Aijas Baumanes temperaments.

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Dejotājai un horeogrāfei Aijai Baumanei ir ko atcerēties — dejojusi kopā ar Uldi Žagatu, Māri Liepu, Haraldu Ritenbergu un citiem ievērojamiem dejas meistariem. Visspilgtāk skatītājiem Aijas skatuves tēls asociējas ar temperamentīgu spānieti, ko viņa saglabā ne tikai uz skatuves, bet iemieso arī lokanās čigānietes lomā filmās "Vella kalpi" un "Vella kalpi Vella dzirnavās".

Jau kuro gadu Aija Baumane ir tautas deju ansambļa "Rotaļa" vadītāja, un viņa spējusi savos dejotājos iedegt to dzirksti, kas joprojām nav zudusi arī viņā pašā. Aijas Baumanes vadītais tautas deju ansamblis "Rotaļa" ir saņēmis ne tikai dažādu profesionāļu atzinību, arī skatītāju zālē izskanējuši vis-skaļākie aplausi un ovācijas, vairākkārt neļaujot aizvērties priekškaram un aicinot dejotājus priekšnesumu atkārtot vēl un vēl. 31. augustā Aija Baumane nosvinēja apaļu gadskārtu un 19. oktobrī ir nolēmusi atvadīties no dejas. Vai viņai tas izdosies? Vai viņa spēs palikt malā brīžos, kad kādam no "Rotaļas" dejotājiem dejas solis nebūs tik raits? Diez vai. VZ: No kurienes jums tāds temperaments? AB: Mēs gan sakām, ka esam latvieši, bet īstenībā esam stipri sajaukti. It kā manas vecmāmiņas ir bijušas īstas latvietes, tur-pretī, runājot par vectēviem, tie gan ir bijuši īsti zeļļi: viens ir kalējs no Prūsijas, otrs — kurpnieks no Saksijas. It kā attāli radinieki ir arī Izraēlā. Manam tēvam bija melni sprogaini mati, un tie ir tikuši arī man. VZ: Vispirms jūs mācījāties klasisko deju? AB: Es mācījos kara laikā. Tagad, paraugoties atpakaļ, atceros sevi ar somu plecos un domāju: ārprāts, mēs taču visu kara laiku mācījāmies baleta skolā. Kādas tik lomiņas paspējām izspēlēt — amoriņi, morīši un kas tikai vēl esam bijuši. Piedalījāmies arī tādās nopietnās baleta izrādēs kā "Tanheizers", "Staburadze" — mūs, jaunos, uzlaida uz skatuves. VZ: Kad jūs pievērsāties rak-sturdejai? AB: Vispirms lielajā teātrī kopā ar baletmeistaru Valentīnu Bļinovu. Sākumā dejoju klasiku. Toreiz daudz slimoju, un, kad atnācu pēc kārtējās slimošanas, man piedāvāja nodejot spāņu deju kopā ar Māri Liepu, un mums labi sanāca. VZ: No raksturdejas uz tautas deju? AB: Maskavā Lielajā teātrī bija noslēguma koncerts. Tur bija tāds Jāņu skats: solisti bija Ināra Gintere ar Māri Liepu, un tad vajadzēja meiteni viņiem pa vidu. Bija izmēģinātas dažādas meitenes no Filharmonijas ansambļa "Sakta", un galu galā izvēlējās mani. Es gan tobrīd neko no tautas dejām nesapratu. Uldis Žagata jau tajā laikā strādāja ar tautas deju kolektīviem, un tā arī sākām. Tad nāca Maskavas festivāls, un mēs neiedomājamā daudzumā pa visādiem parkiem un teātriem dejojām latviešu dejas. Tā mūs pamanīja. VZ: Kā jūs tikāt līdz "Rotaļai"? AB: Tautas deju ansamblis "Dancis" izdomāja, ka viņiem vajagot mani, un viss. Studenti ir studenti, un viņi bija neatlaidīgi — nāca uz teātri, lūdzās, lai es nākot pie viņiem. Ja toreiz nebūtu viņu neatlaidības, diez vai būtu kļuvusi par tautas deju pedagoģi. Toreiz pat nevarēju iedomāties, ka es varētu vadīt kādu ansambli — nemūžam. Tā ka tas ir "Danča" dejotāju nopelns, ka es kļuvu par pedagoģi. Kad beidzu dejot teātrī, sāku strādāt Kultūras darbinieku tehnikumā, ko tagad laikam sauc par Kultūras skolu. Tad mani uzaicināja nākt strādāt ar tautas deju ansambli "Rotaļa", kas tolaik bija apmēram 101. vietā. Mēģinājumi notika VEF kultūras pilī. Kad es atnācu, bija kādi astoņi pāri, bet jau nākamajā mēģinājumā atklājās, ka tie astoņi pāri bijuši pieaicināti kā dekorācija, lai tikai es neatsakos no šā darba. Tad arī nekas cits neatlika, kā domāt, ko tagad darīt. Lēnām sākām. Es atnācu februārī, bet pavasarī sāka nākt jaunie. Pirmie jaunie dejotāji atnāca no 45. vidusskolas, kas bija vistuvāk VEF kultūras pilij, un tad jaunieši ievilka cits citu. Tajā laikā pie manis uz "Rotaļu" atnāca arī Egils Zariņš. Tā nu mēs