Egila Zariņa politiskā virtuve (1)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Viņš ir ciniķis, kurš, pārzinādams mediju stihiski cikliskos intereses uzplaiksnījumus, labsirdīgi ironizē, ka nu iekļuvis popularitātes virpulī kā tāds bestselleru autors. Proti, Egils Zariņš – tas pats, kurš strādā LNT, nopietni vadot «Nedēļu» un amizējoties «Mikslī»! – kopā ar žurnālistu Aldi Krišjāni cep augšā kārtējo pavārgrāmatu. Šoreiz – gastronomiskas esejas par 20 pasaules tautu virtuvi. «Pavārgrāmatas nav daiļliteratūra, tomēr nez kāpēc visi tās lasa,» Zariņš nosmīkņā.

– Ko tu atbildētu tiem, kuri saka – topošā pavārgrāmata ir nodeva globalizācijai un ES? – Absolūtas muļķības! Vismaz grāmatas tapšanas gaitā nekas tāds nebija domāts. Bet pievilkt aiz matiem un iztulkot jau var visu... Ja nu kādam tā liekas, laipni lūdzu! Mani tas neuztrauc. – Tu zināmā mērā esi tāds Džekils–Haids: vienubrīd – omulīgs virtuves mēļotājs, bet pēc dažām stundām – skarbs, asmēlīgs vecis «Nedēļas» studijā... – Katrā ziņā – šie mani divi «es» nekonfliktē, vismaz kāvušies vēl nav. Es gan viņus arī īpaši nekonfrontēju – ļauju visam iet savā plūdumā. Trīs nedēļas dienas atvēlu «Mikslim», otras trīs – «Nedēļai», bet svētdienu paturu sev. Ļoti brālīgi. Un domāju pozitīvi. Varbūt tas liksies jocīgi, vismaz dažam politiķim noteikti, bet, «Nedēļu» taisot, es nebūt neesmu cilvēknīdējs. Jā, man, tāpat kā citiem, nepatīk daudzās negācijas, kas mums apkārt, tomēr es uz pasauli raugos pozitīvi. Ja cilvēks ir antipātisks rūgumpods, viņam žurnālistikā nav ko darīt. Diemžēl ir talantīgi žurnālisti, kuriem indes un žults spļaušana kļuvusi par otro dabu – lūk, viņiem labāk būtu darboties daiļliteratūrā. – Brīvas rokas nogalēt savus varoņus – visus, kas nepatīk? – (Smejas.) Nu, kā tad! Vai arī šekspīriskā manierē – uztaisīt piecpadsmit līķus. Bet presē ir jābūt labestībai. Protams, tas nenozīmē, ka man būtu kā saulītei jāuzsmaida visiem politiķiem un jāauklējas «uķuuķu». Nē, ja man kas nepatīk, es to pateikšu, bet ne aiz zemiskas atriebības vai naida, nepriecāšos – re, nu tu beidzot kļūdījies, nu man būs ko pateikt! Nē, es esmu meža sanitārs. Darbs tāds. Daži politisko žurnālistiku salīdzina ar killera darbu – personiska naida pret šiem cilvēkiem nav, vienkārši darbs tāds – visiem, pat tiem, kuri sevi uzskata par tīriem un kristālskaidriem, norādīt tās vietas, kur viņi tādi nav. No malas labāk redzams. Varbūt tāpēc – līdzsvaram pēc politiskās virtuves šmucēm un smakām – man ir vajadzīgs «Mikslis» ar savu īstās virtuves pozitīvo auru un maģiju. Es gan tādām lietām neticu, tomēr – virtuvē pat vislielākais īgņa atveras, sajūtas labāk. – Vai to, kurš savulaik ticis plucināts «Nedēļā», kādreiz izdodas ieaicināt arī «Mikšļa» virtuvē? – Tas ir cits stāsts. Principā – ja cilvēks ir normāli domājošs, saprot, ka ziņu sižets netiek vērsts pret viņu personīgi, tad jā. Lai gan – ir virkne cilvēku, kuri nekad nenāks pie manis uz «Miksli» – tāpēc, ka es strādāju «Nedēļā». Vārdus gan nesaukšu. – Mums Latvijā raksturīgi katram masu medijam piekabināt piederību tam vai citam politiskajam vai ekonomiskajam grupējumam. – «Nedēļai» tāda nav! Lai gan – es jau varu aizsmacis kliegt un brēkt, bet, ja kāds būs ieņēmis galvā, ka ir, man tik un tā neticēs. Ja kāds gribēs teikt, ka mēs esam politiski