/nginx/o/2018/09/11/11408123t1h5af1.jpg)
Portāls TVNET turpina iesākto rakstu sēriju par Krievijas ārpolitiku atsevišķos pasaules reģionos. Otrais raksts ir veltīts Krievijai Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā – reģionam, kurš vienmēr ir piesaistījis plašu starptautisko mediju uzmanību ar notiekošajiem konfliktiem un vardarbību. Pēdējos gados arī Krievijas klātbūtne šeit ir kļuvusi daudz pamanāmāka.
Iepriekšējā rakstā par Krievijas ārpolitikas stratēģiju Eiropā minēju, ka Maskava par savu galveno starptautiskās un iekšējās drošības draudu uzskata Amerikas Savienotās Valstis. Vladimira Putina skatījumā šī valsts nespēj atzīt, ka drīz tā vairs nebūs pasaules spēcīgākā lielvara un ka ir nepieciešams dalīties politiskajā ietekmē ar jaunajiem globālās varas centriem (Krievija ir viens no tiem). Putins uzskata, ka amerikāņi ar Ziemeļatlantijas līguma organizācijas palīdzību mēģina Krieviju ielenkt un ar spēka palīdzību apturēt tās pašsaprotamo varas pieaugumu. Maskava uzskata, ka daudz produktīvāk būtu sēsties ar amerikāņiem pie sarunu galda un vienoties par jaunu pasaules pārdali, kuras ietvaros Krievijai pietuvinātās teritorijas atradīsies tās ietekmes sfērā. Savukārt apmaiņā pret to Krievija no savas puses atzītu teritorijas, kurās var saimniekot amerikāņi. Tomēr, kamēr kas tāds nenotiks, Maskavai ir jādara viss iespējamais, lai aizsargātos no ASV tālākas ekspansijas un veicinātu ietekmi postpadomju telpā caur ārēju pretestību.
Šādu Krievijas domāšanu var attiecināt arī uz Tuvo Austrumu reģionu, kurā ASV tradicionāli ir bijis visspēcīgākais spēlētājs. Lai gan Krievija neredz, ka amerikāņu darbība šajā pasaules daļā rada tai tiešus draudus, tomēr nenoliedzami, ka Vašingtonas milzīgā uzmanība un iesaiste gan Izraēlas-Palestīnas konfliktā, gan Sīrijas jautājumā, gan karos Persijas līcī (Līča karš (1990-1991), Irākas invāzija un okupācija (2003-2011) prasījusi un prasa tai ievērojamu uzmanību un resursus. Savukārt uzmanība un resursi starptautiskajā politikā katrai valstij ir ierobežoti un ir jāizvēlas prioritārie jautājumi, kur tos ieguldīt.
Ja ASV tos iegulda Tuvajos Austrumos, tad attiecīgi paliek mazāk atvēlamo Eiropai un postpadomju telpai – Krievijas prioritārajiem reģioniem.
Kā uzsver ģeopolitikas analītiķis, youtube kanāla «Caspian Report» autors Širvans Nefči, amerikāņu aizņemtība ar Tuvo Austrumu jautājumiem sniedz Krievijai lielāku manevrētspēju Eiropā un ļauj brīvāk mēģināt pietuvināt postpadomju valstis savai ietekmes sfērai. Nevar arī izslēgt, ka Putina redzējumā ASV izaicinājumi šajā pasaules daļā liek valstij mazāk runāt par jaunu NATO un ES (Maskava uzskata, ka šī organizācija dod alianses dalībvalstīm ekonomiskus resursus militāru instrumentu palielināšanai, kā arī dalība ES nāk komplektā ar dalību NATO) paplašināšanos.
Principā var teikt, ka Tuvo Austrumu galvenā funkcija Putina skatījumā ir Amerikas Savienoto Valstu asiņu un enerģijas nolaišana.
Varam pat reģionu nosaukt par prezidenta lopkautuvi, kurā lēnām, taču pārliecinoši tiek iztukšots un mērdēts galvenais starptautiskais pretinieks. Tomēr Tuvie Austrumi nav tikai netīra un noplukusi lopkautuve, bet arī bagāta un pārtikusi. Tajā atrodas lielākais naftas resursu daudzums pasaulē un arī lielākie globālie naftas produktu ražotāji. Ņemot vērā, ka viena no Krievijas galvenajiem ekonomiskajiem resursiem un viena no galvenajiem instrumentiem eiropiešu labvēlības panākšanai – dabasgāzes cena ir atkarīga no naftas cenu svārstībām, Putinam lopkautuves bagātie aspekti ir pat ļoti interesanti. Tāpat nedrīkst aizmirst par jauniem noieta tirgiem Krievijas ieroču ražošanas un kodolenerģijas industrijām.
