Buldurgeists MĀRIS MELGALVS. (2)

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Lielai daļai Latvijas ļaužu Melgalvs asociējas ar grupu «Pērkons», kura leģendārie hiti tapuši tieši ar Melgalva tekstiem. Lai atceramies liriski filozofisko: «Pie baltas lapas apsēžos kā pie baltas domas kapa...» un smeldzīgi sociālo: «Es zinu, viss ir nepareizi, viss nepareizi rakstīts tur» vai arī iereibušu jauniešu himnu: «Ceļa stabi nedzer šņabi! Bet mēs dzersim, dziedāsim!» Un noteikti atceramies gulbi, kuru nosist ir stulbi.

Dzejnieks Māris Melgalvs (45), dēvēts par Bulduru buldurgeistu, stingri ievēro ikrīta rituālu - pulksten 10 viņš dodas uz tuvējo krogu, lai izdzertu 200 gramus degvīna. Un tā katru rītu.

Dzejnieks jauc ļergu ar alu

"Kamēr neesmu iešāvis šņabi, nejūtos ērti. Bijuši gadījumi, kad no rīta piezvana paziņas un sarunā pārmet, ka es runājot stipri nesakarīgi, kā piedzēries, lai gan esmu galīgi skaidrā. Tas tāpēc, ka neesmu salāpījies. Skaidrā jūtos tikai tad, kad esmu mazdrusciņ iedzēris,» skaidro Māris. Dzejas meistars it sevišķi iecienījis kokteili «Ezītis miglā», tas ir, kad alus kausā ielej ļergu. Ja Mārim gadās dzert «Lāčplēša» alu, tad kokteilis tiek saukts par lācīti miglā. Dzejnieks sūkstās, ka Bulduros pārdod pārāk dārgu ļergu - puskilograms spirtotā dzēriena maksājot vienu latu. "Vispirms veikalā nopērku šmigaretes, es ļoti daudz pīpēju,» stāsta dzejotājs un piebilst, ka pēc tam kopā ar brāli Uģi izdzerot kādu tasi kafijas. «Man nav stingra dienas režīma. Kad nejauši aizmiegu, tad guļu. Kad pieceļos - staigāju. Bieži pamostos četros vai piecos no rīta un gaidu, kad pamodīsies brālītis, lai kopā dotos uz veikalu.»

Melgalvs strīdas ar farmakologiem

Šā gada sākumā ar Māri gadījās ķibele, kas saistīta ar nopietnu fizisku traumu. Māris precizē: «Labās kājas slēgts potītes lūzums un vaļējs šķembains lielā kaula lūzums.» Jocīgi, ka Māris nemaz neatceras, kā guvis ievainojumu. «Laikam kāds uz ielas uzbrauca virsū un pēc tam aizbrauca,» skumji secina dzejdaris. «Manī aizveda uz vietējo slimnīcu, drusciņ apārstēja, un no tā laika kliboju,» piebilst rīmētājs. Slimnīcā viņam esot sanākusi maza nesaprašanās ar ārstiem, viņi centušies dzejniekam iegalvot, ka ārstniecības nolūkos nedrīkst vienlaikus lietot antibiotikas un dzert šņabi. «Es visu mūžu esmu lietojis antibiotikas kopā ar šņabi. Es nemaz neprotu iedzert alu bez antibiotikām. Kad lietoju antibiotikas bez alkohola, saķeru angīnu,» šausminās Māris, nespēdams kaut uz mirkli iedomāties savu dzīvi bez alkohola.

