Amerika. 20. gadsimta divdesmitie .

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Raring twenties – rēcošie divdesmitie, tā paši amerikāņi sauc 20. gadsimta 20. gadus. Un tas ir arī moto projektam, ko piedāvā saksofonists Romāns Manuilovs un pianiste Natālija Dirvuka: 16. janvārī pulksten 19 Vāgnerzālē – kamermūzikas programma "Amerika. 20. gadsimta divdesmitie: mūzika klavierēm un saksofonam".

Gēršvins, Krestons, Koplends, Lunde, Džoplins – šā laika muzikālie simboli. Un nevis džeza vai populārās mūzikas formātā, bet kamermūzikas šķērsgriezumā, kur parupjais amerikāņu humors nav brutāls, bet gan smalki elitārs un vispār jau tāds nosvērts... Pasvešais Lavsons Lunde visbiežāk mūzikas vēsturē figurē ar "Sonāti altsaksofonam un klavierēm", un tā arī skanēs, bet no regtaima karaļa Skota Džoplina izvēlēti četri attiecīgā žanra paraugi – "Elite syncopations", "Bethena", "Palm Leaf Rag" un "Maria’s Reg". No Džordža Gēršvina – trīs prelūdijas, bet Ārons Koplends ("Noktirne" un "Serenāde") un Pols Krestons ("Sonāte" un "Svīta") labprāt ļaujas neoromantisma klasifikācijai. Tāds miniatūrs, bet konspektīvs ceļojums, toties doma ir koķeta: neaptveramo tālaika raibumu ilustrēt ar kamermūziku saksofonam un klavierēm. Bet arī tā koši velk treknus triepienus laika portretā… Eksistē divi laikposmi, ko sabiedrība identificē ar amerikāņu mūzikas kultūru: 20. gadsimta pirmā puse (Gēršvins, Koplends, Aivzs) un tā noslēgums (Reihs, Adamss, Keidžs) plus mīnus vēl kāda personālija. Bet viss sākas 17. gadsimta beigās, kad no Āfrikas ievestie nēģeri, Eiropas ieceļotāji, Āzijas pilsoņi, asimilējoties jaunajos apstākļos, kultivē amerikāniskas iezīmes, un jaunās nācijas pasauluzskats 19. gadsimta vidū ļauj parādīties arī adekvātiem tradīciju simptomiem: kormūzikai, bendiem, spiričeueliem, ko 20. gadsimta pirmais gadu desmits papildina ar specifisku nacionālmūzikas veidu modelēšanu, iegūstot arīdzan raksturīgus izteiksmes veidus: blūzu, džezu, regtaimu. Kultūras attīstību gan nosaka ne tikai dažādo reģionu īpatnības, bet arī komerciāli faktori, un bieži vien kvalitatīvais novērtējums atkarīgs no tirgus panākumiem, kas rada centienus pēc sensācijām, ātrās baudas produktiem – mūzikliem, šoviem, kuru priekšteci – melno rasi parodējošo menestrelu teātri (minstrel show) – 19. gadsimta beigās aizsāk Džims Krovs. Te baltie grimējas, dzied un spēlē kā nēģeri, negribot izraisot sakāpinātu interesi par šo kultūru, kas 19./20. gadsimta mijā ASV dienvidos pārdzimst blūza un regtaima formā, zibenīgi izplatoties visā valstī, ērti adaptējoties gan specifiskā klavierspēles stilā, gan orķestrī. Triumfē Skota Džoplina regtaimi, bet Gēršvins ņem un uzraksta Rapsodiju blūza stilā, ko daži vārdu spēles radītā pārpratuma dēļ sauc par Zilo rapsodiju… Tas ir konteksts, uz kura fona gadsimta sākumā valda eklektika, dibinās slavenie orķestri, bet Parīzes strāvojumu (Debisī, Satī) pavēnī top labākie Čārlza Aivza darbi: Jautājums bez atbildes, simfonijas, reprezentējot amerikāņu tradīciju. Protestantu himnu, patriotisko un darba dziesmu, sadzīves deju, spiričuelu, regtaimu, maršu miksēšanas rezultāts ieceļ Aivzu par pirmo patiesi nacionālo amerikāņu komponistu, pa īstam nenovērtējot to, ka viņš cementē pamatus poliritmijai, politonalitātei un visam pārējam, kas triumfē 20. gadsimta vidū. Vētrainas tehnikas attīstības vainagotos roaring twenties apmirdz džezs, kas piedzimst Ņūorleānā, bet triumfē 30. gados (starp citu, beļģu tautas dēla Ādolfa Saksa izgudroto saksofonu visi bez kautrēšanās sauc par Amerikas džeza instrumentārija simbolu…), bigbendus vada Elingtons, Beizijs, Millers un citi. Uz ASV emigrē virkne slaveno klasiķu – Rahmaņinovs un Prokofjevs, Hindemits, Bartoks, Martinū, Šēnbergs, Mijo, Kršeneks, Veils, Stravinskis, veidojot jaunus akcentus. Krāsas un skaniskie eksperimenti kalpo vienam mērķim – bēgšanai no provinciālisma. Neaizmirstot, ka Ņujorkas Nacionālo konservatoriju 1892. gadā jau dibinājis čehs Dvoržāks, vienlaikus paspēdams Jaunajai pasaulei veltīt arī savu Devīto simfoniju, tiek atklāta arī Džuljarda skola, Kērtisa universitāte Filadelfijā, un ekonomiskā depresija 30. gados no lieliskas karjeras neattur nedz Semjuelu Bārberu, nedz Polu Krestonu: šī mūzika, saukta par nopietno, atšķiras ar dziļumu un satura nopietnību, virtuozitāti, prasot no tās atskaņotāja augstu līmeni. Dzimst pat amerikāņu opera, pasaules slavu sasniedzot vien Gēršvina Porgijam un Besai. Viņš, gluži tāpat kā visi pārējie pazīstamākie Amerikas komponisti (Bārbers, Koplends un vēl citi jau minētie), mācās Francijā, jo netic, ka Jaunā pasaule bez pilnvērtīgas platformas un stabilām tradīcijām viņiem varētu palīdzēt. Parīzē viņu ceļš ir nemainīgs – pie slavenās komponistes Nadjas Bulanžē. Bet Gēršvinu viņa atraida, sacīdama, ka diezin vai vēl ko jaunu varēšot censonim iemācīt. No Bulanžē Gēršvins dodas pie Ravela, kas vaicā: «Cik jūs pelnāt, mans draugs?» – «Divi līdz trīs miljoni franku gadā,» atbild Gēršvins. «Hm… Šķiet, ka arī man nebūs jums ko mācīt,» domīgi nopūšas Ravels.

Uz augšu