No desmit aptaujātajiem Daugavpils iedzīvotājiem (jautājums tika uzdots tikai cilvēkiem ar augstāko izglītību) - neviens nespēja nosaukt šo pasaulē pazīstamo vārdu. Tikai simts gadus pēc piedzimšanas Marks Rotko atgriezies savā dzimtajā pilsētā. No Šosejas ielas uz Brodveju 1913. gadā Liepājas ostā pacēla enkuru tvaikonis "Cars". Starp citiem emigrantiem uz klāja stāvēja arī desmitgadīgs zēns no Dvinskas Markuss Rotkovičs. Viņa māte jau kuro reizi strīdējās ar savu vīru. Ko mēs darīsim tai Amerikā? Vecākie bērni jau pieauguši, Soņai ir sava prakse, Markuss mācās. Ja nepatīk Dvinskā, varējām pārcelties uz guberņas pilsētu Vitebsku, arī tur puse iedzīvotāju ir ebreji. Taču nē, jāpamet dzimtās vietas un jādodas pāri okeānam. Ko mēs esam tur pazaudējuši, ko mēs tur atradīsim? - Vai esi dzirdējusi par Ķišiņevas slaktiņu? Cilvēkus kāva kā vistas, tieši uz ielām. Ebrejiem lika izrakt milzīgu kapu - pašiem sev! Tu gribi gaidīt tik ilgi, līdz to izdarīs ar mūsu bērniem? Zēns klausījās un klusēja. Viņam bija žēl šķirties no saviem draugiem, ar kuriem pa Dvinas ledu katru ziemu viņš slidoja tik ilgi, līdz sarkanā saule norietēja aiz lēzenā kreisā krasta. Vai tiešām tēva stāstītais ir patiesība? Un zēni, kuri meta viņam mugurā akmeņus, var aizvest viņu uz mežu no nogalināt? Māte taču pārtaisīja skolas somu, lai to varētu nēsāt uz muguras un izsargāties no akmeņiem. Droši vien, tur, uz kurieni dodas šis tvaikonis, viņam neviens pāri nedarīs. Nākamā mākslinieka tēvs Jakovs Rotkovičs piedzima 1859. gadā netālu no Dvinskas (tā toreiz sauca Daugavpili - LL). Viņš ieguva augstāko izglītību un kļuva par farmaceitu. Ar sievu Annu Goldinu iepazinās Pēterburgā. Pēc 1892. gada ģimene pārcēlās uz Dvinsku. Markuss, ceturtais bērns, piedzima 1903. gadā. Gadsimta sākumā Dvinska bija daudznacionāla, ātri augoša pilsēta. Iedzīvotāju skaita ziņā tā bija tāda pati kā tagadējā Daugavpils. Vienīgi mūsdienās rūpnīcas cita pēc citas tiek slēgtas, bet toreiz uzņēmumi auga kā sēnes pēc lietus. Dzelzceļa darbnīcas, skrošu rūpnīca, alus darītavas... Gandrīz puse pilsētas iedzīvotāju bija ebreji, viņu vidū diezgan daudz bija turīgu cilvēku. Rotkoviču ģimene pārstāvēja inteliģenci. Mākslinieka māsa atceras, ka mājās bija vairāk nekā 300 grāmatu, - krievu un ārzemju klasika. Mājās sarunājās krievu valodā. Kāpēc ģimene emigrēja? Visdrīzāk, tāpēc, ka bija sašķobījies tēva bizness. Bet, varbūt, tā bija priekšnojauta? Jau pēc diviem gadiem, pāri Dvinskai brāžoties frontei, iedzīvotāju skaits samazinājās divkārt. Bet vēl pēc trīsdesmit gadiem geto gūstekņiem Poguļankas mežā liks rakt milzīgus kapus. ... Rotkoviči apmetās Portlendā. Tēva sapņi uzsākt savu biznesu nepiepildījās. Viņš nomira drīz pēc pārceļošanas. Bet Markusam tā arī neizdevās kļūt par savējo šajā jaunajā pasaulē. Jā, viņš iestājās prestižajā Jēlas universitātē un teicami mācījās. Taču viņš bija izstumtais. Antisemītisms caurstrāvoja visas studentu organizācijas un klubus. Universitāti nācās pamest. Viņš nekļuva par savējo ebreju reliģiskajā kopienā, jo ne tik daudz pētīja tradīcijas, cik meklēja jauno. Arī jauno Amerikas intelektuāļu vidū bija svešinieks - nabadzīgais ebreju imigrants. Un tad viņš nolēma vienkārši būt pats. Pieņēma vārdu Marks Rotko, kas