“Es neesmu tas Jānis Šipkēvics.”

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Jānis Šipkēvics

Nesen radiostacijās izdzirdējuši labi pazīstamo Ainara Mielava dziesmu Tu saviļņoji mani pavisam jaunā skanējumā, daudzi neviļus ieklausījās. Ne vairs bungu, ne ģitāru, vien balsis. Viena no tām - visaugstākā - pieder Jānim Šipkēvicam. Junioram Šipkēvicam. Viņš pats gan noliedz to, ka uz ielas tiktu atpazīts kā Radio SWH programmu direktora Jāņa Šipkēvica dēls. Un, jādomā, pavisam drīz viņu pamanīsim un atpazīsim biežāk – kā vienu no dziedātājiem jaundibinātajā vokālajā grupā Cosmos.

- Kā sākās Cosmos? - Mēs visi pieci grupas dalībnieki, kā arī mūsu menedžeris Kristaps Šoriņš jau no bērna kājas dziedam korī. Kopā mācījāmies Emīla Dārziņa skolā, pēc tam Rīgas Doma kora skolā. Tagad visi seši turpinām dziedāt Rīgas Doma zēnu kora vīru grupā. Kopīga skološanās palīdzējusi veidot arī kopīgus uzskatus un izpratni par mūziku. Esam pazīstami jau no sagatavošanas klasītēm, ar zēnu kori braucām neskaitāmos ceļojumos, viesnīcu numuriņos trakojām un darījām dažādas palaidnības. Reiz ārzemēs mūs pie sevis uzņēma kāda ģimene. Viss gāja labi, līdz izrādījās, ka viņi saprot latviešu valodu... Bet ko tik mēs pa to laiku jau bijām paspējuši sarunāt, to nenojaušot! Nu daudz darbu un nedarbu kopā sadarīts. Pagājušajā gadā, ar zēnu kori braucot uz Somiju, radās doma par grupu. Gada beigās sākām kopā mēģināt. Ap Ziemassvētkiem notika pirmie koncerti un uzstāšanās. Sākumā bija neliels drebulis sirdī, jo tā bija pilnīgi jauna muzikālā pieredze. Bet sapratu, ka mūzikā ar šiem cilvēkiem varu saprasties tā, kā vēl nekad. Pamazām radās arī skaidra nojauta, ka tam, ko mēs darām, ir nākotne. Mums bija, ko teikt publikai. Viena no pirmajām uzstāšanās reizēm bija Prezidentes pilī, kur tika rīkots pasākums ģimenēm. Tur bija dažādi cilvēki, arī Valsts prezidente. Iepriekš īpaši neplānojuši, toreiz kopā ar klausītājiem nodziedājām dziesmiņu Ak, tu priecīga! tādā regeja stilā. Visi iesaistījās, mammas un bērniņi dziedāja līdzi. Biju pārsteigts, ka viss tik labi sanāca. - Vai, mācoties skolā ar mūzikas novirzienu, tava ikdiena tolaik bija citādāka nekā taviem vienaudžiem? - Jā, mūzikas skolā mācoties, nebija jau tikai korī dziedāšana. Vajadzēja mācīties spēlēt klavieres un vijoli. Tas bija vienkārši drausmīgi! Taču tas palīdzēja veidoties labākai muzikālajai dzirdei un sapratnei par mūziku. Bija jāapgūst gan parastie mācību priekšmeti, gan ar mūziku saistītie, jāpilda citādāki mājas darbi nekā vienaudžiem. Viņiem noteikti bija vairāk brīva laika, kamēr mēs mācījāmies spēlēt. Taču tagad es to jau varu un protu novērtēt. Muzicēšana mums visiem sagādā ļoti lielu prieku. Toreiz mēs nevarējām iedomāties, ka tas darbs, ko ieguldām, būs tik vērtīgs. Tieši tāpēc tagad varam darīt to, kas