angažēti, es šo pārliecību no viņa neizsitīšu. Mūsu cilvēki ir politiski erudīti. It kā. Tieši «it kā», jo visas vēlēšanas pierāda vienu un to pašu – mūsu politiskā erudīcija ir visai analfabētiska. Mēs ikreiz balsojam par jaunu politisko spēku, ar putām uz lūpām apgalvojot – lūk, šitie būs tie labie! Bet pēc četriem gadiem – purvā! Savulaik mums («Nedēļai») sēja klāt Edvīnu Inkēnu, jo viņš bija deputāts un situācija bija duāla. Lai gan tie, kuri atceras «Labvakara» laikus, atcerēsies arī, ka Inkēns ir žurnālists, labs pētnieciskais žurnālists. Un tāpat kā man, arī viņam ir divi «es»: deputāts un žurnālists. Labi, varbūt agrāk mums vēl varēja mēģināt piesieties, bet tagad, kopš «Latvijas ceļš» palicis ārpus visa, sētmalē – atkopsies, neatkopsies? –, šajā ziņā mums neko nevar piekabināt. Protams, var teikt – «pelēkā kardināla» rupors, bet tās ir muļķības. Cilvēkiem būtu jāzina, kā top «Nedēļas» sižeti – trešdienās savācamies astoņi cilvēki, spriežam un strīdamies par nedēļas aktualitātēm un tendencēm, un balsojam. Un katram ir tikai viena balss, arī Edvīnam Inkēnam – tādi mums tie iekšējie noteiktumi. Tā ka – politiski tur nav absolūti nekā, nekādas «krusttēvu padarīšanas». Ir cita lieta – esmu dzirdējis, ka mums pārmet pārliecīgu skepsi un piekasīšanos «jaunajiem laikiem», premjeram un valdošajai koalīcijai. Bet – skepse nav naids. Turklāt – esmu dziļi par to ideoloģiju, ko piedāvā « jaunie laiki», diemžēl realitāte un tas, ko redzu politiskajās aizkulisēs – esmu bijis tur 15 gadu! –, liek domāt citādi. Redzu, ka, par spīti nosaukumam un saukļiem, nekas īpaši nemainās, tāpēc arī atļaujos skaļi pateikt, ka «jaunajiem laikiem» ir spēcīgas komunikāciju problēmas. Nu, nevajadzētu runāt, pirms neesi visu izdomājis, vai mētāties ar fiksām idejām vai lēmumiem, kas pēc tam jāatceļ. Nav konsekvences. Tāpēc mēs mēģinām parādīt šiem cilvēkiem – ja reiz jūs esat nākuši ar pilnīgi jaunu uzstādījumu, jaunu skatu uz politisko notikumu attīstību Latvijā, tad dariet to konsekventi, nepaudiet vārdos vienu, darbos citu. Tā jau nedomāju tikai es, bet virkne speciālistu – sociologu un politologu. Ja godīgi, tad šī valdība pati dod žurnālistiem materiālus asām publikācijām. – Diemžēl ir tāda sajūta, ka šīs asās publikācijas viņiem ir kā pīlei ūdens – nopurinās un iet tālāk. – Kas, protams, ir žēl. Tāpēc arī viņiem no preses tik daudz tiek. – Teici – politiskajā virtuvē esi pavadījis 15 gadu. Vai tev vēl aizvien ir sajūta, ka prese tiešām ir «ceturtā vara», respektīvi, spēj kaut ko reāli izdarīt, mainīt? – Vara ne vara, bet – ja preses nebūs, cilvēki vispār neko neuzzinās. Mani gan uztrauc, ka sabiedrība konsekventi nemācās no savām kļūdām un turpina kāpt uz tā paša grābekļa. Lai gan - manuprāt, agrāk prese spēja vairāk ietekmēt amatpersonas, šodien viņi neko neņem galvā... – Pēc principa «laba vai slikta publikācija – tik un tā reklāma»? – Var teikt arī tā. (Smejas.) Es savu misiju uztveru tā – žurnālisti ir sabiedrības rokas pagarinājums, lai tiktu klāt tām lietām, kur netiek pārējie. Sabiedrība mūs pērk – lasa avīzes, skatās televizoru, kas nozīmē – mūs angažē. Kurš no mums ir labs, kurš slikts – par to sabiedrība balso ar saviem maciņiem, tāpēc viņi deleģē mums funkcijas uzpasēt valsts ierēdņus un pārvaldītājus. Būt skabargai politiķu dibenā. Bet tas