latvijā. – Cik Latvijā ir šādu sporta skolu? – Precīzu statistiku es nezinu, bet savas divdesmit varētu būt. Manuprāt, tas nav daudz. Kā piemēru varu nosaukt mūsu kaimiņus igauņus. Tallina ir mazāka par Rīgu, taču es zinu divus klubus, kuros trenējas pa piecsimt cilvēkiem. Kāpēc? Domāju, ka pēc deviņdesmito gadu sākuma notikumiem igauņi ātrāk pielāgojās jaunajai kārtībai, nevaidēja par aizgājušajiem laikiem un negaidīja no neesošā centra valsts finansējumu. – Padomju laikos mums bija Jackevičs, bet neatceros, ka iguņiem būtu bijis šāda līmeņa džudists. Kāpēc tomēr viņiem šis sporta veids attīstījies straujāk nekā pie mums? – Domāju, ka pieci simti biedru vienā klubā vēl nav maksimums, jo, tāpat kā pie mums Rīgā, pie viņiem Tallinā ielās vēl klaiņo ļoti daudz bērnu. – Vai tavai skolai valsts palīdz? – Nē. Lai prasītu valstij naudu, vispirms nepieciešams izveidot struktūru, lai nebūtu kauns iet prasīt. Es domāju, ka mēs divu gadu laikā esam sakārtojuši savu skolu, mums nav kauns to parādīt, mums ir attīstības programma, un domāju, ka tuvākajā laikā mēs varēsim klauvēt pie valsts iestāžu durvīm. Esmu par to, lai līdzīgos klubos tiktu piesaistīts pēc iespējas vairāk bērnu neatkarīgi no tā, vai tas ir džudo vai kāds cits sporta veids. Es džudo esmu no bērna kājas, ļoti labi pārzinu šo sporta veidu, un tas bija tikai loģiski, ka izveidoju savu sporta skolu. Ļoti labi atceros, ka laikā, kad pats biju puišelis, uz treniņiem nāca ļoti daudz bērnu, bet tāpat apzinājos, ka vēl vairāk palika uz ielas. Diemžēl man nav izdevies savai skolai piesaistīt daudz bērnu tieši no ielas. – Vai, ja nākamgad tiksi uz olimpiskajām spēlēm, tā būs tava pēdējā olimpiāde? – Uz šīm spēlēm vēl ir jātiek, bet vai tās būs pēdējās – kurš to man pateiks. Vecums it kā man nav kritiskais, bet vai gatavošos vēl vienām spēlēm, tas būs atkarīgs no tā, kas notiks manā galvā, nevis manās kājās vai rokās. Pagaidām ar galvu viss ir kārtībā... Ja jutīšu, ka no džudo sāku nogurt, nākamo olimpiādi vairs negaidīšu. Šobrīd vēl neesmu noguris. – Reiz tik un tā pienāks brīdis, kad tu nogursi no džudo. Turpināsi izpausties tikai savā skolā? – Vēl es esmu federācijas viceprezidents. – Vai federācijā daudz kas ir maināms? – Es negribētu sākt savu darbu federācijā, vispirms nolīdzinot ar zemes virsu iepriekš padarīto. Jā, daudz kas ir jāmaina, tikai ne jālauž. Labāk ir veidot kaut ko no jauna uz vecās bāzes. Šobrīd federācijā ir izveidojies labs kolektīvs... – Esi domājis reiz kļūt par federācijas prezidentu? – Tik tālu neesmu aizdomājies. Mums jau ir labs prezidents, un es labprāt ar viņu strādātu kopā.

    Uz augšu