Elīna Bīviņa: „Es esmu savā vietā.” (29)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Elīna Bīviņa ir ētera cilvēks. Radio un TV. Radio SWH ziņu raidījumos skan viņas samtainā balss. Bet LNT ēterā Elīna pavisam nesen pārcēlusies no raidījuma "Krējums... saldais" uz "Nedēļu". Tā ir personības publiskā puse. Bet savā privātajā dzīvē Elīna biežāk dzīvo ar sirdi un jūtām. Sievišķīgi stipra sieviete, kas spēj atzīt gan savas vājības, gan kļūdas, nekautrējoties arī palepoties par veiksmēm, darbu un ģimeni.

- Kā sākās ziņu lasīšana SWH? - Sanāks pagarš stāsts. Mana mamma (žurnāliste Baiba Bīviņa) pirms gadiem desmit strādāja Radio Skonto ziņu dienestā. Un tur strādāja arī Egils Zariņš, ar kuru kopā tagad vadu "Nedēļu". Kādu vakaru man vajadzēja Egilu aizvietot. Tā sākās mana karjera ēterā. Kā nejaušība. Kad radio Skonto ziņu nodaļa izjuka, Egils piezvanīja uz Radio SWH programmu direktoram Jānim Šipkēvicam un teica, ka esot baigi labā meitene, kas zina angļu valodu, tikko atbraukusi no Amerikas, pilna ar iespaidiem, ar jaunu spēku un sparu. Radio SWH trīs gadus nostrādāju par reportieri, pamazām aptverot, kā tā radio ēterā lasāmā ziņa vispār rodas. - Astoņi gadi Radio SWH... - Tāpēc, ka tur ir ļoti labi. Esmu absolūta tās vietas patriote, tāpēc arī darbs patīk. Nav ne mazākās domas, ka varētu pacelt asti un aiziet. Vienreiz es to mēģināju darīt - pašā sākumā. Bet ļoti ātri atnācu atpakaļ. Tagad pat neatceros, par ko bija kašķis. - Bet tad uzradās arī darbs televīzijā. - Tā arī savā ziņā bija laimīga sagadīšanās. Ideja par to, ka es varētu strādāt televīzijā pieder Edvīnam Inkēnam.. Viņš producē gan raidījumu „Krējums... saldais”, kuru es vadīju, gan „Nedēļa", kurā strādāju tagad. Taču aplam būtu domāt, ka pazīšanās nosaka visu. Ja nebūtu sevi pierādījusi ar darbu, tad nekas arī nebūtu noticis. - Kāda ir tava attieksme pret kritiku? - Es ļoti veselīgi uztveru konstruktīvu kritiku. Ja, izlasot kāda kritiķa uzrakstīto, esmu sapratusi viņa domu, piekrītu viņa viedoklim un esmu gatava diskutēt, tad tādai kritikai redzu jēgu, tad cenšos ieklausīties vēl un kaut ko arī palabot savā darbā. Taču pa tiem diviem gadiem, kamēr vadīju "Krējumu", tas ļoti reti tika vērtēts publiski. Lai gan būtu gribējies, lai kāds to pamana un pavērtē biežāk, lai pasaka, ko daru pareizi, ko – ne pārāk. Mana problēma ir tā, ka neesmu apguvusi žurnālistikas teoriju. Esmu praktiķis. - Un neesi pat domājusi par komunikācijas zinību apgūšanu? - Esmu gribējusi to darīt. Taču man šķiet, ka vairāk esmu apguvusi, praktiski strādājot. - Vai tev neliekas, ka papīrs tomēr daudz nozīmē? - Daudz, ja tas nav papīrs papīra pēc. Apzinos, ka papildu zināšanas nepavisam nenāktu par ļaunu. Taču drīzāk esmu gatava studēt politoloģiju, nevis komunikācijas zinātnes. Tikpat labi es varētu studēt kādas valodas. Jebkurā gadījumā motivācija būtu jaunas zināšanas nevis diploms. - Pārceļošana no "Krējuma" uz "Nedēļu" – kāds tam bija iemesls? - Man šķiet, ka viss notika likumsakarīgi. "Krējumā" bija nepieciešamas izmaiņas, un