Par kalniem nav ko stāstīt - tie ir vienkārši skaisti. Arī cilvēki tur ir jauki - labprāt parunājas, pacienā ar medu, airanu, lavašu, kam pildījumam ieceptas jaunu biešu lapiņas. Narzānu var pasmelt tieši no avotiņa. Ja nav kategoriskas vēlmes būt supermodernam, Kaukāza piekājes ciematiņos var nopirkt siltus, pūkainus vilnas džemperus un jakas par vienu - diviem latiem, tikpat pūkainas, biezas, siltas zeķes par pārdesmit santīmiem. Cepurītes piesviedīs dāvanā. Taču, lai no Rostovas stacijas, kur allaž kāpjam ārā, tiktu līdz kalniem, jāpārvar 800 kilometru plata miliču-inosrannuju turistu cīņas zona :) Visa šī platība skaitās "pierobeža", kas pakļauta pastiprinātai kontrolei - milicijas postenis uz ceļa ik pēc 70 kilometriem aptur visas mašīnas. Arī dokumentus pārbaudīt formās tērptie drīkst jebkurā vietā un jebkurā brīdī. Vilcienā uz Baltkrievijas-Krievijas robežas no krievu robežsargiem nebija ne smakas. Savukārt par neiespiesto robežšķērsošanas zīmogu jau pirmais milicijas postenis pieprasa naudassodu - 50$ no katra inosranca. To izdodas nokaulēt līdz pieciem dolāriem, vairāk gan likuma sargi nepiekāpjas ne soli: "Nam veģ tože žiķ nado!" Zīmogu gan arī viņi neiespiež - šiem neesot tādu tiesību. Tikuši līdz pēdējam lielajam rajona centram, uzzinām, ka šogad nepieciešamas arī vietējās vīzas! Apmēram tāpat varētu braukt uz Latviju ar Latvijas vīzu, bet, lai dotos uz Madonas rajonu, jānokārto arī Madonas rajona vīza. Ukraiņu hoholi sērīgi sēž pie vietējās armijas daļas jau kopš rīta. Mūsu grupņiks salūko paša veidoto kalendāru ar Kaukāza fotogrāfijām, "Rīgas melno balzamu" un dodas dibināt sakarus. Tuvējā sporta centrā sakarus gluži nejauši nodibina arī viens no mūsu sabiedriskajiem, pļāpīgajiem puišiem - izrādās, viņam blakus dušās mazgājas akurāt iecirkņa priekšnieks :) Vismaz šis pasākums mums beidzas bez finansiāliem tēriņiem, tikai ar krietnu laika zaudējumu, kura dēļ pirmā nometne jāceļ lukturīšu gaismā pēdējā pirmskalnu ciemata nomalē un nevis jau pie kāda kalnu ezera. No rīta garām iet tantuks, padod laburītu un apvaicājas, kāpēc mēs starp govju pļekām esam apmetušies… Daži padomi tiem, kas, tāpat kā mēs, kāpj necivilizētos kalnos. Labi, ka līdzi bija apkures inženieris: beidzot sapratām, ka daudz ātrāk putru var uzvārīt, ja prīmusam un katlam apliek apkārt guļampaklājiņu - vējš nepūš karstumu prom. Tas, ka slapjā guļammaisā var it komfortabli gulēt, ja uzvelk plēves lietusmēteli un uz vilnas zeķēm uzmauc plasmasas maisiņus, savukārt ir mans izgudrojums. Par to, ka kāpelēšana augšā-lejā pa vairāk nekā trīs tūkstošus metru augstām pārejām pat ar visu 20 kg mugursomu bija tīrais nieks, varu pateikties ceļu sargiem "Maxis" (nopērkami turpat, kur kompresijas zeķes). Tie darbojas ne tikai kā locītavas stabilizētājs, bet arī kā papildu muskulis - abos sānos ir metāla atsperes, kas augšupkāpjot palīdz iztaisnot kāju. Savukārt jau pēc pirmās saulainās dienas, aplūkojot savu degunu, nozvērējos, ka pirmo un pēdējo reizi ņemu uz kalniem "Dzintara" saules aizsargkrēmus... Kaukāza augstieņu nenovērtējama priekšrocība - tur augšā nav badīgu naudasgrābšķu. Kalnos trīs stundas kāpjam pārejā, lai paskatītos uz Kaukāza galveno grēdu. Un uzkāpuši... sastopam robežsargus, kas tur vaktē Gruzijas robežu. Dabiski, radiālajā