Sāk kā bass, turpina kā Jānis Zābers.

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Viņu salīdzina ar Jāni Zāberu. Sapņainā balss - tenors - un inteliģentā āriene mudina Jānī Kurševā saskatīt līdzību ar visdižāko no latviešu klasiskajiem dziedātājiem.

Viņš pats no šādas līdzības piesaukšanas kautrējas. Vārdabrāļi viņi esot. Un Jānī jaunākajā nenoliedzami kūsājot tikpat liela kaislība būt uz operas skatuves, kāda tā savulaik bijusi viņa priekštecim. "J.Zābers ir viens no maniem elkiem latviešu mūzikā," saka J.Kurševs. Par savu talantu topošais operdziedātājs neizsakās. Tikai par vēlmi dziedāt. Pagaidām J.Kurševu tautā pazīst kā maestro Raimonda Paula autordziesmu koncertu dalībnieku. Taču pienāks diena, kad viņu redzēsim uz operas skatuves. Jānis to zina. Tas ir viņa mērķis un sapnis. Blakus Paulam iemīl ikvienu Jānis komunicē brīvi un vienkārši. Viņā nav ne miņas no uzspēlēta lepnuma, egoisma. Par lietām, kas nav pašas par sevi saprotamas, kas prasa darbu un talantu, viņš runā dabiski. Kopā ar R.Paulu koncertos esot izbraukāta Latvija. "Tieši šie koncerti ir tādi, kad pēc tam var veikt arī skaņu ierakstus, jo dziesmas sāk skanēt daudz labāk. Tēls ir atrasts. Un vienlaikus šajos koncertos ir patīkami redzēt dažādus latviešu cilvēkus. Ir ārkārtīgi patīkami tas, ka tauta mīl R.Paulu. Brīžiem liekas, ka jebkurš dziedātājs blakus viņam, izpildot šā komponista dziesmu, iepatiksies publikai. Skatītāju mīlestība no R.Paula pāriet uz viņa dziesmu izpildītājiem," saka J.Kurševs. Viņš ievelk elpu un saka, ka brīžiem liekoties, ka skatītāju mīlestība pret jaunajiem R.Paula dziesmu izpildītājiem esot pat pārāk liela. Šķiet, puisis grib sacīt - nepelnīti liela mīlestība, jo gribas to sasniegt pašam, saviem spēkiem, bez prominenču platā pleca aizsega. Jānis, protams, zina, ka viņa ērkšķainas ceļš vēl priekšā. Tas nekur nepaliks. Jānis R.Paula autorkoncerta programmā bijis "ķēdītes pats pēdējais posms". Dziesmas jau bijušas gatavas. Komponists meklējis izpildītāju un uzaicinājis dziedāt Jāni. Sapņo par Ļenska lomu Jānis uzskata, ka dziedātājs nekad nevar būt pārliecināts, ka ir gatavs, ka vairāk nav jāmācās, jo visu jau prot, zina. "Jebkurā darbības jomā cilvēks var attīstīties, bet nezinu, vai ir iespējams sasniegt "griestus". Profesionālā attīstība notiek vienlaikus ar garīgo attīstību. Gudrie saka - jo vairāk mācies, jo vairāk saproti, ka maz zini. Jo vairāk apgūsti dziedāšanas tehniku, jo sāc šaubīties par citām neskaidrībām," domā dziedātājs. "Ir ārkārtīgi daudz jāmācās. Un tas ir slidens jautājums - cik daudz un ko darīt uz estrādes skatuves, ko var atļauties un ko nevar," saka viņš, ar to domādams, ka estrāde topošajam operdziedātājam var traucēt. Vienlaikus viņš atzīst: "Esmu priecīgs par iespēju praktizēt, koncertēt, jo dažkārt akadēmijā es aizmirstu par to, kā tas ir - dziedāt cilvēkiem. Iziet publikas priekšā - tas ir ļoti veselīgi," saka Jānis. Viņš sapņo dziedāt Ļenska lomu Pētera Čaikovska operā "Jevgēņijs