Māksliniecei Sandrai Krastiņai personālizstādē "Ekrāns" Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā nozīmīga tēma ir refleksija par laiku, atmiņu, varu un varoņiem. Plūstošs laiks, kas pakļauj erozijai vēsturisko atmiņu, paātrināts laiks, kas fragmentē šeit un tagad uztveri, laika straume, kas iznes virspusē un nogremdē aizmirstībā.

Izstādi tematiski uzskaņo gleznu cikls "Es nezinu, ko nezinu". Tas veltīts Ziemeļlatgalei, proti – bijušajam Abrenes apriņķim. Indivīds pretstatā sabiedrībai kā kopumam – tā ir tēmu ass, kuras diapazonā Sandra Krastiņa rod savu gleznojumu tematiku, pietuvodamās te cilvēkam, vienam no daudziem vai uzmanības centrā izceltam varonim, te valsts vai pārnacionāli institucionālai varai, tvertai buļļu un baltu kreklu tēlos.

Cikls "Es nezinu, ko nezinu" tuvina konkrētiem cilvēkiem reģionā, kas šodien sabiedrības atmiņā ir atlicis vien nosaukumā – Abrene un tās apriņķis.

Pēc paplašinātas izpētes muzejos un arhīvos autore nepiedāvā kādu nogatavinātu viedokli, tomēr darba vēstījums ir izaicinošs un neērts. Kas mums šodien ir Abrene – nacionālās pašapziņas simbols, kurš izceļams vien godos, uzvelkot balto tautastērpu? Apgabals, par kuru jau pārklājusies aizmirstības krēsla, kas notraušama kā krīts no skolas tāfeles. Kas mums ir un ko māca Abrenes vēsture? Rēgaini skolotāju portreti jaunākā cikla gleznās, kam ierosme gūta 1937. gada Jaunlatgales apriņķa skolu “prezentācijas" albumā. Tie ir jautājumi, nevis atbildes, jo aizmiršana pati par sevi ir auglīga – tā nodrošina vietu zināšanām un jaunajam.

Ciklā, klājot un izslaukot krīta slāņus no tāfeļu krāsas klātiem audekliem, māksliniece turpina attīstīt savu vizuālo valodu, kad šķietami gaisīgie, tomēr masīvi robustie, vienā piegājienā trieptie tēli spilgti demonstrē cilvēka un viņa veidojumu spēka iztēloto un īsteno lielumu. Spēks savā varenībā var izrādīties trausls, bet var arī pārstāvēt kopīgu pūliņu vainagojumu kā ekspozīcijā iekļauto ciklu Mirāža un #dienasvaronis tēlos. Vārds “ekrāns" personālizstādes nosaukumā šo pozitīvo vēstījuma šķautni pasvītro. Kino ekrāns prasa tumsu, savukārt gleznojuma stāsts ir salasāms vienīgi gaismā.

Projekts "Es nezinu, ko nezinu" tapis sadarbībā ar Latvijas Fotogrāfijas muzeju, Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvu, Balvu novada muzeju, Viļakas novada muzeju, Baltinavas novada muzeju.

Par izstādes autori

Sandra Krastiņa mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļā (1976–1982), profesora Eduarda Kalniņa meistardarbnīcā (1982–1986). Strādājusi par pedagogu Jāņa Rozentāla Mākslas skolā. Latvijas Mākslinieku savienības muzeja izveidotāja un vadītāja (2001–2006), apgāda "Neputns" žurnāla "Dizaina Studija" galvenā redaktore (2006–2012). Darbojusies arī grafikā un animācijā, veidojusi dizainu Latvijas Bankas kolekciju monētām. Izstādēs piedalās kopš 1980. gada. Regulāri rīko personālizstādes Rīgā, citviet Latvijā, arī ārvalstīs. 2016. gadā notika personālizstāde Civilisti LNMM izstāžu zālē Arsenāls, 2017. gadā sadarbībā ar aktieri Vili Daudziņu – personālizstāde #dienasvaronis Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, 2018. gadā – personālizstāde Mirāža mākslas centrā Noass.

Autores darbi glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (Rīga), Ludviga muzeja (Ķelne, Vācija), Valsts Tretjakova galerijas (Maskava, Krievija) krājumā, LMS muzeja kolekcijā, kā arī privātkolekcijās Latvijā un ārvalstīs.