pārejā kāpjot, neviens dolārus līdzi neņem, tāpēc kareivji vienkārši samet savus automātus pie mūsu leduscirtņiem un nopozē kopīgam kāpelētāju-robežsargu grupas foto. Pirms brauciena, vēlā vakarā diktējot pa telefonu līdzņemamās pārtikas sarakstu, grupņiks vienam no mūsējiem norādījis: "...un vienu kilogramu šekeļu." "Šekeļi" gan galu galā izrādījās neskaidri uzrakstīta "šokolāde", bet pārteikšanās tomēr zīmīga jo zīmīga :) Jo arī atpakaļceļš uz Rostovu nav rozēm kaisīts. Pie šosejas milicijas posteņa kārtējās dokumentu pārbaudes laikā alu sadzērušies puiši vairs nevar nociesties un, par spīti brīdinājumiem, lec no autobusa laukā pačurāt. Pēdējo no viņiem sašutušais virsnieks, kura acu priekšā tas viss noticis, noķer un soda par nepiedienīgo uzvedību. Šī ceļmalas "publiskā tualete" izrādās dārga - 12 lati par reizi :) Uzpildīšanās ir krietni lētāka par iztukšošanos - pamatīgi arbūzi ceļmalā nopērkami par 50 santīmiem gabalā. Veicot ceļu starp kārtējiem diviem milicijas posteņiem, ieraugām sānceliņu ar ceļa rādītāju "Svobodnij mir - 3 km". Eh, brīvā pasaule - tas gan būtu skaisti... Mums diemžēl Rostovai cauri jāizlaužas. Aizpagājušogad miliči mums tur pagrūda zem deguna "spēkā esošu" 1986. gada likumu, ka, ievedot Krievijā pat vienu nedeklarētu dolāru, tu skaities nelegāls valūtas pārvadātājs un visa nauda tev tiks atņemta un piespriests cietumsods. Turklāt tikpat dolāru, cik iebraucot esi deklarējis, tev izbraucot arī jāuzrāda - vārdu sakot, vari aizvest savu naudiņu ekskursijā paskatīties uz Krieviju... Ej nu un pierādi, ka patiesībā tāda likuma vairs nav! Vienkāršāk ir samaksāt "nodevu" - kārtējo nelielo kušķīti dolāru (protams, bez jebkādām kvītīm), lai dabūtu atpakaļ vismaz pārējo naudu. Bet pa šī šurumburuma laiku miliči jau bija nospēruši grupņika vietniekam simtdolāru banknoti. Šogad savukārt cietējs ir grupņiks pats - mantu pārbaudes laikā pie ieejas Rostovas stacijā omonieši pamanās veikli pievākt no viņa naudasmaka 30 dolārus un 1000 rubļus. Ne jau velti vietējie mūs draudzīgi brīdina: nakts laikā nesperiet ne kāju ārpus stacijas - miliči aplaupīs. Pat ja no miličiem neparastā kārtā izdosies izvairīties, var patrāpīties arī kāds bandīts. Nu lūk, lai to visu uztvertu vēsā mierā, ir vajadzīga humora izjūta. Bet kāds tad tur Kaukāzā bija laiks pēc jūnija baismajiem plūdiem? Braucot pa pusagrautiem ceļiem, kam ik pēc kilometra kāds stūris izskalots un nobrucis, skaidri varējām novērot, ka Mēmeles lieluma upīte pirms mēneša bijusi Daugavas varenumā. Bet par virpuļviesuli, kas mūsu ceļojuma dienās plosījies Melnās jūras piekrastē, uzzinājām tikai vilcienā mājupceļā. Kaukāzs pret mums bija draudzīgs. Toties vietējā avīzē izlasījām rakstu par gaišreģes Vangas pirmsnāves pareģojumu, ko apstiprinājis arī amerikāņu viedais pareģis Edgars Keisijs: 2003. gadā Zeme krasi mainīs savu asi, iespējams, kādas kosmiskas katastrofas rezultātā. Vēsturē par šādu ass maiņas faktu liecina akmeņogļu atradnes Antarktīdā - savulaik tur nemaz nav bijis pols. Jaunais pols būšot tur, kur tagad Arābijas pussala, Ameriku noslaucīšot milzīgs cunami vilnis, bet vislabvēlīgākie apstākļi būšot Krievijā, kur saglabāšoties aptuveni līdzšinējais klimats. Nu kas tad mums cits atliks, kā arī turpmāk savu atvaļinājumu pavadīt Kaukāzā :))