Spalvas meistars interesējas par kuņģa darbību

Var tikai apbrīnot Melgalva zināšanas farmakoloģijā, kuras galvenokārt saistās ar kuņģa reakciju uz dzērieniem un ēdieniem. «Mācoties vidusskolā, biju nolēmis studēt farmakoloģiju. Mācījos Rīgas 49. vidusskolā, kas bija ar ķīmijas novirzienu, un biju viens no labākajiem ķīmiķiem. Tāpēc, iepērkoties aptiekā, vienmēr neviļus iesaistos diskusijā ar farmakologiem. Kad esmu kaut ko nelabu ieēdis, iedzēris un turklāt vēl lietojis zāles, pašķirstu grāmatiņu «Zāļu vielu klīniskā mijiedarbība», lai noskaidrotu, kā izmantotās vielas iedarbojas uz manu organismu,» klāsta dzejnieks. Viņš atzīst, ka iegūtās zināšanas lieti noder dažādu šķidrumu sajaukšanā, lai iegūtu lielāku reibumu. Šad tad viņš dzerot ari odekolonu un atminas, ka astoņdesmito gadu vidū Eduarda Smiļģa muzejā Valmieras teātra galvenais režisors Pēteris Lūcis stāstījis, kā kopā ar Smiļģi dzēruši trīskārtīgo odekolonu «Bērzūdens». Turklāt ne vienu vien pudeli iztukšojuši, ņēmuši kastēm. «Toreiz tas manī raisīja izbrīnu: izcili skatuves mākslinieki un dzer odekolonu! Vēlāk noskaidroju, ka «Bērzūdens» ir baigi labā manta - spirta uzlējums uz bērza pumpuriem. Daudz veselīgāks par šņabi!» ar sajūsmu teic Māris. Viņš atzīstas, ka pirms vairākiem gadiem bija ļoti iecienījis losjonu «Rīts» ar vērmeļu ekstraktu, bet tagad tas diemžēl esot pazudis no veikalu plauktiem.

Rīmētāju sit ar koka dēli

Redzot, ka dzejniekam ir traumēta labā kāja, jābrīnās par kruķa dīvaino lietošanu - ar kreiso roku. «Viss ir atkarīgs no nūjas pareizas izmantošanas. Tā kā man ir atlauzts labais plecs, izmantoju kreiso plecu,» saka Māris. Viņš izstāsta, ka pirms diviem mēnešiem viņa plecu atlauzis kāds «lidojošs mērkaķis»: «Viņš ir vietējais puskrievs, puslatvietis. Vienreiz vīrelim uznāca lēkme, un viņš mani sāka mētāt pa gaisu, tad nogāza gar zemi un sita ar koka dēli. Kad man tas apnika, es krievu valodā skaļi uzbrēcu: «Otstaviķ!» Tad viņš rimās un vēlāk pats brīnījās, kāpēc tā darījis,» teic dzejnieks. Runājot ar Māri alus bārā, pie viņa piesēžas krietni paģiraina dāma, kuru, kā precizē spalvas meistars, sauc par Anželiku. Viņai trīc rokas, skatiens tramīgs, kabatā puslitra plastmasas pudele ar ļergu. Viņa grib pasēdēt kopā ar Māri un iedzert. Dzejnieks stingri noraida šo domu, jo viņam esot nopietna intervēšanās. Tomēr dāma i negrasās doties projām, un dzejnieku pamazām pārņem dusmas, «Tevi vajag dzīt projām ar pliku dibenu pa galveno ielu!» basā noskandina Melgalvs, Anželika nereaģē, un te sarunā iejaucas bāra darbiniece un pavēsta, ka Anželika pēdējoreiz bārā sataisījusi baigo šmuci. Viņa esot iegājusi bāra tualetē, ieslēgusies un ar nolaistām biksēm uz poda atlūzusi. Veči, sadzērušies alu, izmisīgi grabinājušies gar durvīm, bet nekā. Bāra darbiniece bija sašutusi ne tik daudz par atejas durvju atlaušanu, bet par nolaistajām biksēm. «Tas taču nav mans darbs: vilkt klientiem bikses kājās!»