politiskais ķīselis, kas vārās Latvijā, – tas ir kaut kas neizprotams. Nez kāpēc, nākot jaunām vēlēšanām, jau pusgadu iepriekš no tautas un sabiedrības apziņas pagaist viss, kas bijis labs un slikts, un cilvēki atkal ir gatavi balsot par tiem pašiem politiķiem, par kuriem četrus gadus griezuši zobus vai vīpsnājuši. – Tas nozīmē, ka mums ir lieliski attīstīta PR (sabiedrisko attiecību) industrija. – Tieši tā. Mans šefs (Andrejs Ēķis) labi pateica – pie mums ministram labāk neko nedarīt un pa laiciņam kaut kur pārgriezt kādu lentīti, tad būs laba publicitāte un tevi atcerēsies kā labu ministru. – Vai arī – cilvēkam, kura profesionālā varēšana tiek nopietni apšaubīta, uzlabot savu tēlu, publiskojot, piemēram, dzimtas ciltskoku «līdz desmitajam augumam ar dižciltīgām saknēm»... – Protams, var arī tā, un tas nav pareizi. Es politiķus vērtēju pēc tā, ko viņi var izdarīt, nevis cik labi cilvēki viņi ir. Nekad neesmu spējis saprast šo raušanos pēc varas. Skaties – gaiša, sirsnīga sieviete, foršs vecis – bet vai viņi ir labi ministri? Domāju, liela daļa valdībā esošo paši par sevi ir lāga cilvēciņi, diemžēl politiķu talanta viņiem nav un nebūs. Viņiem vispār ir pilnīgs «pofigs», viņi tikai dabū iecerēto amatu, un tas baigi glaimo viņu pašapziņai. – Ja tev būtu izvēles iespējas – kuru Saeimas krēslu tu gribētu? – Man jau ir. Tur, kur sēž žurnālisti. Citu beņķi es negribu. Neparko. Smejaties vai raudat, ticat vai ne, bet es uzskatu, ka, neraugoties uz savām zināšanām par politiskās virtuves burbuļiem, neesmu pietiekami kompetents, lai varētu uzņemties atbildību, iet parlamentā un radīt likumus, pēc kuriem dzīvot pārējiem divarpus miljoniem, vai ar putām uz lūpām aizstāvēt kādu komatu. Tas ir profesionāļu darbs. Bet, redz, mums ir deleģētās varas un uzticības princips, tāpēc nekad nebūs tā, ka parlamentā sēdēs tikai profesionāli juristi, ekonomisti, sociologi un politologi. Lai gan, manuprāt, viņiem būtu jābūt nospiedošā vairākumā. – Vai līdz ar bezkaislīgu profesionāļu iekļaušanu valdībā mūsu valdība nezaudētu cilvēcisko seju? – Mums taču nevajag ar viņiem draudzēties, turklāt neviena valdība nespētu būt bezkaislīga, jo arī tur ir tikai cilvēki. Nepiekrītu Repšem, ka būtu labi, ja visa tauta nobalsotu par vienu partiju – tas jau spēcīgi vilktu uz kaut ko citu, tikai ne demokrātiju. Manuprāt, lieliski, ja valdībā koalīcijā darbojas 4–5 partijas un katras speciālisti uzpasē pārējos savus amata brāļus. Protams, grūti, protams, katrs velk deķi uz savu pusi, kā mēs to tagad redzam. Bet vai ir labāk tā, kā šodien, kad daudzi cilvēki, ticu, šai valstij labu gribēdami, tiek ierauti Saeimas dīķī, apzinīgi atsēž «piespiesto» laiku un tikai pašās beigās sāk kaut ko saprast? – Tavs bērnības sapnis? – Žurnālists – noteikti ne. Toreiz, kad es biju maziņš, tādi vārdi kā žurnālistika, politoloģija, biznesmeņi, premjerministri, valdības koalīcija bērniem bija sveši. Mūsu sapņi bija stipri piezemētāki, varbūt arī romantiskāki. Šoferis, trolejbusa vadītājs, ugunsdzēsējs – tādas normālas čaļu lietas. – Tu biji «labais bērniņš»? – Zināmā mērā. Gāju bērnudārzā, tomēr vairāk biju tāds mājas bērns, agri iemācījos lasīt un pēc tam drausmīgi «kritu uz grāmatām» – lasīju sēdus, stāvus, guļus, tramvajā, vilcienā, zem segas... Skolas gados mācību grāmatas par taloniem varēja