mums ļoti patīk. - Vai ir bijuši arī tādi brīži, kad gribējies visu mest pie malas? - Ir un ļoti daudz, taču vienmēr esmu saņēmies, lai turpinātu. No vienaudžiem, kas mūziku savulaik pametuši, dzirdēts, ka viņi tagad atkal pie tās atgriežas. Sapratuši, ka bez tās tomēr nevar iztikt. Protams, daudzus uz mūzikas skolu sākumā aizstumj vecāki pret bērnu gribu. Un visi tur noteikti nepaliek – mūk arī projām. - Vai tevi uz mūzikas skolu aizveda tēvs? - Man pašam sešu gadu vecumā nekādas dižās izvēles iespējas nebija. Tētis un arī mamma uzskatīja, ka mūzika man ir vajadzīga. Es pat īsti nesaprotu, kāpēc viņi tā bija izlēmuši. Laikam jau muzikālā izglītība tomēr ir kaut kas īpašs. Manuprāt, muzikāli cilvēki domā brīvāk. Galu galā esmu ļoti pateicīgs vecākiem, ka viņi mani aizveda tieši tur. - Vai, iepazīstoties un uzzinot, ka esi „tā” Jāņa Šipkēvica dēls, cilvēki reaģē īpaši? - Tas laiks ir garām. Toreiz gan, kad Atmodas laikā tēvs strādāja TV raidījumā "Labvakar!", es jutu šo uzmanību. Bet tagad jebkurš saprātīgs cilvēks saprot, ka neesmu „tas” Jānis Šipkēvics un ka man pašam ir sava dzīve un mērķi. - Daudzi saka, ka tu esi ļoti līdzīgs tēvam. Vai jums ir arī līdzīgi raksturi? - Jā, esmu tikpat neloģisks kā tēvs (smejas). Dažreiz šķiet – nu kā viņš var nesaprast elementāras lietas. Bet pēdējā laikā pats bieži pieķeru sevi, ka domās lidinos pa gaisu. Domāju par lieliem mērķiem un aizmirstu svarīgus sīkumus. Manuprāt, mēs kā cilvēki patiešām abi esam diezgan līdzīgi. - Un kā tu saproties ar puišiem no savas grupas? - Mēs esam labi draugi. Daudz runājam un apspriežam lietas, kas saistītas ar mūziku. Vispirms skaņdarbs ir jāizprot līdz kaulam, tikai tad dzimst laba interpretācija. Ārpus mūzikas - kopā uzspēlējam basketbolu. Šī spēle vieno mūs visus. Taču katram no mums ir arī savas gluži atšķirīgas intereses. Man tā ir fotografēšana. Bija brīdis, kad gribēju kļūt par fotogrāfu. Sāku bildēt uz melnbaltajām filmiņām. Lai lieta nepaliktu tikai hobija līmenī, piedāvāju bildes vairākiem preses izdevumiem. Drukāja. Man par to bija prieks, gandarījums un vienlaikus arī iespēja mazliet nopelnīt. Kļuvu par sporta fotogrāfu. Bija liels azarts noķert īsto momentu. Sportistam jau nevar palūgt, lai viņš skrienot vēlreiz pārrauj finiša lentīti. Fotografēju arī dabu. Ar visiem milzu objektīviem skraidīju pa Kolku. Iebridis līdz ceļiem jūrā, bildēju putnus. Taču tad pienāca brīdis, kad sāka veidoties Cosmos. Arvien vairāk brīvā laika veltīju grupai. Un pirmo reizi mūžā parādījās tāda sajūta, ka daudz kam esmu gatavs atmest ar roku, lai tikai kvalitatīvāk varētu izdarīt to, kas man patīk vairāk par visu. Dzīvē tāda sajūta, iespējams, nemaz tik bieži negadās. Man noteikti ir paveicies. Pamazām sapratu - ja kaut ko no sevis atdodu, tad man vajag saņemt arī pretī. Fotogrāfiju nodrukā avīzē. Es varu to apskatīt. Tas arī ir viss. Bet man ir vajadzīga enerģija, kas nāk atpakaļ. Koncertos to saņemu no klausītājiem. Publikas uzmanība un pozitīvais novērtējums ir ļoti palīdzējis. Daudzi jau bija pieraduši, ka visur līdzi nēsāju fotoaparātu. Viņi jautā, kas ar mani noticis. Taču tas nu ir kā ar nazi nogriezts. Tagad mana prioritāte ir mūzika. - Kā radās grupas nosaukums? - Mūsuprāt, vārds "Cosmos" ir elastīgs un vienlīdz labi attiecināms gan uz akadēmisko mūziku, gan uz demokrātiskākiem žanriem. Mūsu vidū bija iegājies tāds teiciens: tas ir kosmoss, kas aptuveni varētu nozīmēt – nu tas ir vauu! Tā arī tas nosaukums atrada savu vietu. - Grupas dziedātie skaņdarbi ir ļoti dažādi. Jūs savā repertuārā esat iekļāvuši arī reliģiskās tēmas. - Liela daļa akadēmiskās mūzikas ir ar reliģisku saturu. Vienkārši nākas ar to saskarties, ieklausīties tekstā. Saturs ir jāielaiž sevī un jāizdomā, kā to var pasniegt klausītājiem, lai vārdi kļūtu vēl spēcīgāki. Dziedot ir jāatdod sevi. Un arī pašam jānotic - nav svarīgi, vai tā ir pareizticīgo, luterāņu vai indiešu mūzika. Lai gan neesmu pieslējies kādai noteiktai konfesijai, jāatzīst, man ir diezgan svarīgi būt kopā ar šādu mūziku. Uzstāšanās reizes man ir kā mazi dievkalpojumi. Taču koncertos mēs nemēģinām nevienu pārliecināt par savu taisnību. Dziedot sakrālu mūziku, varbūt varam kādam palīdzēt tikt skaidrībā ar savām domām, kaut nedaudz tās attīrīt. - Mūzikas kritiķi norādījuši, ka jūsu dziedājumiem raksturīgs miers un līdzsvarotība. Vai to vari attiecināt arī uz savu dzīvi? - Bet ne jau visi skaņdarbi ir tādi. Varam būt arī briesmīgi traki un ugunīgi. Varam dziedāt tā, ka klausītājiem kājas pašas raujas dejā. Bet manī pašā šobrīd iestājies sirdsmiers. Beidzot esmu atradis jomu, kurā vislabāk izpausties. Manas prioritātes ir ģimene un Cosmos. Un līdztekus it kā pašas no sevis sakārtojas arī citas lietas. - Vai attiecībā uz ģimeni ir konkrēti plāni? - Ar to tiek domāta precēšanās? - Jā! - Pienāks laiks, un būs jāprecas. Man ir draudzene. Pazīstami esam jau sen. Zēnu korim bija kopīga nometne ar lībiešu vienaudžiem. Leldei pasē rakstīts “lībiete”. Un viņa arī tur bija. Notika dažādas sporta aktivitātes, draudzēšanās ar meitenēm, un tā tas viss sākās. Naktī pa kluso gājām uz jūru un kurinājām ugunskuru. Tas bija ļoti romantiski. Tagad viņa man ir liels atbalsts un arīdzan bargs un objektīvs kritiķis, kas parasti nāk līdzi uz koncertiem. Gribu, lai viņa dzird un pēc tam pasaka savu vērtējumu, ko varētu darīt vēl labāk. Esmu sapratis, cik svarīgi ir rūpēties, lai darbs un ikdienišķās lietas nenomāktu mieru mājās. Mēs ar Leldi dzīvojam Pārdaugavā. Mums ir savs dzīvoklītis. Tagad to remontējam. - Vai pats tiec galā ar ikdienas tēriņiem? - Ļoti cenšos. Arī draudzene strādā. Abi mācāmies un