Sākusi kā franču filoloģe, tulkojot, piemēram, spilgtā franču provokatora Fredrika Beigbedera darbus, Elīna Brasliņa tomēr atgriezusies pie savas ģimenes pamatkaislības - mākslas. Elīnas tēvs ir pazīstamais gleznotājs Normunds Brasliņš, māte - mākslas zinātniece Aija Brasliņa, un arī Elīna šobrīd kļuvusi par vienu no jaunās paaudzes spilgtākajām grafiķēm, grāmatu ilustratorēm. Aicināju talantīgo mākslinieci uz sarunu, lai noskaidrotu, kad tad būs gatava Edmunda Jansona animācijas filma “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi” ar kuru viņa katru dienu strādā, un kādas ir grafiķa perspektīvas 21. gadsimtā. 

Pirms ķeramies klāt animācijai, grāmatu ilustrēšanai, franču valodai, vēlos tikt skaidrībā par Latvijas grafikas šā brīža veselību. Kāpēc izvēlējies studēt tieši grafiku? 

- Es noteikti neesmu labākais cilvēks, kam vaicāt par grafikas situāciju Latvijā. Grafiku aizgāju studēt nedaudz uz dullo – jutu, ka man nav nekādu dotību gleznošanā, nebija intereses par lietišķo mākslu, baidījos no krāsām, likās, ka grafikas nodaļā varēšu koncentrēties uz zīmējumu un pie reizes iepazīt – kā man tobrīd likās – visas šīs noslēpumainās grafikas tehnikas. Ātri vien gan sapratu, ka lielākā daļa šo tehniku prasa precizitāti un pacietību un daudz kas jāatkož, pirms var iegūt kaut cik sakarīgu rezultātu: kā pareizi iekodināt zīmējumu – uz vara plates, uz litogrāfijas akmens, kā iegaismot sietu sietspiedē... Ļoti daudz ķīmisku procesu, daudz iespēju nošaut greizi. Bet man nepatīk kļūdīties, es gribēju, lai sanāk uzreiz, lai ir lieli formāti, tāpēc iemīļoju linogriezumu – kā iegrebj linolejā, tā arī atspiežas uz papīra. Un man uzreiz iepatikās ilustrācija un grāmatu māksla, kas arī ietilpst šīs nodaļas studiju kursā.

Ir skaidrs, ka pirms 2. pasaules kara grafiķiem darbu deva grāmatu izdevēji, tas pats Niklāvs Strunke, Sigismunds Vidbergs bijuši pieprasīti un arī šodien viņu grafikas darbi dažādās izsolēs maksā vairākus simtus eiro. Savukārt padomju laika darbi, ne vienmēr tematiski ieturēti socreālismā, antikvariātos pieejami par 10, 20 eiro. Kāpēc tāda "netaisnība"?

- Par grafikas cenām runājot, manuprāt, tavā jautājumā jau pavīd atbilde. Vairāki simti par Vidberga vai Strunkes grafikām – par slavenu mākslinieku gleznām tā šķistu smieklīga summa. Ja piedevām neesi grafiķis ar vārdu – tad ir pavisam bēdīgi. Grafika ir tiražējama māksla, atsevišķās tehnikās var iegūt pat 100 vai vairāk novilkumu no vienas klišejas – bet, manuprāt, pietiek jau ar pieciem novilkumiem, lai pircējam būtu sajūta, ka tas nav unikāls darbs, ko viņš iegādājas. Cilvēki nereti arī nezina un nenovērtē, cik sarežģīts ir grafikas darba tapšanas process – atceros, “Jarmarkā” reiz mēģināju kādai dāmai skaidrot, kāpēc manas kursa biedrenes pieckrāsu linolejs maksā tik “dārgi” (45 eiro) – ka katrai krāsai ir sava klišeja, tās jāatspiež pa vienai, cik tas ir laikietilpīgi, cik daudz brāķu rodas vilkšanas gaitā... Bet cilvēks redz to, ka tā ir uz papīra “nodrukāta”, neierāmēta bilde, turklāt turpat rindojas vairākas tādas pašas – ar eļļu gleznota plenēra ainava šķiet vērtīgāks guvums.

FOTO: Elīna Brasliņa

Kuri ir tavi Latvijas grafikas favorīti?