Oņegins". To gribētos iemācīties tūlīt. Jānis apzinās, ka viņam šī - romantiskā jaunekļa - loma piestāvētu. Runājot par nākotni, viņš atzīstas, ka "gribētu būt plaša profila dziedātājs". Tas nozīmē, ka viņš turpmāk joprojām gribētu estrādes mūziku dziedāt "klasiskā manierē" un "citā kvalitātē", ko būs sasniedzis pats. Viņš sapņo izpildīt Verdi un Pučīni komponēto mūziku un mūsdienu autoru radīto. "Tas viss ir interesanti. Tā ir mūzikas pasaule. Tajā man ir jābūt iekšā," saka J.Kurševs. Ar Madaru Celmu nesadziedājās Jānim arī starp sievietēm dziedātājām ir savas autoritātes. Viņam patīk operdziedātāja Elīna Garanča, ar kuru viņš labprāt "sadziedātu izaugsmes periodos". Arī citas jaunās dziedones, pēc Jāņa domām, "uzplaukst ātri". "Kad es sasniegšu labu attīstības līmeni, visapkārt būs daudz jauna. Viss notiek," domā viņš. Uz estrādes skatuves Jānis ir solists. Nav nācies dziedāt duetā. "Bija iecerēts viens kopīgs projekts ar Madaru Celmu, taču tas nenotika. Mēs nevarējām balsu diapazonus salikt kopā," saka viņš. Jānis prāto, ka nākotnē opera viņam varētu būt maizes darbs, arī pasniedzēji tā domā. Taču viņš atzīst: "Šobrīd vēl nevaru atļauties kāpt uz operas skatuves. Man tiešām gribas tur parādīties tikai tad, kad jau būšu kārtīgi visu apguvis. Jāatzīst diemžēl, ka šobrīd estrāde ir mans maizes darbs. Ne no kā cita es nepārtieku," atzīstas viņš. Jānis saka, ka mikrofons viņam - topošajam operdziedātājam - traucē, jo provocē dziedāt citādāk - viegli. Bet pēc tam, kad atkal jādzied klasiski, cilvēks ar balsi vairs "nevar piepildīt telpu". Uz kori gājis ar piespiešanos Jānis domā, ka dažādi konkursi jauno vokālo talantu meklēšanā ir atzīstami un tos vajadzētu vēl vairāk reklamēt, lai vairāk bērnu un jauniešu izmantotu šo iespēju. "Latvijā ir daudz jauku cilvēku, arī puišu, kas ir spējīgi dziedāt, jo daba viņus ir apveltījusi ar dažādām labām īpašībām, kas vajadzīgas dziedāšanai," domā dziedātājs. Par īpaši nozīmīgu konkursu viņš uzskata "Aiviekstes lakstīgalas", kas ir jauno tenoru tīrradnis. "Gribētos mudināt, lai puiši nekautrējas dziedāt, piedalīties koncertos. Bieži vien vienaudži par to smīkņā. Bet velti. Dziedāšana - tas ir nopietns darbs. Atceros kā es pats sāku Jelgavas mūzikas koledžā, kur mācījos diriģentu grupā. Strādāt ar kori, pašam dziedāt bija mans pienākums. Sākumā es to īsti nenovērtēju. Tikai beidzot koledžu, jutu gandarījumu par to, ko nozīmē dziedāt kopā ar cilvēkiem, izjust ansambli. Tas ir kā jebkurā darbā. Ir jāaprod un jāsaprot, kas tas ir. Un tad atnāk mīlestība," sarunai punktu pieliek Jānis. Un vēl seko daudzpunkts, aiz apgalvojuma: "Dziedāt - tas ir smags fizisks darbs, tāpēc katram koncertam, katrai izrādei ir jāgatavojas no sirds - kā olimpiskajām spēlēm, lai izturētu trīs stundas uz skatuves." Kad jau atvadāmies, Jānis vēl atzīst: "Dziedāšanā jābūt vienkāršotai pieejai. Lai ir viegli. Tā ir daudzu profesionāļu vaina, kad sāk visu sarežģīt. Tas ir lieki, apgrūtinoši."

    Uz augšu