Vasarnīcā pie izglītības ministra

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Kārlis Šadurskis

Lai gan līdz jaunā mācību gada sākumam vairs atlikušas tikai dažas dienas, taču izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis ar ģimeni vēl uz Rīgu nesteidzas. Pat ja gribētu, tik un tā šajās dienās nesanāktu - darba esot tik daudz, ka lielo pārvākšanos rīkot nav vaļas. Pa vasaru viņi mitinās Majoros, kur jau astoto gadu īrē trīs mazas istabiņas vienkāršā koka namiņā netālu no jūras.

Esot pierasts, turklāt stikla vai mūra pils vienkāršai atpūtai nemaz nederētu. Galvenais, ka Rīga nav tālu. Un jūra tepat blakus. Ministra kundze Ilze smejas, ka viņi pa vasaru reizēm dzīvojot «kara lauka» apstākļos, tāpēc nekādus cepešus un pašas meistarotas kūkas šodien priekšā necelšot. Tik un tā var just, ka ciemiņi te ir gaidīti, jo galds verandā jau klāts un arī kafija sāk smaržot. Ministrs joko: būšot vien jāiztiek ar maizītēm. Norvēģu laši nākot līcī iekšā, ka prieks - vajagot tik naktsāķus izlikt, un tad jau ciemiņiem arī sanāk… Starp citu, peldsezonu Šadursku ģimene vēl neesot noslēgusi. Gaiss gan pēdējās augusta dienās tāds pavēsāks, toties ūdens esot gana silts, lai peldētos. Un vēl viņiem patīk braukt ar divriteņiem. Un lasīt grāmatas. Visnopietnākā konkurente grāmatu lasīšanā vecākiem ir meita Daina, 6. klases skolniece. Par to paldies esot jāsaka Kārļa vecākiem, it īpaši tētim, kurš tad, kad mazmeita vēl bijusi maziņa, daudz lasījis viņai priekšā. «Smaragda pilsētas burvi» teju vai simts reižu esot izlasījis. Nu jau labi sen Daina lasa pati, turklāt nopietnu literatūru. Kad nekā interesanta vecāku grāmatu plauktā vairs nevar atrast, tad varot reizēm palasīt arī kādu Mariņinu, Daina atzīstas. Šovasar viņa, neviena nemudināta, piemēram, esot izlasījusi «Mērnieku laikus». Patiesībā jau vecāki priecājas, ka grāmatu lasīšana meitai patīk un ka televizors viņu Rīgas dzīvoklī nav kļuvis par «ģimenes locekli». Bet pa vasaru viņi vispār iztiek bez televizora, jo ir taču tik daudz cita, ko pilsētniekiem te, Jūrmalā, darīt. Labāk kaķis nekā Fērbijs Un vēl viņu ģimenē ir kaķis. Dižciltīgs. Pašapzinīgs. Skaists. Britu zilais, īsspalvainais. «Es reiz rakstīju zīmīti Ziemassvētki vecītim, bet kāds to laikam pārtvēra…» šķelmīgi stāsta Daina. «Pārtvērēju» esot tā aizkustinājis bērna lūgums, lai vecītis dāvanu maisā atnes vismaz Fērbiju (pirms dažiem gadiem tāda runājoša rotaļlieta bija populāra), jo dzīvu kaķīti vai sunīti jau nu vecāki mājās turēt ne par ko nepiekritīs, ka viņš esot nolēmis - labāk kaķis nekā Fērbijs, lai gan pirms tam sievai teicis, lai izvēlas - vai nu viņš, vai kaķis. Meklējuši vismaz tādu, kas mājās rada mazāk neērtību un nemet spalvu («Kādas muļķības,» ministra kundze iesaucas, «šis arī met spalvu, un kā vēl!»). Kārlis kādudien zvana un stāsta, ka esot viens kandidāts - britu zilais, bet krievs, t. i., no Krievijas. Ilzei nez kāpēc licies, ka tad jau kaķim vārds būs Koļa, bet kolēģi darbā no sirds brīnījušies, kas tas par Koļu viņu ģimenē gatavojas ieviesties. Patiesībā kaķa vārds ir Norberts, taču ikdienā viņu sauc mīļāk un vienkāršāk - par Maksi. Esot jau pilnīgi «integrējies». Ārā pastaigāties Daina viņu parasti ved saitītē - lai neaizmūk. Un vēl viņa kaķi cenšas dresēt. «Nu mēs gaidām, ka Maksis, ejot pastaigā, drīz vien pats zobos nesīs savu pavadiņu,» tētis joko. To nevar nepamanīt - Šadurskiem ar humoru viss ir vislabākajā kārtībā. Ministrs uzskata, ka savā amatā viņš bez humora izjūtas nemaz nevarētu, citādi uzreiz būtu jāiet slīcināties… Reiz visnotaļ nopietnā Ministru kabineta sēdē viņš konstatējis, ka Maksis atkal no rīta gar kājām trinies un nospalvojis bikses. Uz tumša fona jau pelēkzilās spalvas labi izceļas, sācis klusītēm pa vienai zem galda lasīt nost, bet ministre Sandra Kalniete, kura Kārlim Šadurskim sēž blakus, izbrīnīta ilgi skatījusies uz viņa darbošanos, līdz beidzot nenocietusies un prasījusi, ko viņš tur zem galda dara. Maksis ir mūsu labākā investīcija, ministrs stāsta ar nopietnu sejas izteiksmi, bet acis smejas. Nopirkuši par 150 latiem, bet tagad tāds šķirnes kaķis maksājot vismaz piecas reizes