Pašsaprotami, ka “Google” 20 gadu laikā ir izmainījusi gan pasauli, gan to, kā mēs darbojamies ar informāciju un domājam. “Google” kopā ar mātes kompāniju “Alphabet” ir iesaistīta teju visā - sākot ar automašīnu-robotu izstrādi un beidzot ar strīdiem ar Donaldu Trampu.
Tomēr, kā grāmatā “All the Facts: A History of Information in the United States since 1870” raksta autors Džeimss V. Kortada (James W. Cortada), informācijas meklēšanas paradumos “Google” ir tikai piedalījusies, turpinot tendences, kas ir gadsimtiem senas.
Viena no šīm tendencēm, piemēram, ir drošs pieņēmums, ka informācija, ko cilvēks vēlas atrast, kaut kur eksistē pierakstītā formā. “Google” loma šīs informācijas atrašanā ir vienkārša – tā ievērojami atvieglo to izdarīt, vēsta izdevums "Time".
“Kad tu mācies lasīt un rakstīt, tu saproti, ka eksistē dati un informācija, kas savukārt ir loģiskā secībā sakārtoti grāmatā. Turklāt tu iemācies ne tikai to, ko izlasi, bet arī to, kā tiek strukturēta informācija. Jo vairāk cilvēki lasa, jo vairāk tie arī raksta jeb organizē informāciju paši. Līdz 18. gadsimtam cilvēki sprieda: “es nezinu, kāda ir grāmata par šo tematu, bet es zinu, ka tāda kaut kur eksistē”,” skaidroja Kortada.
ASV kongress šo tendenci pamanīja un turpināja tā izplatību un attīstību. ASV valdība atviegloja informācijas pieejamību, samazinot pasta izmaksas laikrakstu saņemšanai, bet vēlāk – izdodot pašu finansētus bezmaksas laikrakstus.
Tajā pašā laikā attīstījās tehnoloģijas, kas informācijas ieguvi padarīja vēl lētāku un pieejamāku. Atbildes uz dažādiem jautājumiem vairs nebija “kaut kur”, bet “tepat”. Pēc Kortadas domām, “Google” bija tikai loģisks solis šā procesa attīstībā, kas jau bija uzņēmis noteiktu virzienu. Vienīgā atšķirība slēpjas biežumā un kvantitātē.
“Lieta tāda, ka “Google” piedāvā citu platformu un formātu informācijai, ko cilvēki ir meklējuši vairāk nekā 200 gadu,” piebilda Kortada.
Citiem vārdiem sakot, interneta laikmetā izmainījās cilvēku mijiedarbība ar informāciju.
“Informācijas meklēšanu mūsdienās mēs varētu salīdzināt ar grāmatu, kurā mēs vispirms atveram saturu, nevis lasām to no vāka līdz vākam,” skaidroja Kortada.
Lūk, Kortada piemērs: “Iedomājies, ka tu vēlies uzzināt, kurā gadā Džons F. Kenedijs tika ievēlēts par prezidentu. Ja tev būtu enciklopēdija, tu meklētu šķirkli “Kenedijs” un noskaidrotu, ka viņu par prezidentu ievēlēja 1960. gadā. Tiesa, lai nonāktu līdz atbildei, tev, visticamāk, nāktos iziet cauri citiem faktiem par Kenedija dzīvi. Savukārt, ja tev būtu pieejama “Google”, tu, visticamāk, izmantotu atslēgvārdus jeb indeksus, kas saistīti tieši ar ievēlēšanas faktu, un uzreiz atrastu atbildi. Jo vairāk mēs lietojam “Google”, jo vairāk mūsu smadzenes pasauli sakārto uz indeksiem balstītā veidā. Tas nozīmē arī to, ka cilvēki, kuri nodarbojas ar informācijas piegādāšanu patērētājam, to veido tā, lai tieši indeksi piesaistītu patērētāja uzmanību.”
Rezultātā tas, kā mēs mijiedarbojamies ar informāciju, ir daudz saraustītāks process, nekā tas bija mūsu senčiem.
“Indeksi – tas nav slikti. Es tos izmantoju vienmēr, kad lietoju “Google” meklētāju. Ir tikai viena problēma – lielākajai daļai cilvēku šis milzīgais informācijas kvantums zaudē vienu veselumu, proti, tas ir pārvērties par neskaitāmām mazām informācijas druskām, kas peld milzīgā okeānā,” atzina Kortada.
Piemēram, ja tu neko nezini par Kenediju, tad tā ievēlēšanas gads tev neko daudz neizteiks. Ja arī šī atbilde būs nepareiza, tu uz to neskatīsies kritiski, jo tev pietrūks zināšanu.
“Nākotnē būs nepieciešams pilnīgi jauns veids, kā mēs lasām un rakstām, lai izdzīvotu indeksu vadītā pasaulē,” secināja Kortada.
