Vecums nav šķērslis daiļradei

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: pexels.com

Daļai slaveno mākslinieku talants atklājās jau agrā jaunībā. Pirmā saglabājusies mākslinieka Salvadora Dalī glezna radās, kad viņam bija tikai seši gadi. Mikelandželo darbi ir saglabājušies no tiem laikiem, kad viņam bija 12 gadi. Taču ne visiem māksliniekiem savu radošumu izdodas apjaust tik agri. Daļai vispirms ir jānobriest, jāuzkrāj dzīves pieredze, lai jaunrade, no tās atbrīvojusies, apburtu apkārtējos.

Labs autors ir kā šamanis, kas saskata cilvēka gaidas un izceļ tās literatūras gaismā. Kamēr mākslā, mūzikā, arhitektūrā vajag ļoti daudz tehnisko iemaņu, literatūra vairāk līdzinās ideju mākslai, ko apgūst, lasot un izjūtot vārdu. Literatūra ir īpatnējs reliģijas vai filozofijas veids, jo tā nosaka apziņas attiecības ar esamību.

Vēlēšanās rakstīt rodas tiem, kas daudz lasa. Rakstīšana dzimst kā vēlme izteikt savus stāstus, spēlēties ar vārdiem, izmēģināt savus spēkus. Tieši tādā veidā literatūrā ienāk rakstnieki vēlākā vecumā.

Jaunrade veicina patmīlību

Daļa literatūras kritiķu piekristu, ka savus labākos darbus rakstnieki tomēr rada jaunībā — līdz 30 gadiem.

Tad no viņiem laužas ārā dzīvības enerģija, fantāzija un visa pamats erotiskums — mīlestība pret dzīvi, cilvēkiem, pasauli. Jo radīt taču nozīmē kurināt, degt. Tādēļ degošiem cilvēkiem nav intelektuālā cenzora, kas viņus apturētu. Viņi ir brīvi un, kad ir pārpilni ar visu, izpauž sevi pasaulē. Tādā veidā jaunrade rodas no mīlestības, kaislības, varētu pat teikt, no mīlestības pret sevi — patmīlības.

No otras puses, dziļai un saturīgai daiļradei nepieciešama dzīves pieredze: kamēr tās nav, patmīlīgie cilvēki rada tekstus modernisma stilā, kur ir redzama tīksmināšanās par sevi, bet brieduma laikā rodas cita veida attiecības ar sabiedrību — caur ģimeni, bērniem, atbildības sajūtu. Tad šis jaunais autors, kas radīja no mīlestības pret sevi, sāk radīt no mīlestības pret citiem.

Šādi radoša cilvēka tekstos parādās morāles, filozofijas pamati, reizēm dzimst arī klasika.

Rakstīt var daudzi, bet, kamēr nav motīva vai domu, jūtu pārpilnības, tas nenotiek, jo cilvēki pat neaizdomājas, ka spēj rakstīt.

Komponisti parasti sāk komponēt jauni

Kamēr literatūras radītāji reizēm atmostas un sāk rakstīt samērā vēlu, mūzikā, kur ir nepieciešamas specifiskas teorijas zināšanas, parasti sāk komponēt diezgan agri.

Protams, tagad mūzika ir daudzslāņaina. Bet, ja esi akadēmiskās mūzikas virziena pārstāvis un vēlies, lai tava mūzika skanētu operas un baleta teātrī vai filharmonijas zālē, jāsāk agri komponēt.

Mūzikas daiļradei ir nepieciešami ļoti spēcīgi pamati: jāzina, kā komponēt un rakstīt. Taču, lai to apgūtu, ir nepieciešami daudzi smaga un disciplinēta darba gadi.

Tomēr pašlaik mūzikas būtība ļoti paplašinās un rodas digitālā kompozīcija, un tas nozīmē, ka cilvēks bez muzikālās izglītības var komponēt ar datoru.

Nepieciešamas ilgas iestrādes

Mākslā ir līdzīgi kā mūzikā. Slaveni mākslinieki parasti sāk gleznot diezgan agri. Arī šeit ir nepieciešamas ilgas iestrādes. Tomēr gadās arī tā, ka mākslinieks gadu gaitā maina savu virzienu un, piemēram, sāk strādāt ar tēlniecību, grafiku, vai otrādi.

Daži mākslas kritiķi apgalvo, ka, iesoļojot piektajā gadu desmitā, mākslā ir grūti atmosties: var vienīgi sākt nodarboties ar kādu citu jomu, piemēram, tēlnieks var sākt gleznot, bet tik un tā viena darbība saglabājas kā galvenā. Leonardo da Vinči tipa mākslinieku, kas būtu ļoti labi daudzās nozarēs un visur sasniegtu īpašus rezultātus, nav daudz.

Gadu gaitā saglabāt radošumu kļūst arvien sarežģītāk. Bērni līdz briedumam ir īpaši radoši, jo vēl nezina, kas ir slikti, viņi ir drosmīgi. No viņiem mācījās visi modernisti — Pikaso, Matiss. Bērni neskatās uz proporcijām, vai kāja ir liela vai maza. Ar gadiem bērni sāk zaudēt radošumu, jo vēlas darīt tāpat kā pieaugušie, neuzticas sev. Jo agrāk mākslinieks atrod savu stilu un tajā strādā, jo viņam sarežģītāk gadu gaitā saglabāt savu rokrakstu un neatkārtoties.

Māksliniekiem ir jāmainās, bet vienlaicīgi jāpaliek atpazīstamiem un radošiem. Tas ir ļoti sarežģīts darbs. Dažiem pēc 20–30 gadiem iestājas krīze, jo jaunrade ir kļuvusi automātiska. Tādēļ nedrīkst padoties daiļrades darba rutīnai.

Pēc mākslas studiju beigšanas māksliniekiem bieži vien ir nepieciešami aptuveni desmit gadi, lai atmostos un atrastu sevi. Tam ir vajadzīgs konsekvents un disciplinēts ikdienas darbs.

CopyLinkedIn Draugiem X
Uz augšu