Egils Zariņš: "Kā jūs kā Ķīnas speciālists nokļuvāt Latvijā?" Larss Fredēns: "Man teica, ka man šurp ir jābrauc. Man vajadzēja strādāt Maskavā vēstniecībā, bet mans draugs, kurš ir šobrīd Zviedrijas vēstnieks šeit, vaicāja, vai es negribētu strādāt kā ceļojošais konsuls no Ļeņingradas un strādāt visās Baltijas republikās. Vēl nebija skaidrs, vai mēs jūs uzskatām par valstīm vai padomju republikām. Es nekavējoties teicu, ka gribu braukt uz šejieni." Egils Zariņš: "Kā jūs vērtējat Zviedrijas politiku Baltijas jautājumā?" Indulis Bērziņš: "Daudzas valstis tad, kad vēl pastāvēja PSRS, pirms mēs atdalījāmies un viņa sabruka, nekad neatzina mūsu vardarbīgu iekļaušanu PSRS sastāvā. Neatzina šo okupācijas leģimitāti. Tieši tāpēc pasaulē darbojās mūsu diplomātiskās pārstāvniecības, piemēram, ASV. Zviedrijā šī politika bija pretēja. Bet 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, pirms mēs atguvām savu neatkarību, Zviedrija izmantoja šo faktu, šo iespēju, lai mums palīdzētu. Pirmkārt, jau informējot pasaules sabiedrību par to, kas šeit notiek. Tas mums bija ļoti būtiski. Mums bija jāpanāk, lai pasaule zinātu tos notikumus, kas notiek Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Un to varēja panākt, jo Zviedrija bija mūs atzinusi kā PSRS sastāvdaļu, jo valstīm, kas to nebija izdarījušas, vienkārši nebija iespējas doties uz šejieni. Arī ASV neieteica saviem diplomātiem braukt uz Baltiju, pirms notikumi nesāk attīstīties ļoti strauji." Egils Zariņš: "Ja jūs atceraties pašu sākumu, kad jūs sākāt šeit strādāt, kas no tā laika notikumiem jums liekas visnozīmīgākais?" Larss Fredēns: "Pirmkārt, decembrī Lietuvas komunistu partijas kongress, kurā atšķēlās no PSRS komunistiskās partijas. Tajā laikā likās neticami, neiespējami. 4. maijs nozīmīgs notikums šeit. Pirms tam 11. marts Lietuvā, kad parlamentā pieņēma lēmumus. Tas ir diplomātiskajā frontē. Bet es tad biju pārņemts arī ar citiem jautājumiem. Es gribēju, lai man ir birojs, telefons, kas darbojas. Es gribēju, lai man ir mašīna. Es gribēju, lai man ir vietējie darbinieki birojā. Tas prasīja 90% no mana laika, un tas bija ļoti grūti. Man bija divi mērķi. Pirmkārt, palikt šeit. Es negribēju dot KGB iemeslu, lai mani izdzītu ārā. Otra lieta – es gribēju būt pārliecināts, ka mans birojs sāktu izdot vīzas, jo tas veicinātu tādā veidā kontaktus. Es gribēju, lai arvien vairāk šīs vīzas tiktu izsniegtas civilizētā veidā. Man paveicās, ka es varēju atrast divus ļoti jaukus cilvēkus, kas strādāja Lāčplēša ielā. Es lūdzu, lai viņas ir jaukas pret cilvēkiem, kad izdod vīzas. Es dzirdēju no cilvēkiem Latvijā, ka tā ir gluži jauna pieredze - aiziet uz vēstniecību un pret tevi izturas kā pret cilvēku." Egils Zariņš: "Vai jūs jutāt PSRS speciālo dienestu spiedienu vai klātbūtni? Vai tas jūsu darbā traucēja?" Larss Fredēns: "Nē, es nevarētu skaidru tādu gadījumu atcerēties. Bet es pastāvīgi biju ļoti uzmanīgs. Man ir jāsaka, ka es jutos ļoti vientuļš. Ārkārtīgi vientuļš. Es nezināju, kam es varu uzticēties. Es nolēmu, ka es pilnībā neuzticēšos nevienam. Indulis bija viens no pirmajiem cilvēkiem, ar kuru es iepazinos. Viņš bija pirmais cilvēks, kurš mani uzaicināja uz savām mājām." Egils Zariņš: "Jums ir stipri draudzīgas attiecības jau vairāku gadu garumā izveidojušās. Kādām valstīm, bez Zviedrijas, bija ieguldījums mūsu neatkarības atgūšanā? Kuras valstis vēl spēlēja samērā noteicošu lomu?" Indulis Bērziņš: "Ja mēs skatāmies hronoloģiski, tad pirmā valsts, kas atkal atzina Latvijas valsti pēc augusta puča - Padomju Savienība arī atzina Baltijas valstu neatkarību savā laikā un sabruka tikai pēc tam, pusgadu vēlāk -, pirmā valsts, kas mūs atzina, bija Islande. Otrā valsts bija Dānija. Brūkot impērijai, Baltijas valstis panāca to, kas bija jāpanāk – atguva savu neatkarību. Ja mēs gribam teikt, kuras valstis mums ir palīdzējušas, tad ir jāskatās ilgākā laika posmā. Ir jāuzsver neatzīšanas politika. Pirmkārt, ASV un citu valstu neatzīšanas politika. Tad ir jāpiemin visas Ziemeļvalstis. Tas ir viens no mūsu panākumu pamatiem, ka mums ir bijuši labi draugi un advokāti. Valstis un cilvēki, uz kuriem mēs varējām paļauties. Mēs zinājām, ka mums neviens neko nedos par velti. Varbūt tieši šī pieeja mums ļāva būt tik labiem, ka nesen notikušajā NATO samitā visi atzina milzīgu Baltijas valstu progresu. 90. gadu sākumā mūs neviens pat nesalīdzināja ar bulgāriem vai rumāņiem. Mūs pat nesalīdzināja ar austrumeiropiešiem. Šobrīd mēs esam vadošās pozīcijās sarunās ar ES un esam reāli kandidāti saņemt ielūgumu iestāties ES jau Prāgā. Neapšaubāmi es gribētu pieminēt arī Lietuvu un Igauniju. Tieši sadarbība ar Lietuvu un Igauniju ļāva panākt daudz gan tad, gan tagad. Militārā sadarbība, tuvojoties NATO, kas liek izdarīt secinājumus, ka tieši Baltijas valstu sadarbība militārā jomā ir pati labākā, kāda jebkad ir bijusi starp valstīm, kas neatrodas militārā savienībā. Mums ir bijuši draugi, un mēs esam mācējuši draugus pārliecināt, ka mēs paši varam daudz ko izdarīt." Egils Zariņš: "Vai atbalsts ir bijis visus šos gadus? Ar ko tas varētu būt izskaidrojams? Ar kaimiņu būšanu?" Indulis Bērziņš: "Starpvalstu un starptautiskās attiecībās kaimiņu būšanai ir milzīga nozīme. Aktivitātes ir ne tikai NATO un ES virzienā, bet arī ar citām valstīm. Gan Gruzijas ārlietu ministrs, gan Uzbekijas prezidents Karimovs teica: "Mīļie latvieši, kā jums ir paveicies ar kaimiņiem." Egils Zariņš: "Mēs daudz runājam par to, ka Ziemeļvalstis, Rietumvalstis skatās uz mums kā uz trijām Baltijas valstīm. Mēs esam interesanti ar to, ka esam tieši trīs Baltijas valstis." Larss Fredēns: "Tagad viss ir mainījies. Patiesībā es par to rakstu grāmatu. Tolaik 1989. gadā cilvēki uztvēra jūs kopā kā visas trīs valstis. Pirmkārt, Indulim ir pilnīga taisnība par PSRS svarīgumu, ka viņi bija atzinuši savulaik trīs Baltijas valstis. Tajā laikā tas bija ļoti svarīgi politiski. Svarīgāka atzīšana, protams, bija Borisa Nikolajeviča atzīšana. Man šķiet, ka mums vajadzētu pateikties Bušam vecākajam par to. Tas bija iemesls, kāpēc viņš tik ilgi neatzina jūs. Viņš gribēja, lai Gorbačovs pirmo soli sper. Jūs vaicājāt, ko es atceros. Man jāsaka šis tas par janvāra dienām. Ļoti daudz varētu par to sacīt. Viens no spilgtākajiem iespaidiem, kas ir atstājis iespaidu uz sabiedrisko viedokli, jo toreiz jūs parādījāt, ka Latvijas cilvēki ir gatavi izrādīt pašcieņu un drosmi ļoti grūtā laikā. Uz mani tas atstāja ļoti lielu iespaidu." Egils Zariņš: "Neapšaubāmi, Zviedrijai ir ļoti liela loma Latvijas neatkarības atjaunošanā. Bet Zviedrija ir pārtikusi valsts. Demokrātijas valsts. Neitrāla vienmēr ir