palēnām veidojām tādu "Rotaļu", kādu mēs to pazīstam tagad. VZ: 19. oktobrī ir jūsu atvadu koncerts. Kam esat uzticējusi savus pedagoga noslēpumus? AB: "Rotaļu" tālāk vadīs mans brāļadēls Gints Baumanis, kas te dejot atnāca, būdams pavisam mazs puisītis. Mans brālis teica, ka gribot, lai puika vakaros nevazājas apkārt un lai būtu iespējams viņu kontrolēt. Kā atnāca, tā palika. Tepat apprecējās, un nu viņiem ir divi bērniņi. VZ: Vai pa šo laiku, kamēr jūs vadāt "Rotaļu", daudz pāru sa-precējušies? AB: Vai, bezgala, kas viņus visus var saskaitīt! Cik gan daudzās kāzās ir būts! Abi mani brāļadēli ir uzauguši šeit, un arī otrs tepat apprecējās. Savukārt bērni dejo tautas deju ansamblī "Zelta sietiņš" un dzied "Dzeguzītē". VZ: Jums ir arī kinolomas. AB: Jā, esmu debitējusi arī kino. Nesen televīzijā rādīja filmu "Cēloņi un sekas". Kad es tagad skatījos šo filmu, pirmoreiz mūžā sev patiku. Atceros, toreiz, kad filma iznāca uz ekrāniem, man likās, ka izskatos pavisam slikti. Uz Adas lomu pretendēja vairākas aktrises, arī Mudīte Šneidere, tomēr loma tika man. Pēc tam bija "Vella kalpi", kur man bija čigānietes loma. Starp citu, otrajā filmā "Vella kalpi Vella dzirnavās" man bija paredzēta daudz lielāka loma, bet režisors manu lomu samazināja, jo, lūk, nevarot būt, ka ļaunais spēks tik viegli var nozagt atslēgu. Tam esot jābūt baznīcas pārstāvim. Tā radās As-trīdas Kairišas loma. Nemūžam režisoram to nepiedošu. VZ: Jūs esat ļoti enerģiska sieviete, bet kādreiz katrs cilvēks pagurst. AB: Ziniet, man vienmēr nāk prātā kāds brauciens uz Daugavpili. Nezinu, kas toreiz bija (es taču biju pa pasauli braukājusi, izturējusi visādus pārbraucienus), bet tajā reizē jutos tik tiešām nogurusi. Atnācu mājās, aiztaisīju visus aizkarus, apsēdos uz dīvāna — man vajadzēja pamatīgu atpūtu. Jāatzīstas, ka vadīt jauniešus ir grūti, bet reizē viņu jaunība arī mani uzlādē. VZ: Bet vai kādreiz nav gribējies mest visu pie malas? AB: Kā nu ne! Ik pa brīdim. Tad atkal jāsaņemas. Ar jauniešiem jau ir grūti — viņi ir jauni un skaļi, un kaut arī kādreiz man izskan kāds bargāks vārds, visumā tas nav aiz dusmām, šie jaunieši tomēr ir tik labi. Viņi taču mācās un strādā, bet vēl atliek laika atnākt uz mēģinājumiem — dziedāt un dejot, spēlēt teātri. Mums ir jāsaprot, ka tieši viņi ir Latvijas nākotne, Latvijas elite. Bez asarām acīs nemaz nevar uz viņiem skatīties. VZ: Jūs ilgus gadus esat strādājusi ar jauniešiem. Vai jūs izjūtat, ka viena jauniešu paaudze atšķiras no otras? AB: Protams, atšķirības ir. Kā lai to pasaka? Agrāk mēs varējām mēģināt ilgi. Citreiz arī līdz divpadsmitiem naktī, tad uzrakstīja attaisnojošu zīmi skolai vai darbam, un viss bija kārtībā. Tagad vairs tā nav, mums ir jārēķinās, ka viņiem no rīta jāceļas un jāiet uz lekcijām vai darbu. Toties tagad viņi var atļauties aizbraukt atvaļinājumā uz ārzemēm, par ko agrāk pat sapņot nevarēja. Toreiz bija problēmas pat sazvanīties ar Vāciju, kur nu vēl aizbraukt. Tagad viņiem pasaule vaļā. Un tomēr viņi šeit nāk uz mēģinājumiem, tērē savus spēkus. Tā ir kaut kāda neizsakāmi vienojoša kopība, patika un interese. VZ: Kā jūs domājat, vai valsts par mūsu nacionālo kultūru nerūpējas par maz? AB: Mēs vēl nevaram sūdzēties, jo saņemam mazliet vairāk par iztikas minimumu, bet mazo ansambļu vadītājiem alga ir 20 — 30 latu mēnesī. Man šķiet, ka visus velk iekšā tikai sportā, kur tiek novirzīti milzīgi naudas līdzekļi, bet mūs ierauga tikai svētku reizēs, kad tūkstošiem dejotāju iziet uz skatuves. Taču tas ir tikai rezultāts, aiz kura stāv smags un neatlaidīgs pedagoga darbs, milzīga mīlestība. Mēs bieži aizmir-stam, ka arī pasaulei mēs varam būt interesanti tikai ar savu nacionālo kultūru, un mani pārņēma šausmas, kad es pirms dažiem gadiem ieraudzīju Krišjāņa Barona slaveno dainu skapi. Viss izlūzis un gāžas kopā. Es brīnos, kā var nesaprast, ka tieši tautas dziesma un deja ir mūsu tautas dvēsele.

Uz augšu