Tajā redzamie darbi izstaro gaismu ar balto un mālaino toņu jūtīgi tvertu kolorītu un faktūru lauku klusajās dabās un ainavās, BNS pastāstīja muzejā.

Vecozols - Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks - panākumus mākslā kaldinājis grūtā, neatlaidīgā un mērķtiecīgā darbā. Ienācis glezniecībā kopā ar 20.gadsimta piecdesmito gadu vidus slaveno paaudzi, viņš jau drīz sapratis: lai kļūtu par individualitāti, jāmeklē atšķirīga personības veidošanās. Cenšoties noteikt cilvēku un lietu attiecības, mākslinieks strādā figurālās glezniecības jomā, taču pakāpeniski pievērsies arī portretam un klusajai dabai. Šobrīd meistars meklē dziļāku patiesīgumu un pamatojumu lauku cilvēka būtībai un neviltotajai pienākuma apziņai. Tādēļ nav nejaušība, ka dažas viņa figurālās kompozīcijas veidotas, it kā vērojot notikumus pirms vairākiem gadu desmitiem. Laiku, kad lauki vēl bija dabiskāki un cilvēki vienkāršāki, sirsnīgāki. Liela nozīme Vecozola daiļradē ir klusajai dabai. Arī tajā mākslinieks attēlo lauku dzīvi. Pretstatā latviešu kluso dabu dažkārt vizuālajam krāšņumam un dekorativitātei gleznotājs ar apvaldītu emocionalitāti šajos no īstenības ņemtajos kadros uzsver lauku vides neatkārtojamo dvēseliskumu un mieru.

Tas ir ķirbis vai kūpošas zupas bļoda, balti šķīvji un olas uz lauku amatnieka darināta, balti krāsota koka galda, tas ir biezpiena pikucis, kas likts atsuloties virs gaišas emaljētas bļodas, tie ir parasti trauki, kas saista ar plastiskumu, formu un vertikāļu akcentiem.