šķita dīvains gan amerikāņiem, gan ebrejiem. Taču tas nebija dīvaināks par viņa glezniecības izpratni. "Krāsu lauka" glezniecība Pārlapojot Marka Rotko albumus, rodas dīvaina sajūta. Lūk, pilnīgi reālistiskie mātes, māsas portreti. Pakāpeniski kontūras it kā izplūst, bet krāsas kļūst spilgtākas, piesātinātākas. Un, lūk, jau palikusi tikai krāsa. No piecdesmito gadu sākuma darbiem nav ar realitāti saistītu nosaukumu. Vienkārši "Melnais, violetais un dzeltenais uz oranžā" vai "Pelēkbāli sarkans un zaļš". Marks Rotko vēlējās daudz - "izteikt krāsās cilvēces senākās vērtības un emocijas - traģēdiju, ekstāzi, nāvi". "Modernisma enciklopēdijā" teikts, ka Marks Rotko tiek uzskatīts par "krāsu lauka", kurš robežojas ar opartu" glezniecības pārstāvi. Aprakstīt gleznas ir veltas pūles. Pamēģināšu to izdarīt diletantiski, taču saprotami. Mākslinieks neatzina ietvarus. Tieši no sienas rodas milzīgs krāsu lauks, kurā dažādi vienas un tās pašas krāsas toņi pāriet cits citā un kontrastē. Neskaidrās malas it kā izplūdušas, veidojas krāsaini plankumi. Izstādēs Rotko pieprasīja klusinātu gaismu. Krāsu bloki šķita karājamies bezgalīgā telpā. Radās sajūta, ka krāsas pulsē, mainās, ka jūsu priekšā ir Kosmoss. Jaunais stils guva atzinību. Mākslinieks bija slavens un bagāts. Viņam bija sieva un divi bērni - dēls un meita. 1969. gadā viņš nodibināja savu fondu trūcīgo mākslinieku atbalstam. Jēlas universitātes prezidents Kingmans Brjūsters, piešķirot Markam Rotko daiļo mākslu doktora grādu, teica: "Kā viens no nedaudzajiem māksliniekiem, kurus var uzskatīt par amerikāņu glezniecības jaunās skolas pamatlicējiem, jūs esat pelnīti ieguvis vietu šī gadsimta mākslā." Tā bija tā pati universitāte, kas kādreiz atraidīja nabadzīgo ebreju emigrantu. Viņš bija dzīvs amerikāņu sapņa iemiesojums. Tikai gleznās dzīvespriecīgās krāsas, oranžie un dzeltenie toņi mijas ar brūniem, violetiem un melniem. 1969. gadā viņš aizgāja no sievas, nošķīrās no visiem savā darbnīcā un sāka radīt gleznu sēriju, kurās bija tikai melnā un pelēkā krāsa. Šo drūmo sēriju viņš nepebeidza. Atkal sāka izmantot gaišas, priecīgas krāsas. Taču... 1970. gadā mākslinieks izdarīja pašnāvību. Atgriešanās mājās Daugavpils novadpētniecības muzeja darbiniece Farida Zaletilo bija nejauši dzirdējusi: "Pie mums bija atbraucis amerikāņu profesors Džeimss Breslins, meklēja kaut ko par mākslinieku Marku Rotko. It kā pat atrada viņa māju." Farida šo vārdu dzirdēja pirmo reizi. Kaut arī ne pa jokam bija aizrāvusies ar impresionistiem un sirreālistiem, stundām sēdēja Ermitāžas zālēs, kas bija veltītas XX gadsimta māksliniekiem. Taču nekādas, pat vissīkākās reprodukcijas, kas radītu priekšstatu par Marku Rotko, Daugavpilī nebija. Daugavpils universitātē viņa atrada profesora Breslina koordinātes. Nosūtīja vairākas vēstules un saņēma īsu atbildi - profesors miris. Tajā laikā muzejā nebija neviena datora, bet par internetu bija tikai teorētisks priekšstats. Rīgas mākslas zinātnieki, kuriem lūdza palīdzību Farida, tikai raustīja plecus. Taču kādu reizi F. Zaletilo palūdza būt par angļu valodas tulku viešņai no Holandes Henijai Timei. Un ar viņas palīdzību 1999. gadā Daugavpils muzeja darbiniece nokļuva Hāgā, valsts arhīvā un tur pirmām kārtām palūdza "visu, kas ir par Rotko". "Uz mani paskatījās ar izbrīnu. Kāpēc, sapratu tad, kad man atveda trīs konteinerus, līdz malām pilnus ar mapēm, albumiem, monogrāfijām. Gluži apstulbusi, es sēdēju, nezinot, kā lai to visu izlasa, pārfotografē, nokopē un iesaiņo... Tikai vēlāk apjautu M. Rotko personības mērogu." F. Zaletilo projekts saņēma Sorosa fonda atbalstu. Tika izveidota pārvietojamā izstāde, kas stāstīja par Marku Rotko. Tā tika demonstrēta visās Daugavpils skolās. Tagad muzejā ir daudz grāmatu un albumu, t.sk. - arī amerikāņu literatūras un mākslas profesora Džeimsa Breslina monogrāfija. Bet tajā - fotogrāfija, kurā redzama māja Šosejas ielā 17, kurā it kā dzīvojusi Rotkoviču ģimene. "Profesors ir kļūdījies," iesaucas Farida. "Dokumentos tik tiešām minēts, ka Soņas Rotkovičas dentistes kabinets bijis iekārtots Šosejas ielā, taču 117. namā. Bet kur dzīvojusi visa ģimene, nebija zināms. Mēs sākām meklēt, pamatojoties uz 1897. gadā Krievijā notikušo tautas skaitīšanu. Es devos uz Rīgu, Vēstures arhīvu. Jūs neticēsiet: jau pirmajās desmit minūtēs manās rokās bija kartīte, kurā kaligrāfiskā rokrakstā saskaņā ar visiem vecās ortogrāfijas noteikumiem bija rakstīts, ka trīs baļķu mājas Šosejas ielā pieder Annai Frolovai. Un viņas namā dzīvo farmaceita Rotkoviča ģimene. Diemžēl, šīs mājas tika iznīcinātas Otrā pasaules kara laikā. Pēc ASV Valsts departamenta izglītības un kultūras biroja uzaicinājuma F. Zaletilo pabija Amerikā, kur tikās gan ar mākslinieka meitu Keitu, gan dēlu Kristoferu. Dāvanā viņa aizveda videofilmu par Daugavpili, un mākslinieka dēls pirmo reizi ieraudzīja pilsētu un saulrietus pie upes, kas viņam šķita kā tēli no bērnībā dzirdētajām pasakām. Ar ASV vēstniecības palīdzību, aktīvi piedaloties vēstnieka dzīvesbiedrei M. Karlsonei, tiek realizēts grandiozs projekts. Daugavpils muzejs saņems dāvinājumu - lielisku posteru kolekciju, kas uz tekstila pamatnes iespiesti Austrijā. Gandrīz visas reprodukcijas ir dabiskā lielumā. Tās tiks izvietotas zālē, ko Daugavpils novadpētniecība muzejā atvērs par godu mākslinieka simtajai jubilejai. ... Un tomēr - kāpēc mēs tikai tagad uzzinām par slaveno novadnieku? Droši vien, viss ir ļoti vienkārši. Padomju laikos ebrejs, amerikānis, abstrakcionists neiederējās valsts ideoloģijā. Jāņem vērā, ka Dvinska pa pusei bija ebreju, pa pusei - krievu pilsēta, un ka viena no šīm pusēm tika iznīcināta geto. Tātad - arī pēc nāves Marks Rotko palika izstumtais. Bet, varbūt, jādodas pāri okeānam, jāiegūst pasaules slava, jārada jauns virziens mākslā, lai tavā dzimtajā pilsētiņā pajautātu: "Kā tad īsti sauc to puišeli, kurš dzīvojis Šosejas-Sarkanarmijas-18. novembra ielā?" Starp citu Daudzos Rotko darbos uz dzīvespriecīga fona attēlots melns taisnstūris ar ļodzīgām malām. Jau bērnībā viņš bieži zīmēja briesmīgu kapu mežā - šausmas, ko radīja stāsti par ebreju slaktiņiem. No grāmatas "Modernisma enciklopēdija" Darba komandējumā Briselē amerikāņu misijā, NATO mītnē, pie sienas es ieraudzīju Marka Rotko gleznu. "Vai jūs zināt, ka viņš dzimis Daugavpilī?" "Kā, vai tad mūsu Rotko dzimis pie jums?" "Nē, mūsu Rotko pie jums ir dzīvojis." Taču patiesībā viņš mita Kosmosā, uz tās traģiskās robežas, kur saskaras mūsu iekšējais Visums un Bezgalība ap mums.