raujamies, cik varam. Man visa kā ir pietiekoši. Ja vajadzīgs komforts, arī ar minimāliem līdzekļiem var izdarīt tā, lai būtu patīkami un ērti dzīvot. Protams, vienmēr var gribēt kaut ko iespaidīgu, bet man tas nav nepieciešams. - Kā tas sagadījies, ka esi kļuvis par diriģentu sieviešu korim, turklāt Valmierā? - Mūzikas akadēmijā mācos diriģēšanu, palicis vēl viens kurss līdz diplomam. Diriģēšanu apgūstu jau no skolas laikiem, taču man nebija praktiskās pieredzes. Tāpēc šķita ļoti interesanti izzināt, kā tad tas īsti ir. Valmierā tobrīd vajadzēja diriģentu. Man piedāvāja šo vietu. Padomāju un piekritu. Jāatzīst, ka tas man ir kas pilnīgi jauns – gan muzikālajā ziņā, attīstot diriģēšanas tehniku, gan saskarsmē ar cilvēkiem. Man ir jābūt vadītājam trīsdesmit piecām dāmām un jāspēj viņas iedvesmot muzicēšanai. Necenšos būt bargais kungs, un, liekas, viņas mani ir pieņēmušas. Cilvēkiem ir ļoti svarīga tā viena reize nedēļā, kad satikties, pamuzicēt un tajā laikā par citiem darbiem nedomāt. Tā arī katru nedēļu braucu uz Valmieru. Ar šo kori esmu nostrādājis tikai nepilnu gadu, tāpēc vēl nevaru teikt, ka esmu kolektīvu pilnībā iepazinis. Taču domāju, ka ar laiku mums kopā būs pavisam interesanti. - Kādas ir tavas attiecības ar laiku? Bieži iedomājos, cik ātri laiks skrien uz priekšu. Tad, ja domā, ka laiks ir īss, vieglāk nedomāt par ikdienišķām likstiņām. Tās liekas mazsvarīgākas. Daudzi cilvēki ir apkrāvušies ar ikdienišķām problēmām un neprot izrakties no tām, lai ieraudzītu, ka patiesībā viss ir ļoti interesanti. - Un tev vienmēr izdodas atstumt malā visas problēmas? - Ikdienas steigā dažreiz ieskrienos un aizmirstu tās īstās patiesības. Taču mēģinu aptvert, kas ir vairāk, kas - mazāk svarīgs. Par nesvarīgo vienkārši nepārdzīvoju. Patlaban man svarīga ir grupa un tuvie cilvēki man apkārt. - Par tev tuvu cilvēku kļuvusi arī mazā māsiņa Tīna – tava tēva un viņa tagadējās sievas Kristīnes Līpiņas meita? - Jā, viņa tagad mani gaida ciemos. Kad aktīvāk fotografēju, biju vienīgais fotogrāfs, kas varēja viņu pierunāt uz bildēšanos. Tagad Tīna gaida, kad atkal ieradīšos viņu pabildēt. Kad Tīna nāca pasaulē, sajūtas bija diezgan neierastas. Biju atmetis tādu domu, ka bez manis varētu būt vēl kāds... Līdz brīdim, kad ieradās Tīna, man nebija dota iespēja izjust, ko nozīmē brālis vai māsa. Tikai tagad pamazām sāku tā īsti pierast, uztvert viņu kā savu radinieci. - Tēvs kādā intervijā novēlēja tev vienmēr būt īstajā laikā un īstajā vietā. Vai tev ir nojauta, kā to panākt? - Mums visiem dažreiz ir tāda jokaina sajūta par lietām, kas notiek tieši tā un ne citādāk. Ja atskatās pagātnē, var teikt, ka tādā veiksmīgā ķēdē ir notikuši dažādi, pilnīgi nejauši gadījumi. Taču to jau nevar kontrolēt. Ceru, ka šobrīd esmu uz pareizā ceļa, lai man viss izdotos.

    Uz augšu