iegādāties jau vasarā, – es savā trakumā visas literatūras hrestomātijas, vēsturi, ģeogrāfiju, dabas mācību biju jau izlasījis un vēlāk visu zināju. – Vai vieglā galva, labā atmiņa un sekmes tev neradīja «autsaidera» statusu? – Varbūt agrā bērnībā. Lai gan nekāds klusais nekad neesmu bijis – dienasgrāmata vienmēr bija pilna ar piezīmēm «trokšņo», «stundās sarunājas, neklausās, traucē blakussēdētājam». – Šodienas darbs tev uzliek pat pienākumu regulāri apgrozīties sabiedrībā, kur visi visus pazīst... – Tāpēc man ir tik svarīgi svētdienas pavadīt mājās. Tā ir mana «bateriju uzlādēšana». Es svētdienās pat ciemos neeju, atrodu pieklājīgu iemeslu, lai atteiktos. Grūtos brīžos, kad liekas – pasaule sazvērējusies, mājas sienas noņem visu stresu, un es atkal esmu cilvēks. Bet arī bez sabiedrības nevaru iztikt. Divas dienas neizejot no mājas, jūtos, it kā kaut ko kavētu, palaistu garām. Tāds iekšējs nemiers – jāiet, jāskrien, jābūt, kādam jāpiezvana, kāds jāsatiek. Tajā pašā laikā sabiedrība ļoti nogurdina. Cilvēki – ne, cilvēki man patīk. Arī kompānijas. Bet viegli nav – žurnālista darbs ir nenormāls. – Ko darīsi vecumdienās? – Nezinu. Tā nopietni neesmu par to domājis. Manī nav tādas godkāres, lai gribētos līst Saeimā – uz politiku labāk skatos no preses pozīcijām. Pasaulē žurnālistu atalgojums ļauj vecumdienās darīt visu, ko grib, – audzēt rozes, ceļot, rakstīt romānus. Varbūt es vēl aizvien strādāšu brīvajā žurnālistikā. – Par žurnālistiem dzirdēts sakām – šie cilvēki ir morāli kropļi... – Var jau visādi teikt. Vai tik spēcīgi? Lai gan kaut kāda daļa patiesības tur ir. Žurnālisti, tāpat kā mediķi, ir lieli ciniķi, jo tā informācijas Niagāra, kas, papildināta ar kuluāru un aizkulišu informāciju, ik dienu gāžas pār viņiem, ar laiku rada atbilstošu organisma aizsargreakciju – cinismu. Cits jautājums – tas ir veselīgs vai žultains. Mēs ar Jāni Domburu reiz pat domājām dibināt ciniķu klubu «Melnie kraukļi», jo nezin kāpēc mēs lielākoties tērpjamies melnā. – Kas un cik daudz no tevis atliek mājiniekiem? – Maz... Meitas jau lielas – vecākajai pēc divām nedēļām būs 19, jaunākajai ziemā 18 –, un «vecais tatte» vairs nav tik aktuāls. Mums ir pilnīgi pieaugušu cilvēku attiecības, lai gan – agrāk es pārdzīvoju savu mājās nebūšanu un telefonisko komunikāciju, tagad kreņķējos, ja viņu vēlu nav mājās. Bet mums ir nesalaužama tradīcija – svētdienas, kad visi esam mājās. – Kurā profesionālajā virzienā raugās meitas? Ies tavās pēdās? – Vecākā studē starptautiskās attiecības Eiropas integrācijas institūtā, jaunākā mācās 12. klasē – vēl gads, ko domāt. Katrā ziņā – žurnālistika tā nebūs. Šis darbs, piedod, nav domāts sievietēm. Pārāk smags, pārāk laikietilpīgs – tas nav darbs «no - līdz», tā ir dzīve. Es dzīvoju savu dzīvi, kuras ietvaros notiek tikšanās ar cilvēkiem filmēšanas, telefona sarunas... Protams, juridiski man ir darba līgums ar LNT un Andreju Ēķi, tomēr manī nav saspringtas pietātes pret darba grafikiem un laikiem. Visas dienas vienādas – ja vajag, cītīgi darbojos sestdienās, ja darāmā nav, varu nedēļu skatīties televizoru. Neviens uz pirkstiem neskatās, galvenais – izdarīt darāmo. Kad, kā – tās ir manas rūpes . Tā, lūk, darba man nav, bet ir dzīve un brīvība – kaut iluzora.

Komentāri (1)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu