Kas jauns futbolā? Runā Kreipāns: vai jau 29. septembrī būs "zelta spēle"?

Foto: Zigismunds Zālmanis, rigafc.lv
Anatolijs Kreipāns
, SynotTip Virslīga
CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Latvijas "SynotTip" futbola virslīgā komandām atlicis aizvadīt pa 8-9 spēlēm, lai noskaidrotu titula īpašnieci, medaļnieces, Eiropas kausu dalībnieces (izņemot vienu, kas noskaidrosies Latvijas kausa izcīņas finālā) un neveiksminieces - komandu, kam jāatstāj virslīga, un komandu, kurai jāpiedalās pārspēlēs ar 1. līgas vicečempioniem par vietu virslīgā 2019. gada čempionātā (tiesa, runā, ka tā varētu arī nenotikt un nākamsezon virslīga varētu kļūt par divām komandām bagātāka, - es, piemēram, būtu tikai par, tāpat kā par divpakāpju čempionātu, kad vispirms visi divas reizes spēlē katrs ar katru, bet sadalās sešiniekā un četriniekā). Virslīgas astoņas komandas ir katra savā "celiņā", taču - atšķirībā no vieglatlētikas - tām pirms finālskrējiena (lasi - pirms izšķirīgajām spēlēm) nav vienādas starta pozīcijas.

Kādas ir šīs pozīcijas - to parāda turnīra tabula. Pirms kāda laika jau sāka likties, ka RFS var sākt iekārtot vietu čempionu kausam, taču tagad tā vairs nav, tagad RFS jau ir iedzinējas lomā, kas savukārt ir tikai par labu turnīram kopumā. Tam par labu nāktu arī tas, lai 29. septembrī, kad abi līderi un abi spēcīgākie Rīgas futbola klubi "Riga FC" un RFS savā starpā tiksies "Arkādijā", jau nenotiktu "zelta spēle" - proti, lai tikpat liela intriga saglabājas līdz pēdējai spēļu kārtai.

To, ka virslīgas turnīrs būs interesants un intriģējošs, varēja paredzēt vēl pirms tā starta. No kopējā "intrigas katla" diemžēl izkrita tikai FK "Jelgava", taču nedomāju, ka tas ir uz ilgu laiku, - jelgavnieku vadība nolēma investēt kluba nākotnē, FK "Jelgava" tagad kļuva bagātāka ar savu bāzi, un tas jau ir ilgtermiņa ieguldījums, kas prasīja "upurus" šodien, bet kas dos augļus rīt. Abiem pašreiz galvenajiem pretendentiem uz titulu līdz savstarpējam mačam "Arkādijā" ir jāaizvada pa divām spēlēm - "rīdzinieki" spēlēs viesos ar vēl joprojām titula īpašnieku Jūrmalas "Spartaku" (15. septembrī) un "Liepāja/Mogo" (19. septembrī), bet RFS vispirms spēlēs Liepājā (15. septembrī), bet tad savā laukumā ar FS "Metta/LU" (24. septembrī). Turklāt RFS ir par vienu aizvadītu spēli mazāk nekā "Riga FC". Nerēķināsim neiegūtos punktus, taču arī bez tā ir skaidrs, cik svarīga abām komandām būs 29. septembra spēle.

"Riga FC" sezonas gaitā un tā sauktā pāreju loga laikā ļoti lietderīgi pastiprināja sastāvu, un lielākais ieguvums šajā ziņā ir jaunais galvenais treneris Viktors Skripņiks. Pats savulaik bijis ļoti labs futbolists vispirms Ukrainas klubos ("Dņipro" un Zaporožjes "Metallurg") un izlasē (24 spēles un 2 vārti), tad Vācijā (čempions un divreiz kausa ieguvējs ar Brēmenes "Werder"), bet tagad, iespējams, Skripņiks ir augstākā līmeņa treneris, kāds vien Latvijas futbola virslīgā ir strādājis (būdams "Werder" galvenais treneris, izvilka komandu no izkrišanas no Bundeslīgas un bija viens no labākajiem Bundeslīgas treneriem 2014./2015. gada sezonā). Trenera gudrība un meistarība, viņa prasme sakārtot komandu un "izspiest" no tās visu, ko tā spēj, - tam mūsu virslīgā ir gandrīz izšķirīgā nozīme.

Viktors Skripņiks
Viktors Skripņiks Foto: Zigismunds Zālmanis (Riga FC)

Kā piemēru šeit var minēt Jūrmalas "Spartaka" pirmo titulu baltkrievu trenera Oļega Kubareva vadībā. Vai tad spartakieši 2016. gada sezonā bija sastāva ziņā par kādu pārāki? Kubareva iesākto vēlāk turpināja polis Mareks Zubs un lietuvietis Valds Urbons, savu roku pielika slovāks Jozefs Vukušičs, nepaspēja kā nākas pielikt Aleksandrs Grišins no Krievijas (nemitīgā treneru maiņa Jūrmalas komandā - tas jau ir atsevišķs temats). Negrasos tagad noteikt, kurš no šiem treneriem ir pārāks, jo tas nemainīs gudra trenera lomu komandā. Varbūt tieši trenera pieredzes un meistarības pietrūka RFS komandai, lai jau pagājušajā sezonā līdz pat pēdējai kārtai spēkotos par titulu un nepaliktu gan ārpus trijnieka, gan ārpus Eiropas kausiem?