Krievijas mērķi un stratēģija
Ja amerikāņu atrašanās šajā lopkautuvē ir Krievijai izdevīga, tad loģiski, ka Maskava darīs visu iespējamo, lai Vašingtona tajā uzkavētos pēc iespējas ilgāk un nespētu atrisināt reģiona sasāpējušos jautājumus.
Tā izmanto vienu no saviem spēcīgākajiem instrumentiem starptautiskajā politikā – veto tiesības ANO Drošības padomē, lai tandēmā ar Ķīnu traucētu amerikāņu vadītos centienus atrisināt reģiona krīzes.
Piemēram, Sīrijas gadījumā Krievija sacelšanās pirmsākumos bloķēja gan publiskus aicinājumus sākt dialogu ar protestētājiem, gan arī aicinājumus Asadam atstāt amatu un pieturēties pie izstrādātā miera plāna vardarbības novēršanai. Tika bloķēti arī mēģinājumi piemērot sankcijas. Tāpat 2013. gadā, kad notika pirmais Asada veiktais ķīmisko ieroču uzbrukums, Krievija iestājās asā pretestībā pret ASV ierosinātajiem gaisa triecieniem, kuri nav izslēgts, ka būtu arī varējuši netiešā veidā palīdzēt nemierniekiem cīņā pret prezidentu. Nenoliedzami, ka šāda asa nostāja un bailes no konflikta eksalācijas bija viens no iemesliem, kas tolaik rosināja prezidenta Obamas atteikšanos no militāriem uzbrukumiem Sīrijas pilsoņu karā un mudināja viņu strādāt ar Putinu, lai pierunātu prezidentu ķīmiskos ieročus nodot labprātīgi.
Līdzīgi Krievija būtu bloķējusi arī ASV vadīto intervenci Lībijā pret Muamara Kadāfi režīmu, ja tā būtu zinājusi, ka NATO kara lidmašīnas tiks izmantotas ne tikai humāniem apsvērumiem, bet arī valdības gāšanai un iespējas atvēršanai amerikāņiem vismaz daļēji no valsts aiziet. Par šo apgalvojumu liecina Vladimira Putina izteiktā kritika pēc Kadāfi gāšanas, kuras ietvaros viņš skaidri pasaulei lika noprast, ka veto iespējas tomēr viņa priekšgājējam Dmitrijam Medvedevam vajadzējis izmantot.
Lai gan veto lietošanai ir tikai simboliska nozīme spēka politikas priekšā, ANO atbalsts pasaules valstīm tomēr dod zināmu leģitimitāti sākt ko jaunu. ASV vismaz Obamas laikā apzinājās, ka rīkošanās bez ANO akcepta nozīmētu milzīgu kritiku visā pasaulē, kura jau tā bija pieaugusi pēc Džordža Buša avantūrām Irākā un Afganistānā. Nenoliedzami, ka Putins arī šādu kritikas iespēju būtu izmantojis, lai vēl vairāk amerikāņus globāli diskreditētu.
Tomēr ja amerikāņu aiziešana beigu beigās nav novēršama vai arī to klātbūtne tiek būtiski samazināta, Putins ir gatavs izmantot iespējas un nepieciešamības gadījumā lopkautuvi sākt pārbūvēt arī par māju, kur Krievijai uzturēties.
Šīs pārbūves mērķis ir amerikāņiem lieku reizi parādīt, ka bez Krievijas iesaistes pasaules problēmas atrisināt nav iespējams un ar Krieviju agri vai vēlu būs jāsēžas pie sarunu galda.
Šāda situācija ir īpaši aktuāla Sīrijas kontekstā, kurā kopš 2015. gada uzturas Krievijas militārie instruktori, flote un aviācija. Reaģējot uz amerikāņu zūdošo vēlēšanos iejaukties Sīrijas norisēs un pakāpenisko fokusa pārorientēšanu no Bašara Al Asada gāšanas uz cīņu pret starptautisko terorismu, Maskava saredzēja iespēju gan palielināt savu ietekmi uz ASV rēķina, gan arī pie reizes nosargāt savu flotes bāzi Latakijā – papildu instrumentu aizsardzībai pret NATO iespējamu uzbrukumu Vidusjūrā. Līdzīgi arī Lībijā pēc Kadāfi krišanas un valsts nonākšanas haosā Krievija mērķtiecīgi sāka atbalstīt vienu no lielākajiem spēlētājiem uz valsts politiskās skatuves – ģenerāli Halifu Haftaru. Interesanti arī tas, ka Krievija pēdējos gados ir spējusi izmantot Donalda Trampa administrācijas kļūdas reģionā. Trampa lēmums atzīt Jeruzālemi par Izraēlas galvaspilsētu un lēmums aiziet no Irānas kodolvienošanās ir devis Putinam iespēju sevi reklamēt kā daudz uzticamāku spēlētāju par Trampu, tādu, kurš ciena iepriekš noslēgtās vienošanās.
Šī uzticamības reklamēšana uz darījumu bāzes ir saistīta arī ar Krievijas interesēm iegūt lopkautuves bagātības. Krievija Persijas līča reģionā ir vairākas reizes sadarbojusies ar naftas monarhijām (īpaši ar Saūda Arābiju), lai vienotos par saražotās, kā arī pārdotās naftas kvotām un palielinātu globālās naftas cenas. Krievija tādējādi cer iegūt vairāk naudas no dabasgāzes tirdzniecības. Tāpat Krievijas atomenerģijas kompānija Rosatom 2017. gadā un 2015. gadā noslēdza darījumu ar Ēģipti un Jordāniju par kodolreaktoru būvniecību minētajās valstīs. Interesanti tas, ka šo darījumu ietvaros Ēģiptes un Jordānijas kodolinženieriem un kodolsektora darbiniekiem tiek piedāvāta treniņkomponente Krievijā. Kā apgalvo The Economist Intelligence unit analītiķe Agate Demarē, Putins cer, ka pēc apmācību pabeigšanas Krievijas kodoltehnoloģijas šajās valstīs tiks reklamētas. Krievija ir sākusi arī sarunas ar Saūda Arābiju un Kataru par S-400 pretgaisa aizsardzības sistēmas piegādāšanu, bet tikmēr Krievijas militārie helikopteri, SU-25 lidmašīnas un T-90 tanki jau ir nonākuši Irākas armijas arsenālā. Runājot par naftas un gāzes sektoru, kā piemēru Krievijas pieaugošajām ekonomiskajām aktivitātēm reģionā var arī minēt neseno Krievijas un Irānas paziņojumu par Maskavas gatavību investēt 50 miljardus ASV dolāru Irānas naftas sektora attīstībā. Tāpat valdībai piederošais enerģētikas uzņēmums Rosneft kopš 2014. gada septembra ir sācis saņemt aptuveni 30% no Badras naftas lauka Irākas austrumos, kurā Maskava iepriekš veica mērķtiecīgas investīcijas.
Kādi ir Krievijas panākumi?
Ja uzskatām, ka Krievijas intereses Tuvo Austrumu reģionā ir veicināt amerikāņu uzmanību šai pasaules daļai, kā arī to aiziešanas gadījumā izmantot iespējas ietekmes palielināšanai, varam apgalvot, ka Krievija ir guvusi vērā ņemamus panākumus.
Īpaši veiksmīgi Putins ir spējis izmantot notikumus Arābu pavasara kontekstā, kurš sākās nu jau tālajā 2011. gadā.
Maskavas aktīvā traucēšana amerikāņiem Sīrijas pilsoņu kara sākumā apgrūtināja konflikta atrisināšanu tā saknē un radīja milzīgu iekšpolitisku nestabilitāti, kura rezultējās ne tikai Bašara Al Asada problēmā, bet arī starptautiskā terorisma attīstībā. Tas savukārt amerikāņiem lika pievērst Tuvajiem Austrumiem pastiprinātu uzmanību praktiski visu Baraka Obamas otro prezidentūras termiņu. Kamēr amerikāņi bija aizņemti ar Sīrijas problēmu risināšanu, Vladimiram Putinam tika atvieglināti jau iepriekš sāktie centieni izvērst aktīvu kampaņu Austrumeiropas valstu iekļaušanai savā ietekmes sfērā. Piemēram, politiska spiediena rezultātā 2015. gadā Armēnija pievienojās Krievijas vadītajai Eirāzijas Ekonomiskajai savienībai, bet 2013. gadā tāda paša spiediena rezultātā Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs atteicās parakstīt asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību. Nevar arī izslēgt, ka viens no iemesliem, kāpēc Vladimirs Putins 2014. gadā tomēr izvēlējās rīkoties tik pārdroši un okupēt Ukrainai piederošo Krimas pussalu, bija saistīts ar redzējumu, ka ASV ir aizņemta Sīrijā un nespēs pienācīgā ātrumā reaģēt uz Putina mesto izaicinājumu. Savukārt militārā intervence Sīrijā uz amerikāņu zūdošās apetītes būt šajā valstī pamata ir padarījusi Maskavu par vienu no stiprākajiem spēlētājiem konfliktā. Spēlētāju, ar ko ir jārēķinās valstīm, kuras vēlētos minēto saspīlējumu atrisināt.
Līdzīgi arī Lībijā atbalstītais ģenerālis Halifa Haftars ir aktīvi iesaistīts sarunās par valsts atkārtotu apvienošanu, un bez viņa vadītajiem militārajiem spēkiem nav iespējams runāt par stabilitātes atgriešanu. Kamēr vien Krievija turpinās piegādāt Haftaram ieročus, arī Lībijas jautājumā tās ietekme būs neapstrīdama.
Jāpiemin arī analītiķes Agates Demarē komentārs par Tuvo Austrumu valstu un Krievijas attiecībām. Viņa pamatoti uzskata, ka Krievijas uzticības reklamēšana un uz darījumiem vērstā ārpolitika ir likusi daudzām reģiona valstīm Maskavu redzēt kā noderīgu kārti to sarunās ar ASV.
Ja šīs valstis nespēj kādos jautājumos ar amerikāņiem panākt vienošanos, tad tās var draudēt ar iešanu pie Krievijas.
Krievija reģionā nākotnē
Ieskicējot nākotni, izteikšu pieņēmumu, ka Krievijai ir visas iespējas mēģināt izmantot «lopkautuves principu» Tuvo Austrumu reģionā arī turpmāk. Tomēr, ņemot vērā amerikāņu vēlēšanos no reģiona aiziet un vēlēšanos uzvelt lielāku atbildību par vietējo drošību sabiedrotajām – Persijas līča valstīm, šāda stratēģija varētu zaudēt aktualitāti. Jāatceras, ka jau Baraka Obamas laikā ASV vēlējās vairāk savu spēku pārorientēt no Tuvajiem uz Tālajiem Austrumiem un tikai jau minētā Arābu pavasara sākums lika reģionā atgriezties. Tāpat arī ASV vakuuma aizpildīšana, ko ir mēģinājusi veikt Krievija, ir veiksmīga tikai īstermiņā.
Lai gan Maskava veiksmīgi spēj atrast iespējas tūlītēju ieguvumu nodrošināšanai un parādīt tās neatsveramību Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas jautājumu risināšanā, spēcīgai un vērā ņemamai ilgtermiņa klātbūtnei reģionā ir nepieciešami spēcīgi sabiedrotie, kuri realizētu tās intereses.
Krievijai tāds reģionā ir tikai kara novājinātā Sīrija. Pat Irāna un Turcija, kuras kopā ar Krieviju ir iesaistītas Astanas formāta uzturēšanā, neuzticas Putinam, un to sadarbība aprobežojas tikai ar Sīriju (Irānas gadījumā arī ar kodolsankciju pārvarēšanu). Jāņem vērā, ka arī pašas Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstis nav īsti ieinteresētas ciešāku saišu ar Krieviju veidošanā. Lai gan tām patīk Krievijas kārts izmantošana sarunās ar ASV, Vašingtona ir un paliek galvenais spēlētājs, ar ko tās rēķinās un kuras viedokli ņem vērā. Politikas analītiķi Bens Konabls un Beka Vasere arī pauž interesantu viedokli, ka lielākais Krievijas vājums reģionā ir saistīts tieši ar Krievijas izvērsto oportūnismu. Abi pauž uzskatu, ka īstermiņa ieguvumi ir viegli panākami, taču tajā pašā laikā arī viegli zaudējami. Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstis var no Krievijas viegli atbrīvoties tad kad tā vairs nebūs tām vajadzīga.