- Man ir diezgan daudz favorītu Latvijas grafikā. Vēl pirms biju sākusi studēt akadēmijā, zināju par Guntara Sietiņa darbiem – kad mana mamma skaidroja, kā top viņa mecotintas, es viņai vienkārši neticēju – ka uzirdinātā metāla plāksnē var “iepulēt” fotoreālistisku attēlu. Vidusskolā lielu iespaidu uz mani atstāja Jura Petraškeviča ilustrētās Bodlēra “Ļaunuma puķes”. Man ļoti patīk arī supergrafikas – milzīgās Ojāra Pētersona, Andra Brežes, Kristapa Ģelža sietspiedes. No vienaudžiem man savukārt vismīļākā ir Ausma Šmite – sevišķi viņas izsmalcinātās litogrāfijas, kurās attēloti dažādi monstri.

FOTO: no personiskā arhīva

Mūsdienās acīmredzot grafiķis ir plašāka profila mākslinieks, tu pati esi ilustrējusi grāmatas, saņēmusi pat Jāņa Baltvilka balvu, strādā ar animāciju... Kādas vēl ir perspektīvas? Cik liela loma šajā visā ir datoram?

- Jā, darbs ar grāmatām ir mana ikdiena – pati gan ilustrēju, gan maketēju tekstu. Zinu, ka daži studiju biedri strādā grafiskajā dizainā, veido produktu dizainu, uzņēmumu grafiskās identitātes, tie, kuri pieprot 3D, strādā pie datorspēļu veidošanas, citiem padodas fotogrāfija...

Dažbrīd mēs attālināmies no tā, ko tradicionāli saprotam ar grafiku, taču akadēmijā, sevišķi kompozīcijas nodarbībās, mums ir iespēja pamēģināt ko vairāk par ierastajām tehnikām, atrast to, kas mūs interesē un mums padodas, un attīstīt šīs iemaņas.

Es strādāju gandrīz tikai ar datoru. Lai arī man ļoti patīk zīmēt un gleznot uz papīra, nereti tas ir pārāk laikietilpīgi, turklāt neļauj man panākt to, ko vēlos. Dators piedod kļūdas un ļauj vieglāk manipulēt ar krāsām, veikt labojumus. Mans galvenais izejmateriāls ir dažādas tekstūras, ko veidoju ar akrilu, ogli, zīmuli un citiem tradicionāliem materiāliem – šīs tekstūras ieskenēju un savienoju ar digitālo zīmējumu. Man patīk ar datora palīdzību imitēt dažādas tehnikas – linogriezumu, ogles zīmējumu, akvareli, eļļas gleznojumu. Šobrīd strādāju pie “Mākslas detektīvu” grāmatas par Marku Rotko – un visas ilustrācijas top datorā, kombinējot ļoti daudz skenētu tekstūru, lai iegūtu gleznojuma efektu. Protams, zinātājs uzreiz redzēs, ka tas nav līdz galam “roku darbs”, taču tas jau nav pašmērķis – ar datoru radīta ilustrācija nav mazvērtīgāka, es tāpat zīmēju ar roku, tikai uz ekrāna.

Jau ilgāku laiku strādā ar Edmunda Jansona animācijas filmu “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi”, kas top pēc Luīzes Pastores “Maskačkas stāsta”. Ko tieši tu dari?

- Arī darbs pie animācijas “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi” notiek tikai datorā – citādi nemaz nebūtu iespējams, jo dažbrīd jāstrādā daudz un ātri. 

Esmu filmas māksliniece, un mans uzdevums ir uzzīmēt visu, ko animatori un viņu asistenti pēcāk iekustina. Jāuzzīmē katrs tēls no vairākām pusēm, ar vairākām sejas izteiksmēm, visi foni nepieciešamajos rakursos, visi priekšmeti, jāizdomā, kā krīt gaisma. Ja filmas gaitā kāda iecere mainās, jāatgriežas un jāizlabo. Ja kādam asistentam pietrūkst plaukstiņas pareizajā rakursā, viņš man raksta, es uzzīmēju. Tur ir radošais moments, bet ļoti daudz ir tīri tehniska darba... Kamēr es viena pati sēžu mājās un zīmēju divsimto Maskačkas skatu pēc kārtas, man sāk apnikt, bet, kad ieraugu to visu kustībā, man ir milzīgs prieks un motivācija strādāt tālāk. 

Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi.

Kādu jaunu pieredzi esi guvusi, būdama tuvu animācijai, Edmundam Jansonam, viņa priekšstatiem par estētisko?

Edmunda multfilmas un ilustrācijas biju redzējusi, pirms sākām strādāt kopā. Man ļoti patīk, kā viņš stilizē tēlus – lakoniski, ģeometriski, arī tas, kā viņš strādā ar proporcijām. Un viņa humora izjūta – arī ar ilustrāciju var smīdināt, bet kustības dēļ animācija atstāj daudz spēcīgāku iespaidu, vismaz uz mani. Meklējot ierosmi atsevišķām “Jēkabs un Mimmi” ainām, Edmunds man rādīja dažādas animācijas īsfilmas, un šis tas no redzētā man tā iepatikās, ka izdomāju daļu savu maģistra darbu taisīt stop motion animācijas tehnikā. Tagad man ir āķis lūpā – gribu turpināt eksperimentēt.

Cēsīs apmeklēju LMA studentu diplomdarbu izstādi "Nepieradināmās teritorijas", kur eksponēts arī tavs jauktas tehnikas darbs par sievietes ķermeni un tā izmaiņām. Kādas tēmas vēl tevi interesē mākslā?

- Sievišķais ķermeniskums mani interesē tieši feminisma kontekstā, proti, kā tas tiek reprezentēts, kāda ir šo reprezentāciju kulturālā bagāža, kādas ir šo reprezentāciju sekas – piemēram, ķermeņa kaunināšana. Tās ir tēmas, kam pieskāros savā diplomdarbā “Dūriens”. Tas ir arī pirmais darbs, kurā neaprobežojos ar saviem personīgajiem pārdzīvojumiem un pārdomām, bet runāju ar citām sievietēm par viņu ķermeniskajām pieredzēm. Es vēlos turpināt pētīt gan ķermeniskumu, gan citas ar dzimti un dzimumu saistītas tēmas – itin bieži publiskajā telpā pavīd sasāpējuši jautājumi, piemēram, par diskrimināciju, un, lai arī es nevaru piedāvāt risinājumus, ceru, ka mani darbi varbūt kādam liks aizdomāties un pārvērtēt šķietami pašsaprotamus pieņēmumus par sievišķību. Manos darbos svarīga loma ir arī literatūrai un lasīšanas pieredzei – savulaik veidoju linogriezumu sēriju, kurā “ilustrēju” kādu Hulio Kortāsara stāstu, taču šīm ilustrācijām smēlos iedvesmu ne tik daudz pašā stāstā, cik tam veltītajos teorētiskajos apcerējumos. Man ir arī ļoti mīļš darbs, kurā aplūkoju to, kā lasīšanas gaitā manas atmiņas savijas ar iztēli, piemēram, kā, pēc vairākiem gadiem lasot konkrētu literātu darbu, kāds pagalms Liepājā nevilšus kļūst par šī stāsta darbības vietu. 

FOTO: Elīna Brasliņa

Esi iesaistījusies arī kāda jauna pirmsskolas vecuma bērniem domāta žurnāla "Pikolo" tapšanā. Pirmais numurs jau izdots, kāda rezonanse?

- Jā, “Pikolo” veidotājas Līga Kitchen un Katrīna Tālberga uzaicināja mani un Luīzi Pastori izveidot kopīgu atvērumu pirmajam numuram. Žurnāls ir saņēmis labas atsauksmes par satura un dizaina kvalitāti, par ko tiešām prieks, jo, cik noprotu, bērnu periodikā pēdējā laikā bija iestājies pamirums. Cerams, ka “Pikolo” šo tukšumu aizpildīs un piedzīvos vēl daudz, daudz numuru! Starp citu, darbs pie “Pikolo” man sakrita ar vēl vienu pirmsskolas bērniem paredzētu projektu – divām dzejoļu grāmatiņām, pie kurām strādāju kopā ar Lorensu Šimelu, dzejnieku no Spānijas. Šis projekts ir savā ziņā īpašs ar to, ka abos šajos dzejoļos parādās viendzimuma pāri, kas audzina bērnus, – vienā ir divas mammas, otrā – divi tēti. Pagaidām vēl runājam ar izdevējiem, bet rādās, ka grāmatas tiks izdotas Spānijā, Čehijā un Latvijā. 

FOTO: publicitātes

Kas tālāk? Vai esi domājusi par savu personālizstādi?

- Ja nekas pēkšņi nemainīsies, man novembrī paredzēta neliela personālizstāde “Micēlijā” – tajā būs aplūkojams gan iepriekšminētais “Dūriens”, gan citi darbi, kas lielākoties tapuši, studējot akadēmijā, bet nav saistīti ar ilustrāciju. Lai arī man vairāk par visu patīk ilustrēt bērnu grāmatas, dažkārt gribas palauzīt galvu arī par pieaugušo problēmām.

FOTO: Elīna Brasliņa