Edvīns piedāvāja iespēju strādāt "Nedēļā". - Vai vērtē to kā izaugsmi vai tikai kā klimata maiņu? - Es to uztveru kā likumsakarīgas izmaiņas. Jau devīto gadu es strādāju ar ziņām. Un es šajā jomā jūtos stipra, kā zivs ūdenī. - Un tāpēc "Nedēļa" ir tuvāka par saviesīgo dzīvi apcerošo "Krējumu"? - Man patīk ballītes, tusiņi un saviesīgā dzīve. Un tas man nekur nav zudis. Tagad man pat ir radušās zināmas priekšrocības. Daudz labāk ir strādāt "Nedēļā" un iet uz ballītēm izklaidēties, nevis filmēt un strādāt. - Kā tu uztvēri piedāvājumu iekļauties "Nedēļas" komandā? - Kā izaicinājumu! "Nedēļa" ir jau gatavs, funkcionējošs mehānisms. Raidījumam nu jau rit astotā sezona. Tas ir daudz. Ieejot šajā komandā, man jāiemācās strādāt viņu stilā, pēc viņu noteikumiem. Ir tāda iekšēja bijība. - Tu esi it kā Signes Reinholdes vietā, kas šajā raidījumā strādāja ilgi. - Nē, es esmu savā vietā. Un arī ceru, ka Signe nedomā, ka esmu iesēdusies viņas vietā. - Kāda ir sajūta - būt "Nedēļas" sejai? - Pagaidām es vēl jūtos kā Egila Zariņa mazā meitiņa, kas viņam nosēdusies blakus. Tāds jauns zaķis. Varbūt tas tāpēc, ka viņš mani ziņās ir ievadījis, daudz ko esmu tieši no viņa mācījusies. Tagad man it kā vajadzētu justies līdzvērtīgai... Gan jau ar laiku! - Vai tagad, kopš pati esi raidījuma kadrā, "Nedēļu" skaties ar citām acīm un citām izjūtām? - Kopš esmu iesaistīta arī raidījuma plānošanā, labāk varu ieraudzīt dažādas notikumu sakarības. Analoģijas ar krāsām - pelēks rodas, sajaucoties melnam ar baltu. Taču katram kokam ir divi gali. Vispusīga aizkadra informācija man ir vajadzīga, pat ja es to raidījumā neizmantoju. Taču plašākas un dziļākas zināšanas spēj radīt ilūziju, ka to zina arī visi citi, ka visiem tas ir skaidrs un saprotams. Bet žurnālistam jāapzinās, ka pie televizora sēž cilvēki, kuriem nav ne kripatiņas no tās informācijas, kuru pārvaldi tu. Tikko Rīgā bija burinieku regate. To cilvēku, kas buriniekus redzēja, bija daudz, un tomēr daudz mazāk nekā to, kas neredzēja itin neko. Man ir jāspēj arī par šo notikumu pastāstīt tā, lai cilvēkam pat visattālākajā lauku sētā būtu interesanti un saprotami. Nevar mētāties tikai pa augstiem plauktiem. - Vai ziņu žurnālistikā līdzīgs mehānisms darbojas arī tad, ja runa ir par ārvalstu notikumiem? - Jā! Atceros 11.septembra notikumus ASV pirms diviem gadiem. Todien strādāju radio. Te pienāca Artis Volfs (Elīnas kolēģis no Radio SWH) un teica, ka zvanījis kāds cilvēks un teicis, ka Ņujorkā brūk Dvīņu torņi. Sākumā nesapratu, par ko viņš tur runā. Ieslēdzu televizoru. Patiešām elle. Tajā brīdī ir jāpieņem lēmums, kā šīs ziņas pavēstīt saviem klausītājiem, lai viņi apjaustu notikušā svarīgumu un nopietnību. Tagad ir notikumi Irākā. Reizēm rodas sajūta, ka mēs par atsevišķām pilsētām Irākā zinām vairāk nekā par vienu otru Latvijas pagastu. Pasaule ir liela. Un tajā pat laikā apbrīnojami maza. - Kādas tev šķiet lielākās atšķirības, veidojot ziņas radio un televīzijā? - Radio manā rīcībā ir tikai četras minūtes katru stundu, lai varētu pateikt