bijusi. Kāpēc Zviedrija palīdzēja Latvijai diezgan skarbā un nesaprotamā laikā?" Larss Fredēns: "Tas bija arī mūsu pašu interesēs. Nekas nevarēja mainīt Zviedrijas drošības situāciju tādā mērā, ja būtu Krievijas karaspēks izvests no šīm valstīm. Tā bija pilnīga izmaiņa mūsu drošības politikā. Mēs vienmēr esam gribējuši, lai tā notiktu. Ja mēs raugāmies no starptautiskās likumdošanas, tad šeit ir neatkarīgas valstis un 120 tūkstošu karaspēks. Pārējās neatkarīgās valstis negribēja, lai šis karaspēks atrastos te. Mēs arī gribējām, lai karaspēks tiktu izvests. Protams, arī no morālā viedokļa mēs gribējām, lai tā notiek. Mēs to darījām, jo gribējām, lai mūsu politika ir balstīta uz mūsu pašu interesēm." Egils Zariņš: "Visai zīmīgs bija 1994. gads, kad Latvijas delegācija devās uz Vašingtonu un Fredēna kungs devās līdzi. Kāpēc jūs braucāt līdzi Latvijas delegācijai?" Larss Fredēns: "Tāpēc, ka mani uzaicināja amerikāņi. Varbūt amerikāņi grib, lai es būtu kā tāds alibi un atbalsts viņu pozīcijai. Mēs runājām ar premjerministru, un viņš piekrita, ka es varētu braukt, bet mums būtu šajā ceļojumā jāizvirza arī prasības, un man būtu tiesības izteikties. Es gribēju, lai šeit ir jautājums par vienošanos par karaspēka izvešanu. Amerikāņu puse bija diezgan negribīga piekrist šādai prasībai. Viņi minēja krievvalodīgo jautājumu, bet ne tad, kad es biju klāt." Egils Zariņš: "Kāpēc Klintons toreiz pieņēma Latvijas delegāciju tādā samērā augstā līmenī? Kur bija Klintona un Amerikas intereses?" Indulis Bērziņš: "Ja mēs runājam par Ameriku un amerikāņu interesēm šeit, tad mēs varam uzlikt uz lapas un saskaitīt, kur zināmā mērā mēs varētu atrast, kāpēc viņiem bija izdevīgi atbalstīt Baltijas valstis. Bet es šeit gribētu uzsvērt kaut ko citu. Īstenībā Baltijas valstis ASV ārpolitikā prioritāšu sarakstā ir augstāk, nekā ir reālais Baltijas valstu svars, ietekme un iespējas. Man gribētos ticēt, ka lielā mērā ASV politiķu izpratnē Baltijas jautājums bija vairāk morāles jautājums." Egils Zariņš: "Ja mēs atgriežamies pirms gadiem 10, cik lielā mērā ir piepildījušās jūsu prognozes par to, kā attīstās Latvija?" Larss Fredēns: "Es domāju, ka Rietumu diplomātiem, pētniekiem un žurnālistiem ir jāatzīst, ka mēs visu laiku kļūdījāmies gandrīz jebkurā iespējamā veidā. Ja mēs runājam par Rietumu nepareiziem spriedumiem, mēs nedomājām, ka PSRS ir tik vāja. Mēs nezinājām, ka cilvēki būs tik drosmīgi un izturīgi, cīnoties par neatkarību šeit. Pēc tam mēs nepareizu spriedumu izdarījām par to ātrumu, ar kādu Latvija un citas valstis attīstīsies. Šobrīd pastāv tāda tendence, raugoties atpakaļ uz tiem laikiem, domāt par Atmodas laiku, tad bieži arī agrīnie neatkarības gadi bija ārkārtīgi grūti. Tas bija pārbaudes laiks. Es jau runāju iepriekš par pesimistiskiem pareģojumiem un prognozēm. Mēs visā savā pesimismā runājām par to, ka mūsu pienākums ir cerēt un veidot mūsu politiku, kas ir balstīta uz cerībām, ka viss darbosies." Indulis Bērziņš: "Es atļaušos izteikt vienu minējumu. Ja mēs pēc pieciem gadiem tiktos un runātu, tad Baltijas valstu kā NATO valstu un ES valstu loma ASV ārpolitikā būtu krietni mazinājusies un Zviedrijas ārpolitikā krietni palielinājusies. Pilnīgi iespējams, ka Zviedrijā tiks nopietni diskutēts jautājums, ko darīt ar NATO. Bet tas jau ir zviedru rokās."