dārgāk. Grāmatas gan Maksim nepatīk, uz tām viņš nekad neguļ, toties ar datortehniku ir draugos. Visiemīļotākā vieta - uz monitora, jo tas sasilst. Aste gan karājoties pāri ekrānam, taču viņiem jau neesot grūti to pēc vajadzības pārbīdīt uz vienu vai otru pusi. Kā darbs ienāk mājās Meita, protams, ir labākais mūsu «projekts», tētis saka, bet «projekts» smaida. Ministra meitai būt neesot nekādas vainas, nevarētu arī teikt, ka apkārtējo attieksme tagad būtu ļoti mainījusies. Vienīgi tas gan jūtams, ka tētis daudz mazāk ir mājās. Katru vakaru taču vismaz esmu, ministrs iebilst. Šovasar meita braukusi uz ekoloģisko nometni un vecākiem vēlējusi sirsnīgi pastrādāt - kad būšot mājās, lai kopā var atpūsties. Tētis, meitu klausīdams, uz atgriešanās laiku pat izkārtojis sev sešas dienas atvaļinājuma. Kā tas beidzies? Vienu dienu pa Jūrmalu nodzīvojis, bet pārējās piecas - pa ministriju… Tā vienkārši sagadījās, viņš taisnojas, oktobrī, kad pieņemsim jauno budžetu, tad gan vajadzētu beidzot atpūsties. Darbs un mājas - tie diemžēl viņu ģimenē nav īpaši nodalāmi jēdzieni. Mamma un tētis mēdzot mājās pārrunāt, kā pa dienu darbā gājis, meita stāsta. Ilze jau pa gabalu (pēc Kārļa gaitas) var atšifrēt, kāds jautājums jāuzdod: «Vai tev gāja labi?» vai arī «Vai tev gāja ļoti slikti?» Ja atbilde ir: ļoti slikti, tad viņi vispirms paēdot vakariņas un tikai tad palēnām izrunājot visu, kas pa dienu piedzīvots. Ja neizrunā, tad pa nakti murgi rādās. Labās un sliktās darba dienas jau mijas gluži kā šaha galdiņā, kur viens laukumiņš gaišs, bet otrs turpat blakus - melns… Lai gan Daina ir pietiekami noslogota dažādās ārpusskolas nodarbībās (mākslas vingrošana, angļu valoda), taču reizēm arī viņa mēdz piedalīties sarunās par darbu. Vienu meitas lūgumu ministram līdz šim vēl neesot izdevies izpildīt - lai pedagogi nedēļas nogalēs neapkrauj bērnus ar mājasdarbu kalniem un saprot, ka arī skolēns ir cilvēks, kam nepieciešama atpūta. Arī par mammas veidotajiem TV raidījumiem Dainai ir savs viedoklis (Ilze ir bērnu raidījumu producente LTV). Esot vērts ieklausīties, mamma atzīst. Sadzīvošanas recepte Ilze un Kārlis satikās 1987. gadā, kad sākās Atmoda un pamazām vien sāka darboties visas neformālās kustības. Arī vietu viņi labi atceras - tas noticis Universitātes 13. auditorijā. Kārlis jau tolaik strādājis augstskolā, Ilze - televīzijā. Abi esot iesaistījušies Vides aizsardzības kluba aktivitātēs. Savulaik ar melniem karogiem pa krastmalu esot staigājuši, piedalījušies mītiņos un citās aktivitātēs. Kad Kārlim, tāpat kā visiem, pirms kandidēt vēlēšanu listē, esot bijis jāiet uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centru noskaidrot, vai nav kādos maisos vai sarakstos atrodams, viņš konstatējis, ka par toreizējo rosīšanos Vides aizsardzības klubā informācija ir ierakstīta: nacionālistiskas organizācijas biedrs. Esot bijis varen lepns, stāsta Ilze. Viņas vīram vienmēr piemitusi laba humora izjūta. Kādurīt viņa, piemēram, bēdīgi prasījusi: «Kad tu būsi mājās? Sen neesam uz kino bijuši…» Kārlis atteicis, ka vēlu, jo paredzētas nodarbības vēl arī ar vakara nodaļas studentiem. Ilze ierosinājusi, lai pasaka, ka miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Un lai nāk mājās. Viņš esot paziņojis studentiem atklātā tekstā: «Sieva teica, ka mums vajadzētu uz kino aiziet…» Iebildumu nav bijis. Kāda ir viņu saticīgas kopā dzīvošanas recepte? Kārlis priecājas, ka sieva esot izrādījusies pat vēl tolerantāka, nekā viņš cerējis, bet Ilze nosmej, ka viņai šai ziņā vēl esot rezerves. Un piebilst: svarīgi ir spēt piekāpties, nesabojājot sev un pārējiem garastāvokli. Ja jūti, ka tik un tā nepanāksi savu, nav vērts plēsties - tad samierinies un dari to ar prieku! Par spīti tam, ka vīrs šobrīd ir ļoti aizņemts, ka izglītībā ir tik daudz dažādu neatrisinātu problēmu, Ilze priecājas, ka viņš ir šajā amatā, jo ir pārliecināta, ka Kārlis var daudz ko sakārtot. Ja nebūtu tik lielas pretestības, varētu izdarīt vēl daudz vairāk, ministrs atzīstas. Bet par problēmām šodien apzināti nerunājam. Gan jau vēl pagūsim - jaunajā mācību gadā. Jo ir taču pēdējās vasaras dienas.

    Uz augšu