tikai to, kas ir svarīgs te un tagad. Ja ir plīsis ūdensvads vai aizdegusies valdības māja, man tas ir jāpasaka, tiklīdz to uzzinu. Bet "Nedēļa" ir ne tikai ziņas. Tur var savilkt sakarības, paanalizēt, izvirzīt versijas un censties paredzēt notikumu atrisinājumu scenārijus. - Kā tu raugies uz realitātes šoviem? - Vienīgais jēdzīgais šovs bija "Talantu fabrika", kuru skatoties patiešām bija sajūta, ka tie cilvēki ar sevi strādā. Neizskatījās, ka viņi būtu gājuši uz televīziju tikai pagorīties un šķobīt ģīmjus. Tā kā es nepiederu pie tiem cilvēkiem, kam svarīgi, lai viņa ģīmis būtu atpazīstams, tad par sev tuvāku uzskatu darbu radio. - Bet tu jau strādā televīzijā. Un tevi pazīst. Vai ir gadījies, ka kāds paprasa arī autogrāfu? - Brīžiem šķiet, ka manī dzīvo divi cilvēki,. Viens ir tas, kas izdara savu darbu televīzijā. Otrs dzīvo pārējo dzīvi. Par autogrāfiem. Ainara Mielava meita Marta Mūzikas Gada balvas pasākumā man palūdza autogrāfu. Es viņu atpazinu un parakstījos. Bet vispār ļoti nevēlos lieku uzmanību. - Tu rādīji pierakstos, ar cik lieliem burtiem ierakstīts atvaļinājuma sākums. Ko tu paguvi tajā laikā izdarīt? - Mēs ar Līvu bijām aizbraukušas uz vietu netālu no Kolkas. Tur bija fantastisks klusums. Pat mobilais telefons atradās ārpus uztveramības zonas. Mani neviens nevarēja sazvanīt! - Kā jūs atradāt šo brīnišķīgo vietu? - Līvas krusttēva Egila Zariņa - tā paša, kuram blakus sēžu "Nedēļā" - brāļa sievas radiem ir māja, kuras viena daļa tobrīd bija tukša. Tā mēs vienā mierā tur dzīvojāmies. Bija labi, pat radio netraucēja. Jā, cilvēkiem, kuri strādā radio, ikdienā to nevajadzētu klausīties. Pretējā gadījumā ir sajūta, ka visu laiku esi darbā un nevari atslābināties. Ja dienā strādāju radio, tad vakarā paskatos LNT ziņas un LTV Panorāmu. - Abus raidījumus? - Obligāti! - Kāpēc? - Var salīdzināt. - Vai tad ir tik liela atšķirība? - Katram ir savs knifs. - Runājot vēl par atvaļinājumu. Ko var sadarīt, aizbraucot uz pasaules malu Kolkā? - Grāmatas lasīt. - Un meitiņa? - Smiltīs spēlēties, smilšu pilis celt un jūrā peldēties. - Kompāniju negribējās? - Tur bija vēl viena maza meitene, bet viņas tā ne īpaši gribēja kaut ko kopā darīt. Līvai patīk vienai vai ar mani. Dažreiz viņai pat nepatīk, ka eju ar viņu spēlēties vai runāties. Viņa man saka, ka pati ar visu tikšot galā. Meitiņai tāpat kā visiem vajag savu dzīves telpu. Kad viņa jūt, ka esmu vajadzīga, tad arī pienāk klāt. Zelta vārdi ir tādi: bērnus nav jāaudzina, bet ar viņiem ir kopā jādzīvo. Bērns jau pieņem vai nepieņem to, ko daru, pats zina, ko vajag citādāk. - Kāpēc tavu meitu sauc Līva Elvīra? - Elvīra ir par godu manai vecvecmāmiņai. Kad piedzima meitiņa, biju pārsteigta, ka tas noticis dienā, kad vārdadienas ir Mērijām. Manu vecvecmāmiņu neviens nekad nebija saucis par Elvīru, bet tikai par Mēriju. Šāda sakritība – tas bija jauki. - Vai viņa bija īpašs cilvēks? - Ļoti mīļš. Ja manai meitai būs tas dzīves krampis, kāds bija manai vecvecmāmiņai, tad viņai nekas nevarēs stāvēt ceļā. - Un kāpēc Līva? - Patīk. Vienkārši smuki. - Tu Līvu audzini viena. Bez tēta. Kā tas ir - būt vientuļajai māmiņai? - Es nesaku, ka tā ir labāk. Viss varēja iegrozīties arī citādāk. Biju domājusi, ka man būs kārtīga ģimene. Vispirms kāzas ar baltu kleitu un plīvuru, tad laiks kopdzīvei divatā, pēc tam bērns... Nu nenotika tā. Tagad nezinu vai kādreiz mūžā apprecēšos. Pēc tā vairs nekāroju. Nejūtu vajadzību piesiet sev kādu un pašai kādam piesieties. Ja nu gadījumā ļoti gribēsies būt precētai, tad droši vien atradīšu tādu cilvēku, kurš domās līdzīgi kā es... - Ko tagad dara Līva Elvīra? - Atpūšas! No septembra viņa būs ļoti noslogota. Divas reizes nedēļā vedīšu Līvu uz estētikas skoliņu. Tur viņa varēs zīmēt, dziedāt, dejot. Esmu nolēmusi, ka viņai jādejo "Dzirnās" pie Agra Daņiļeviča. Viņam ir sava dzirkstelīte. Cilvēki ap viņu ir atraktīvi un enerģiski. Gribu, lai manai meitiņai dejošana būtu prieks. - Vai ar Līvu saisti arī kādus īpašus plānus? - Man ļoti nepatīk, ka vecāki bērnos cenšas iemiesot savus nepiepildītos sapņus. Bērniem ir jāļauj dzīvot pašiem, gan viņi atradīs savu īsto vietu. Es varu tikai nedaudz palīdzēt. Līva savos trīs gados jau zina, ko grib un ko negrib - kaut vai par tīri sadzīviskām lietām. Ceru, ka viņas pašapziņa tikai augs augumā. - Vai gribētu, lai meita iet tavās pēdās? - Ziņās strādāt nav slikti. Līvai jau tagad patīk man nākt līdzi uz darbu un runāt mikrofonā. Tas viņai sagādā prieku. Viņai patīk vērot, kā tiek montēts TV raidījums. Varbūt Līvai sakārosies būt dejotājai, jo mans tēvs Jānis Bīviņš bija baletdejotājs. - Līvai ir auklīte? - Viņai ir brīnišķīga auklīte! Viņas abas ir kā labākās draudzenes. - Cik veca bija Līva, kad atsāki strādāt? - Meitiņai bija divi mēneši. - Kāpēc radās tāda steiga? - Naudu vajadzēja. Ļoti prozaiski. Sākumā strādāju tikai sestdienās un svētdienās, jo tad man varēja palīdzēt mamma un māsa. Es fiziski nespēju atļauties dzīvot uz kāda rēķina. Tāpēc arī sāku strādāt. Jūtos slikti, ja man nav savas naudas. Izdomāju, ka vai nu es būšu neapmierināta un īgna mamma mājās, vai arī iešu strādāt. - Trīs paaudžu sievietes zem viena jumta: mamma, meita, mazmeitiņa? - Nē, vecmāmiņa, mamma, meita. Man liekas, ka manai mammai Līva ir tāds milzīgs mīļums. Tā jau saka, ka mazbērnus lutina vairāk nekā bērnus. Manai mammai ir arī tā dzīves gudrība, kuras man vēl nav. Mamma pavisam mierīgi uztver Līvas blēņas, situācijās, kad es varu uzsprāgt. Ja es viena pati būtu dzīvojusi kopā ar bērnu, tad droši vien mēs abas laiku pa laikam sēdētu katra savā stūrī, kliegtu un brēktu. - Vai bērns ar savu mīļumu spēj aizgaiņāt dienas nogurumu un stresu? - Jā! Es varu pārnākt mājās ļoti nogurusi, attaisīt durvis, bet Līva jau iepriekš būs dzirdējusi mani nākam un paspējusi atskriet pa gaiteni pretī. Tad atskan jautājums, vai kinderolu esmu atnesusi. Un tajā brīdī ir viena vienīga sajūta - cik labi, ka esmu mājās! - Vai tev vienmēr ir kādi saldumi Līvai? - Nu ir jau. Ja nav kinderolas, tad ir kādi citi našķi. - Vai Līva bieži uzdod jautājums: ko tu man atnesi? - Es