Tagad RFS ir viens no labākajiem treneriem virslīgā lietuvietis Valds Dambrausks (lietuviešu kolēģi uzskata, ka viens no pašreiz labākajiem Lietuvas futbola treneriem). RFS sezonas laikā neveica tik būtiskus sastāva papildinājumus kā "Riga FC" - pārāk nomierināja iegūtais pārsvars vai neuzskatīja par nepieciešamu meklēt papildinājumu? Laiks rādīs, kas izšķirs titula likteni – galveno treneru duelis vai lielākas ("Riga FC") jeb mazākas (RFS) pārmaiņas komandu virknējumos.

Neaizmirsīsim arī par FK "Ventspils" (atkal jāpiemin treneri - šeit simpātisks liekas melnkalniešu trenera Dejana Vukičeviča darbs), kas arī saglabā reālas izredzes uz titulu. Maz izredžu saglabāt titulu ir "Spartakam", kas, tāpat kā liepājnieki, laikam vairs var cerēt tikai uz vietu Eiropas kausos, taču abas šīs komandas, kā arī FK "Jelgava" un "Metta/LU", var atņemt punktus titula un medaļu tīkotājiem, arī valmierieši neļaus nevienam sevi nenovērtēt (daži par to jau gandrīz "atrāvās"). Neizprotamas pārmaiņas uz slikto pusi sezonas laikā diemžēl notika ar Liepājas komandu, kas sākās pēc pārmaiņām kluba vadībā. Tikai sakritība? Nezināmā argentīniešu trenera uzaicināšana, kurš (kāds pārsteigums!?), izrādās, ar savu trenera licenci nemaz nedrīkst pie mums strādāt, liek domāt citā virzienā...

Tas, ka uz Latvijas futbola klubiem brauc tik labi treneri, ka komandās iekļaujas laba līmeņa un reizē atšķirīga spēles stila ārzemju futbolisti, padara virslīgas čempionātu gan skatāmu, gan intriģējošu, gan ceļ tā līmeni un sekmē pašmāju spēlētāju izaugsmi un arī to atgriešanos Latvijas virslīgā (Ivans Lujanovs, Deniss Rakels, Kaspars Dubra...). Tas neizslēdz arī jaunu talantīgu pašu futbolistu parādīšanos - piemēram, "Riga FC" vārtsargs Roberts Ozols manā skatījumā vispār ir spilgtākais šīs sezonas atklājums, bet vēl var minēt Raenu Tālbergu no FK "Ventspils", Kristeru Toberu un Krišjāni Zviedri no "Liepāja/Mogo", vēl vairāki 19-22 gadus veci spēlētāji šosezon spēruši soli savā izaugsmē, vēl vairāki nepacietīgi gaida savu kārtu tikt pie vārda.

Roberts Ozols
Roberts Ozols Foto: Zigismunds Zālmanis, rigafc.lv

Lielākā daļa virslīgas spēļu ir ar intrigu un gan skatāmas, gan pietiekami aizraujošas, bet līderu grupas komandu spēlēs ir arī laba līmeņa futbols. Kāds, kurš seko angļu Premjerlīgai, Itālijas A sērijai, vācu Bundeslīgai vai kādas citas futbola lielvalsts turnīram, Čempionu līgai un Eiropas līgai, protams, var pasmīnēt... Bet tieši tāpēc tās ir pasaulē spēcīgākās futbola līgas, un laikam gan būtu absurdi, ja Latvijas vai mums līdzīgas valsts čempionāts tām līdzinātos vai pat būtu pārāks līmeņa ziņā.

Tikpat labi var sākt salīdzināt, piemēram, Latvijas basketbola un volejbola klubu līmeni ar Eirolīgu, handbola klubus ar Vācijas 1. bundeslīgu vai Čempionu līgu, hokeja klubus ar KHL vai Zviedrijas hokeja līgu, un tā tālāk, un ne tikai sporta spēļu komandu jomā. Katram ir savs līmenis, un mūsu virslīgas līmenis nebūt nav zems, par ko liecina šīs sezonas Eiropas kausi - visi Latvijas klubi, neatkarīgi no tā, cik tālu kurš tika, savas spēles aizvadīja cienīgi, turklāt pretī stājās gandrīz tikai klubi ar vārdu vai pat ar skaļu vārdu. Jāmācās novērtēt to, kas mums ir nevis noniecināt (īpaši naski to dara tie, kuri vairākus gadus klātienē nav redzējuši nevienu futbola virslīgas spēli), un jācenšas attīstīt to, kas mums ir. Kaut vai tāpēc, ka neviens cits to mūsu vietā nedarīs. Patīkami, ka vispirms jau paši klubi to arvien vairāk sāk apzināties. Pārmaiņas šajā ziņā ir acīmredzamas.

Negribu "zelta spēli" jau 29. septembrī.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu