Ikviens vēstures laikmets katrai valstij ir dāvājis izcilus un atmiņā paliekošus māksliniekus: gan gleznotājus, gan rakstniekus, gan tēlniekus, gan mūzikas radītājus. Kad tad ir bijis pats labākais laiks jaunradei? Padomju jūgā, kad cilvēki radīja piespiedu kārtā? Vai tagad, kad ir pilnīga brīvība?
Droši vien katrai mākslas nozarei ir nepieciešama noteikta vide, lai radītāji varētu izpausties. Kamēr vienus motivē neklusēšana un radīšana spaidu un ierobežojumu apstākļos, citiem, lai radoši izpaustos, tieši ir nepieciešama pilnīga brīvība.
Daļa literatūrzinātnieku vai literatūras kritiķu piekristu, ka, runājot par mutvārdu daiļradi, piedalīties literatūras dzīvē bija vieglāk, jo tad bija dabiska pretošanās atmosfēra, bija, pret ko vērst savas emocijas, un tas savā veidā iedvesmoja radošos procesus. Tagad nav, pret ko cīnīties, visi dzīvo ar kopīgām vērtībām, ko neviens neapstrīd.
Vieni literatūru redz kā mākslu aizstāvēt cilvēka brīvību. Tādēļ tagad, pilnīgas brīvības laikā, daļa literatūras kritiķu uzskata, ka esam zaudējuši lielo mākslas vērtību. No otras puses, tagad ir parādījusies komerciālā, patērētāju kultūra, kas cilvēkresursus vēlas pārvērst par naudas ražošanas mašīnu, tādēļ šeit rodas cīņa pret komercializāciju. Šādos apstākļos arvien dzīvotspējīgāki kļūst kreisie vai sociālistiskie autori, kas plosās un nebaidās stāties pret patērētāju kultūru.
Mainīgā pasaule, globalizācija un iedzīvotāju migrācija tāpat ietekmē literatūru. Tajā parādās arvien vairāk publicistikas, „tūristu” literatūras. Cilvēki daudz ceļo, vēro, emigrē, bet no šādām pieredzēm rodas radošā iedvesma.
Tomēr šeit arī ir sliktā puse identitātei. Laukos un pilsētās autori neko jaunu neredz un nespēj rast impulsu jaunradei. Turklāt emigrācijas vai ceļojumu literatūrā ir beigušies ziedu laiki.
Patērētāju sabiedrība un ātrais dzīves temps arī ietekmē rakstniekus un dzejniekus, tā rezultātā mūsdienu daiļradei bieži vien ir pagaidu raksturs, tā tiek ātri aizmirsta. Arvien mazāk ir leģendāru daiļdarbu.
Ko brīvība dod mākslai?
Mākslā ikviens laikmets var būt labvēlīgs vai nelabvēlīgs daiļradei. Noteiktā laika periodā, kad dominēja konservatīvās tradīcijas, modernie mākslinieki netika atbalstīti valsts mērogā, bet arī tad varēja atrast savu jomu un sevi realizēt. Piemēram, ja padomju laikā gleznošanas darbi bija pārāk radikāli vai neatbilda kanoniem, varēja mēģināt pievērsties vitrāžu veidošanai vai tēlniecībai.
Mākslas pārstāvji piekrīt: lai arī kāds būtu laikmets, radošs cilvēks atrod savu vietu. Tādēļ mākslas vēsturē katrā laikmetā var atrast slavenus māksliniekus un jaunas vēsmas.
Vai mākslā brīvība paver durvis jaunradei vai tieši samazina potenciālu neesošo ierobežojumu dēļ? Atbildēt nav viegli. Droši vien viss ir atkarīgs no personības. Vieniem brīvība dod vēl lielākus spārnus, citi pilnīgā brīvībā var apmaldīties un neatrast iedvesmu jaunradei.
Tomēr māksliniekiem nekad nav bijis viegli radīt: lai izdzīvotu, vajadzēja izvēlēties starp valsts pasūtījumiem un personiskās daiļrades brīvību. Taču daudzi mākslas pārstāvji piekristu, ka visbīstamāk māksliniekam ir izpatikt visiem. Ja mākslinieks pielāgojas „ikdienas” cilvēka gaumei, viņam ir grūti pastāvēt. No otras puses, ļoti talantīgs mākslinieks, pat īstenojot valsts pasūtījumu, spēs saglabāt savu unikalitāti un sevi realizēt.
Mūzikai vajag brīvu laikmetu
Runājot par mūziku, šai mākslas jomai piedzīvot uzplaukumu palīdz brīvības laikmets, tādēļ pašlaik komponisti var sevi pilnībā realizēt.
Tagad var komponēt jebko un jebkā. Agrāk komponistus ierobežoja dažādas klišejas. Viņiem vajadzēja komponēt vai nu baznīcām paredzētu mūziku, vai laicīgu mūziku, bet tik un tā bija jāievēro konkrēti noteikumi.
Šobrīd stingrāki noteikumi ir saglabājušies tikai baznīcas mūzikas jaunradē, bet arī tikai tad, ja ir vēlēšanās, lai šī mūzika skanētu rituālu un ceremoniju laikā. Pārsvarā komponistiem ir dota pilnīga brīvība.
Turklāt, pateicoties tehnoloģiju attīstībai, ar mūzikas radīšanu pašlaik var nodarboties arī cilvēki, kas nav apguvuši kompozīciju vai citas mūzikas zinātnes teorijas. Digitālās tehnoloģijas ļauj komponēt tad, ja labi pārvalda datoru. Tādēļ par komponistu pašlaik var kļūt ikviens. Tikai pats svarīgākais — atrast savu klausītāju.