Māris ir nekaunīgs

Dīvaini, bet dzejniekam nav neviena sirma mata uz galvas, toties bārda gan krietni nosarmojusi. Šo fenomenu Māris skaidro tā, ka gudri cilvēki sirmot sākot no apakšas. «Pats priekš sevis esmu izdomājis leģendu par savu prātu. Kad latviešu dieviņš iejāja manā dzīvoklī un dalīja kaunu, manis nebija mājās. Tāpēc es tāds bezkaunīgs. Kad dieviņš otrreiz iejāja manā dzīvoklī un dalīja prātu, tad gan biju mājās,» apgalvo Māris. Viņš rāda vēstuli, ko no Arizonas štata universitātes atsūtījis latviešu trimdas žurnāla «Jaunā Gaita» galvenais redaktors Rolfs Ekmanis. "Viņš grib, lai es viņam aizsūtu kādu kilogramu dzejoļu publicēšanai. Kādus divsimt gramus aizsūtīšu,» sola dzejnieks.

Buldurgeists vairs nedzejo

Un kā tad dzejniekam sokas ar dzejošanu? Lielai daļai Latvijas ļaužu Melgalvs asociējas ar grupu «Pērkons», kura leģendārie hiti tapuši tieši ar Melgalva tekstiem. Lai atceramies liriski filozofisko: «Pie baltas lapas apsēžos kā pie baltas domas kapa...» un smeldzīgi sociālo: «Es zinu, viss ir nepareizi, viss nepareizi rakstīts tur» vai arī iereibušu jauniešu himnu: «Ceļa stabi nedzer šņabi! Bet mēs dzersim, dziedāsim!» Un noteikti atceramies gulbi, kuru nosist ir stulbi. Dzejas zinātāji teic, ka Māns Melgalvs un Vilis Plūdons ir Latvijas visu laiku labākie tekstu ritmikas meistari. Viņš pats smīn savā sirmajā bārdā un uzskata, ka jaunajiem dzejdariem trūkst traģisma izjūtu: «Tāpēc jau viņu teksti neaizskar lasītājus. Tiem trūkst tiešuma.» Melgalvs apgalvo, ka jau sen dzejošanu atmetis un dzejoļu rakstīšana viņu vairs neinteresējot. Kaut ko uzrakstot, ja kāds izprovocē. PDz atļāvās klasiķi izprovocēt - kad viņš bija laiski atgūlies gultā, uzlika diktofonu meistaram uz krūtīm un lūdza padzejot. Improvizācija bija acumirklīga. Bez jebkādas gatavošanās Melgalvs dzejoja: kad es izkāpšu tai augstā krastā zivis ķert; karogs plīvo augstu mastā, tikai nav ko dzert; ko lai ķeru es aiz pautiem, ko lai mīlēju, ja es savas drēbju vīles neapvīlēju; kāpēc mīlestības vajag šitai brīvai Latvijai, ja tāpat neaug spalvas šai.

Dzejnieks nezina, cik vēl dzīvos

Māris atzīst, ka viņa materiālā situācija ir stipri šķobīga un klibojoša. Izmantojot autortiesības, Māris mēnesī saņem kādus trīsdesmit četrdesmit latus. Komunālos maksājumus sedz ar tēva pensiju, bet produktus pērk par brāļa nopelnīto naudu (brālis piepelnās, labojot televizorus). Reizēm finansiālu atbalstu sniedz draugi, paziņas, kuriem nav jāsūdzas par naudas trūkumu. Piemēram, bijušais Melgalva kursa biedrs, «Lauku Avīzes» valdes priekšsēdētājs Viesturs Serdāns šad tad atpogā savu maciņu un palīdz Mārim. Melgalvs jau trīspadsmit gadus ir oficiāls bezdarbnieks. Pēdējā darbavieta un viņa amats - laikraksta «Literatūra un Māksla» dzejas nodaļas redaktors.

«Es toreiz jutos kā dzejas lasāmā mašīņa. Bariem nāca jauni autori, un es viņus konsultēju. Man pietika tikai uzmest aci, lai saprastu - sūdīgs vai cerīgs rakstītājs.»

Jautāts par nākotnes plāniem, Māris atmet ar roku, jo viņam neesot ne jausmas, cik gadu vēl atlicis dzīvot.

Komentāri (2)CopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu