Simtgades dziesma. K. Remonts «Iela»

Jānis Žilde
CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: no personiskā arhīva

Latvijas simtgade, faktiskais datums, kas iezīmē mūsu valsts apaļo jubileju, tuvojas straujiem soļiem. Lai izceltu mūsu kultūras sasniegumus, īpašs iemesls it kā nebūtu jāmeklē, taču, izmantojot gadījumu, sākam jaunu rubriku "Simtgades dziesma", kurā atgādinām par populārās mūzikas pienesumu Latvijā. 

Laikā, kad 80. gados Latvijā lielākā daļa mūzikas klausītāju jūsmoja vai nu par vieglu disko, vai izteikti smagu rokmūziku, neliela saujiņa jaunās paaudzes mūziķu iedvesmu savām dziesmām smēlās tā dēvētā jaunā viļņa, postpanka estētikā. Viens no šādiem progresīvajiem savas paaudzes mūziķiem bija Juris Riekstiņš, kurš Baldonē izveidoja grupu «K. Remonts». Pēc vairākām solistu maiņām grupas zelta sastāvs ar «Jauna mēness» ģitāristu Gintu Solu, bundzinieku Juri Kroiču un blondo grēku - solistu Vilni Linužu spilgti sevi pašmāju mūzikā pieteica ar tam laikam moderni skanošām dziesmām. Par lielāko grupas hitu kļuva dziesma «Iela», kas pulsē «The Police» raksturīgā ritmā (Kroičs bija liels «Police» bundzinieka Stjuarta Kouplenda fans) un kulminē ar Ginta Solas ģitāras rifu, kas izteikti citē īru četrinieka U2 skaņas estētiku. Pats galvenais - dziesma ir latviešu valodā un vairāk nekā jebkura cita 80. gadu beigu smagā roka balāde precīzi raksturo laikmetu, tuvojošos juku laikus. 

"Mums jau sen gribējās kādu vieglāku dziesmu, bet kaut kā nebija nevienas cienīgas un pateicīgas domas, par ko dziedāt, līdz pilnīgi nejauši izlasīju Egila Zirņa dzejoli," par dziesmas tapšanu stāsta Riekstiņš. "Atceros, tā bija vasaras pēcpusdiena un gatavojos braukt uz mēģinājumu Sidgundā. Viss notika ļoti ātri. Bija kāda pusstunda laika līdz izbraukšanai un apsēdos patrinkšķināt ģitāru. Tālāk viss notika ļoti ātri - no zemapziņas iznira Zirņa dzejas rindas un burtiski pāris minūtēs bija gatavs pantiņš un pēc brīža arī piedziedājums. Atceros, ka bija arī trešā daļa, bet tā, steidzoties uz mēģinājumu, pagaisa. Vēlāk gan to atcerējos, bet ierakstā tā neiekļuva, jo bijām pieraduši pie esošās versijas. Sākotnēji «Ielu» spēlējām krietni lēnāk, bet studijā pašiem par pārsteigumu ierakstījām ātrāku variantu (kaut kur ir arī lēnā versija). Aranžējums apzināti veidots vienkāršs, jo gribējām pretstatam savam pamata repertuāram arī kādu vienkāršāk spēlējamu dziesmu atpūtai. "Ielu" ierakstījām Latvijas Radio lielajā studijā (skaņu režisors Jānis Rubens). Kad pirmo reizi šo dziesmu nospēlējām Lietuvā, publika bija stāvus kājās. Tas bija patiesi aizkustinoši, kad astoņi tūkstoši cilvēku, nesaprotot nevienu vārdu, sajūsmā kaut ko dzied līdzi un nebeidz aplaudēt. Pēc šīs uzstāšanās mūs bieži aicināja uz Lietuvu."

Raksts tapis sadarbībā ar pieci.lv.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu