Šķiet, Andrejs Johansons tver zudušu pasauli, jo tās Rīgas, kādu to aprakstījis viņš savās apcerēs vai Anšlavs Eglītis savos romānos, būtībā jau sen vairs nav. Atmiņu un apceru grāmatā "Rīgas svārki mugurā" personīgās atmiņas mijas ar literārām piezīmēm un kultūrvēsturiskiem ekskursiem. Autoram izdodas iezīmēt laika plūdumu, kas maina ne tikai ielu nosaukumus, ceļ vai posta baznīcas, namus un muižas, bet līdzi maina arī cilvēku likteņus. Andreja Johansona tēlojumā nelielos, bet saturiski apjomīgos vēstījumos atklājas galvenokārt 30. gadu Rīgas krāsas, iesniedzoties arī 40. gadu sākuma notikumos. Bet tā ir tikai virskārta, jo Andrejs Johasons kā zinātnieks un kultūrvēsturnieks spēj raudzīties dziļāk, skatīties cauri gadiem, pat gadsimtiem. Andreja Johansona grāmata "Rīgas svārki mugurā" apliecina kultūrvides dzīvīgumu, fakti un skaitļi nav tikai ciparu virknes, jo jebkurš laiks ir dzīvs cilvēkos, kas tajā dzīvojuši, ar viņu ikdienu, darbu, priekiem un bēdām. Jo īpaši tas attiecināms uz radošu cilvēku dzīves gājumu, kuri nākamībai atstājuši savus darbus. Tāpat cilvēku pēdas arī netieši atstājušas "nospiedumus" ielu bruģakmeņos un namu likteņstāstos. Nereti grāmatas lappuses kļūst par apstādinātu mirkli, par apstādinātu laiku. Laiku, kas jau pagājis, un mirkli, kas būtu gaisis, taču nu, nosaukts vārdā, "dzīvo". Nesenā pagātne un grāmatā tēlotā tagadne saplūst ar gluži seniem laikiem, un lasītājs kļūst par pārlaicīgu ceļinieku laika plūdumā un maiņās, autora uzburtajā laikmetā un cilvēku dzīvē.