/nginx/o/2018/09/05/11386083t1h16c8.jpg)
Profesors Anatolijs Danilāns ar savu kundzi Irēnu saticīgi dzīvo jau 52 gadus! Kā atzīst profesors: "Mūsu prāti gadu laikā ir savienojušies..."
Danilāns par attiecībām: Aizvien, ja strādāju pie datora, ik pa laikam lienu pie sievas pabučāties
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Saticīgais pāris sniedzis nelielu interviju žurnālam «Ieva», sirsnīgā rubrikā «Ģēnijs un viņa mūza», kurā dalās atmiņās par satikšanos un pieredzes noslēpumos.
Viens par otru
Irēna Danilāne: «Šis neliela auguma lauku
puika, kuram bija atkārušās ausis, ieskrēja auditorijā, kur bija vairāki simti cilvēku, un, uzskrējis visaugstākajā rindā, kliedza: «Pieci, pieci!» Uz mani viņš atstāja bravūrīgu un ļoti nepatīkamu iespaidu. [..]
Tomēr reiz nospriedu - tā gan būs laimīga meitene, kura ar viņu apprecēsies. Neviena cita tik gudra, atvērta un droša čaļa kursā nav. Es viņu izvēlējos gudrības un godprātības dēļ.»
Anatolijs Danilāns: «Viņa bija tiešām skaista meitene, un
ap viņu grozījās vairāki braši čaļi. Skaistuļi. Es taču nevarēju izskata ziņā konkurēt, tāpēc nācās izdomāt citādus paņēmienus, lai viņu nokantētu.»
Par attiecībām:
Anatolijs Danilāns: «Kaut kādā veidā mūsu prāti savienojušies, un viens otru ļoti izprotam. Pat ja ir kādas nelielas vārdu pārmaiņas, tas nav uz ilgu.
Un, jā, varu atzīties - arī ja strādāju pie datora vai skatos televīziju, ik pa laikam lienu pie sievas pabučāties. Vai paturēt viņu savās rokās.
Un, ja manam draudziņam kāda ķēpa sanākusi, arī mēģinu palīdzēt. Uzupurēties otra dēļ - nē, tas nav ne manā, ne Irēnas raksturā. Palīdzam viens otram ar lielu prieku. Un viens otram neapnīkam. Ja Irēna izgājusi, vienmēr ļoti gaidu viņu pārnākam. Domāju, tas tāpēc, ka abiem ir savas intereses, interesanta dzīve ārpus mājām. Cilvēkam jāatrod nodarbošanās un jākustina smadzenes.»
Irēna Danilāne: «Visu mūžu esmu darījusi darbu, kas man patīk, arī rūpes par ģimeni, Anatolu uztveru kā pašsaprotamas. Tāpēc - nē, nav bijis nekādas upurēšanās. [..] Par upuriem nav runas, man vienkārši Anatolam jāpalīdz.
Viņš ir tik izklaidīgs. Vienu dienu pošas uz darbu un nevar uzvilkt kurpes. Sarāju: «Nu kāpēc tu manas velc?!» (Smejas.) Un tā haotiskā plānošana... Tāpēc man jābūt kontrolierei.»
Vairāk par ģēnijiem un viņu mūzām lasi šīs nedēļas žurnālā «Ieva»