lutinu Līvu. Cenšos kaut kā kompensēt to, ka meitiņa daudz laika pavada bez manis. Zinu, ka tas nav nekāds attaisnojums, bet tā nu mēs dzīvojam. - Vai ir kaut kas tāds, ko centies savai meitai aizliegt? - Viņa kaut it kā nojauš, ko drīkst un ko nē. Protams, neļauju visu dienu ēst konfektes, saku, ka jāēd arī kartupeļi un gaļa. Ar Līvu vienmēr viss ir jāpārrunā. Kad pati biju četrus gadus veca, mana mamma teica, ka runās ar mani tikai kā ar pieaugušu cilvēku. Arī ar Līvu cenšos tā. - Vai ir sācies arī kāpēcīšu laiks? - Ir. Reiz Līva man jautāja kaut kāda vārda nozīmi. Beigu beigās, kad pati vairs nezināju, ko atbildēt, noteicu: Endzelīns vainīgs! - Un kāds bija Līvas nākamais jautājums? - Nē, tad sekoja: āaa! Tas bija laimīgākais brīdis pēc piecpadsmit minūtes ilgiem kāpēc, kāpēc, kāpēc... Endzelīns mani izglāba. - Cikos sākas tava diena radio? - Sešos no rīta. Ja nav nepieciešamības dikti sapucēties, tad pietiek ar to, ka pamostos pēc pieciem. Nedēļas sākumā ir brīvāks, jo "Nedēļai" pieslēdzos no trešdienas, kad sākas filmēšana. Tajos vakaros agrāk par astoņiem mājās netieku. Bet man ir brīvas svētdienas. Tie ir svētki mums abām ar Līvu. - Kur jūs vislabāk pavadāt laiku? - Ideāla vieta tepat Rīgā ir Vērmaņdārzs, kur vasarā ir bērniem paredzētas atrakcijas – batuts, mašīnas. - Kur Rīgā vislabāk var aiziet izklaidēties? - Laba vieta ir "Sarkans". Tikai piektdienās sestdienās tur ir ļoti daudz cilvēku. Arī "Public" tagad ir laba vietiņa. Bet uz Vecrīgu nemaz tā nevelk. Varbūt vienīgi uz "Krekliem" var aiziet. Es eju uz tām vietām, kur zinu, ka varēšu satikt paziņas. Es necenšos īpaši no kāda slēpties. Ja nu patiešām gribēsies būt vienai, tad gan jau atradīšu kādu mazu ūķīti aiz Zemitāna tilta, jo tur pavisam droši zinu, ka nevienu pazīstamu nesatikšu. Ja piektdienā vai sestdienā ir kārdinājums paplosīties, tad eju tur, kur iet mani draugi. - Cik naudas tev ir nepieciešams, lai normāli dzīvotu? - Man ir kaudze obligāto tēriņu. Līvas auklītei, par telefonu... Beigu beigās kopā sanāk ap pāris simtiem latu. - Bet ja gribas atļauties kaut ko vairāk... - Esmu pieradusi iztikt ar to, kas ir. Ja man ir vairāk naudas, tad arī atļaujos vairāk tērēt. Ir bijis tā, ka mēs ar mammu un māsu esam pusdienās pārtikušas tikai no grūbām. Otrajā var ēst vārītas grūbas ar sāli, bet saldajā - ar ievārījumu vai cukuru, ja tam pietika naudas. - Tas nozīmē, ka māki iztikt gan ar mazu, gan lielu naudu? - Kas ir liela nauda? Man nekad nav bijuši desmit tūkstoši latu mēnesī kā ostas pārvaldniekiem. Man tādas naudas nav un, visticamāk, nekad arī nebūs. Reiz mēs ar mammu runājām, ka tad, kad Repše vēl nebija veiksmīgi paaugstinājis ministriem algu līdz diviem tūkstošiem latu, Andra Bērziņa valdības laikā mēs katra pelnījām tikpat, ja ne vairāk, cik viens ministrs. Atšķirība tikai tā, ka mums vēl aizvien nav privātmājas, nav šika dzīvokļa Rīgas centrā. Mums ir tikai normāls dzīvoklis. Laikam ir tā, ka vieni naudu pelna, bet citi taisa. Es esmu pie tiem, kas pelna. Cik varu nopelnīt, tik arī iztērēju. Nemāku krāt naudu. - Un ja nu kaut kas? - Man ir Skārletas sindroms: par to es šodien nedomāšu, par to es domāšu rīt. Es zinu, ka man nepatīk aizņemties naudu. Vieglāk to aizdodu. Man nav daudz, ko aizdot, bet ja zinu, ka tajā brīdī ir tie pieci lati, tad dodu ar vislielāko prieku. - Ja tu aizdod, vai pēc tam arī visi atdod atpakaļ? - Ir pāris cilvēku, kas vēl no deviņdesmitajiem gadiem nav parādu atdevuši. Parasti jau tādi arī vairāk nekad neprasa. Droši vien kautrējas. - Tu esi dzimusi 7. jūlijā. Dubults septītnieks. Vai septiņi ir tavs laimīgais skaitlis? - Jā. Ir sajūta, ka šis skaitlis man patīk, jūtu, ka tas ir mans cipars. Speciāli nemeklēju septītniekus, bet dzīvoju sevī ar apziņu, ka tas ir mans veiksmes skaitlis. - Vai ir lietas, kurām tu dzīvē nepievērs uzmanību? - Pilnīgi noteikti netraucē sajūta, ka man nav viss, kas aprakstīts sieviešu žurnālos, piemēram, jaunākās smaržas. Man ir tās, kuras man patīk, kaut vai ar pilnīgi nepazīstamu vārdu. Ja es tā jūtu, tad šīs smaržas man var būt kaut vai sešu gadus no vietas. - Kuras ir tavas smaržas? - Kantāte. Es tās nopirku, kad gāju uz Barišņikova koncertu. Tas man bija ļoti svarīgs notikums. Braucu mājās, lai sapucētos, bet, gaidot trolejbusu, nolēmu ieiet smaržu veikalā. Tur pasmaržoju vienas, otras, arī tās, bet uzreiz nenopirku. Izejot no veikala, vēlreiz pasmaržoju roku un sapratu, ka tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Un viss. Līdz pat šim brīdim neesmu tikusi no tām vaļā. - Vai kāds ir smaržas arī dāvinājis? - Jā. Dāvinātāji jau parasti noskaidro, kādas smaržas lietoju. Un tad pajautā, vai drīkst man tās uzdāvināt. - Vai tev palikušas prātā kādas īpašas dāvanas, ko esi saņēmusi? - Man dāvina rotaslietas. Pusaudža gados man uzdāvināja divriteni – to īpaši atceros.. - Vai tev no kaut kā ir bail? - Kad mācījos braukt ar mašīnu, instruktors teica, ka tad, ja gribu kaut kur aizbraukt, ir jābrauc, nevis jābaidās un jāgaida, kad kāds mani kaut kur varbūt palaidīs. Tieši to pašu var attiecināt lielākos mērogos – ja gribu kaut ko sasniegt, tad vajag iet un darīt, kaut gan neesmu no tiem, kas ietu pāri līķiem. - Nekad, nekad? - Tikai bērna dēļ. Bet tas noteikti nebūtu saistīts ar darba lietām. Es domāju, ka abi mani darba devēji novērtē manas profesionālās īpašības un vērtības. Es viņiem uzticos un domāju, ka viņi paļaujas uz mani. Tā ir laba sajūta. - Kādas pārmaiņas tavā dzīvē gaidāmas tuvākajā laikā? - Es drīz varētu tikt pie mašīnas. Esmu noskatījusi Mitsubishi Carisma sudraba krāsā. - Un kā ar tiem skaistajiem rozā sapņiem? - Par māju jūras krastā, šausmīgi bagātu onkuli Amerikā, kurš noraksta visu mantu man? Tad gan es varētu strādāt tikai sava prieka pēc. Es nesaku, ka gribētu neko nedarīt. Bez darba es noteikti nevarētu dzīvot, jo man ļoti patīk pats process. Tās pāris nedēļas atvaļinājumā es varu būt laimīga, jo nav jāceļas tik agri, nav jāklausās radio un jāskatās ziņas, bet pēc tam man to visu vajag atkal no jauna.

Komentāri (29)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu