Latvijai nav jābaidās, ka draudu gadījumā tai būs jāpiedzīvo NATO vilcināšanās aizsardzības plānošanā, kā tas nesen notika gadījumā ar Ziemeļatlantijas alianses dalībvalstu strīdiem par Turcijas aizsardzību no Irākas iespējamā iebrukuma. Tā ekskluzīvā intervijā mūsu korespondentam Briselē Ansim Bogustovam pirms došanās uz Baltijas valstīm apliecinājis NATO ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons.
Džordžs Robertsons: “Jums jāpatur prātā, ka NATO ir demokrātisku valstu alianse. Šobrīd 19 valstis, nākamgad jau 26, to vidū arī Latvija. Demokrātijā neparedz automātisku vienprātību. NATO dalībvalstu vidū bija nopietnas nesaskaņas – 11 dienu un sešu sanāksmju garumā. Visas valstis bija vienisprātis, ka Turcija ir jāaizstāv, taču dažas uzskatīja, ka tas ir pāragri, jo tādējādi tiktu ietekmēti diplomātiskie centieni atrisināt Irākas krīzi. Tādēļ es nedomāju, ka Baltijā kādam vajadzētu uztraukties par alianses gatavību aizsargāt savas dalībvalstis. Mēs taču panācām risinājumu. Savā ziņā cilvēki bija liecinieki tam, kā strādā alianse.”
Report.: Viļņas desmitnieka pausto atbalstu amerikāņiem, protams, var lasīt arī otrādi, kā pilnīgu opozīciju Francijai un Vācijai, tā sauktajai vecajai Eiropai. Vai jūs domājat, ka šīs valstis mums varētu atriebties, piemēram, kad viņiem parlamentos būs jāratificē mūsu iestāšanas protokols?
Džordžs Robertsons: “Tam nu gan es nepiekrītu. Demokrātiskā aliansē, protams, notiek debates. Jā, vienas valsts līderis pauda savus uzskatus par Viļņas desmitnieka vēstuli un saņēma atbildi. Latvijas prezidentes atbilde bija viena no spēcīgākajām un atraktīvākajām. Prezidents Širaks noteikti zināja, ka viņa teiktais netiks uztverts klusi un pakļāvīgi. Tā arī ir daļa no mūsu iekšējām debatēm. Tajās tagad jāpiedalās arī uzaicinātām valstīm. Cilvēkiem nevajadzētu kautrēties paust savus uzskatus.”
Report.: Ja notiks militāras darbības Irākā, tad izskatās, ka, gluži kā Afganistānas krīzes laikā, reaģēs drīzāk katra valsts atsevišķi nevis NATO alianse kā vienots spēks. Vai tas neliek domāt, ka atkal radīsies šaubas par NATO reālo rīcībspēju krīzes gadījumā?
Džordžs Robertsons: “Nē, aliansei joprojām ir ļoti nozīmīga loma. Tiesa, pagaidām nesam sākuši nekādas militāras akcijas pret Irāku. Ja Sadama Huseina režīms atbruņotos saskaņā ar ANO rezolūciju, tad nekāda militāra rīcība nebūs vajadzīga. Tomēr, ja tas turpinās izaicināt ANO, tad kaut kas būs jādara. Un tajā brīdī mēs redzēsim, cik spēcīgi iespējamās dalībvalstis gribēs atbalstīt iespējamo karadarbību. Šobrīd mēs vēl neesam tādā situācijā.”
Report.: Mēs redzam, ka process Latvijā, lai apkarotu korupciju, ir ļoti lēns, reformas notiek, bet ļoti lēnas. Vai jūs domājat, ka šis vai kāds cits iemesls var kļūt par iemeslu, lai aizkavētu mūsu 2004.gada pavasarī plānoto pilnīgo iestāšanos NATO?
Džordžs Robertsons: “Latvija ir uzaicināta pievienoties aliansei. Jūsu iestāšanās sarunu pabeigšana un protokola parakstīšana plānota 26.martā. Tad 19 dalībvalstis šo protokolu ratificēs. Latvija ir ļoti tuvu aliansei. Mēs vēlētos apsveikt Latvijas iedzīvotājus ar sasniegtajiem mērķiem un pateikties pa ieguldītajiem pūliņiem, tomēr NATO paplašināšanās process vēl nav beidzies. Es domāju, ka ratifikācijas procesā mēs piedzīvosim vēl daudzus saspringtus mirkļus. Pagājušajā nedēļā es arī Bulgārijai stingri ieteicu neatslābt un darīt visu, lai atbilstu NATO standartiem, piemēram, cīņai ar korupciju jābūt regulārai. Mēs gribētu arī pārliecināties, ka militārā reforma nav tikai šim gadam, bet ir plānota ilgam laikam. Šīs ir dažas no jomām, kurās es mudināšu darboties, kad ieradīšos Rīgā. Es vēlos paust stingru nostāju – jūs esat ļoti tuvu dalībai NATO, taču vēl neesat iekšā.”
Report.: Jūs grasāties pamest savu posteni šā gada beigās, vai jūs ieteiktu arī kādam no Latvijas pretendēt uz jūsu vietu?
Džordžs Robertsons: “Latvija vēl nebūs dalībvalsts, kad es pametīšu amatu, tas automātiski diskvalificē jebkuru pretendentu no Latvijas, taču, kad mans sekotājs būs nostrādājis savu termiņu, protams, arī Latvija varēs izvirzīt savu pārstāvi, taču tas nebūt nav vienkāršs amats. Taču var atzīt, ka tieši Latvijas un citu valstu pievienošanās aliansei man ir bijis kā sapnis, kas pārvēršas īstenībā. Es varu teikt, Latvija, Lietuva un Igaunija atgriežas mājās, atgriežas ģimenē.”
