- Projektā “Bibliotēka” mēs katras personības interviju sākam ar vienu jautājumu – kas ir literatūra? Kā uz to atbildētu jūs?

- Literatūra ir cilvēka vai tautas, vai – plašā nozīmē – visas cilvēces dvēseles izpausme. Tā ir svarīga kultūras sastāvdaļa, jo bez grāmatas kultūra nav faktiski iedomājama – vismaz Rietumu kultūra un Rietumu civilizācija patiešām nav iedomājama bez rakstītā vārda. Negribētos teikt, ka esam vienas grāmatas civilizācija, tomēr viena grāmata ir mūsu kultūras pamatā. 

- Un kā jūs izprotat vārdu “bibliotēka”?

- Var teikt, ka bibliotēka ir cilvēkam svarīgu grāmatu krājums. Pēc tā, kādas grāmatas atrodas cilvēka bibliotēkā, var noraksturot pašu cilvēku. Interesanti, ka vārds bibliotēka man asociējas ar vienu citu vārdu – Bībele, jo Bībele ir grāmatu krājums. Bībele sastāv no daudzām grāmatām, un bibliotēka arī sastāv no daudzām grāmatām.

- Kāpēc šī grāmata ir tik īpaša citu grāmatu vidū?

- Bībelei ir divi autori – Dievs un cilvēks. Interesanti, ka šajā gadījumā abi divi ir svarīgi – tur ir radoša sadarbība. Rakstot šo grāmatu, cilvēkā, kas rakstīja, dvesa Dieva gars. Mūsdienās mēs runājam par iedvesmu un inspirāciju – no cilvēka iekšienes, no būtības nākošu pamudinājumu izteikt kādu domu, vēstījumu. Rakstītājs, protams, šo vēstījumu ietērpj savās iekšējās kategorijās – savas kultūras, tradīcijas un mentalitātes jēdzienos –, līdz ar to arī viņš pats kļūst par pilnvērtīgu līdzautoru. 

Katra grāmata var ietekmēt un iespaidot cilvēka dzīvi, tomēr šai grāmatu grāmatai ir viena īpašība. Tajā rakstītais vārds ir kā abpusgriezīgs zobens – tas iegriežas cilvēka apziņā un atdala garīgo no miesīgā jeb pasaulīgā un grēcīgā, kas savukārt cilvēku atdala no Dieva. Var teikt, ka šis vārds eksaminē cilvēku. Tas ir kā spogulis, kurā cilvēks var ieraudzīt pats sevi – sevi savās attiecībās ar Dievu, citiem cilvēkiem un patiesībā arī attieksmē pašam pret sevi. Šim vārdam piemīt iekšējs spēks cilvēku šķīstīt, attīrīt un viņu pārveidot. Dievišķā realitāte ienāk cilvēkā caur šo vārdu, caur saskarsmi ar šo vārdu. Tāpēc regulārs kontakts ar šo vārdu ir svarīgs.

Ir liturģiskās darbības, kuras arī tā kā cilvēku atver, tomēr bez vārda un tā skaidrojuma šīs darbības kļūst nesaprotamas un pārvēršas par sava veida maģiju. Patiesībā, lai šo vārdu dziļi saprastu, ir ļoti daudz jāzina. Bībelei ir daudzi līmeņi. Pirmais ir pieejams ikvienam, jo šī grāmata runā uz katru, kurš ar atvērtu sirdi un prātu to lasa. Jā, to vēsti un piekļūšanu dievišķajai realitātei var īstenot arī bez speciālām Bībeles studijām, tomēr tās palīdz. 

- Ko ņemt vērā, lasot visu grāmatu grāmatu?

- Cilvēks ir slikts interpretētājs šai grāmatai, ja, to lasot, viņš balstās tikai uz savu subjektīvo viedokli. Ir tāds jēdziens - tradīcija – divtūkstoš gadu garumā Bībele ir tikusi interpretēta, un ir tikušas atsijātas sēnalas un pelavas. Ir atsijāti graudi – respektīvi ir objektivizēta šī grāmatas izpratne, un,  ja mēs vēlamies to saprast, tad mums neizbēgami ir jāiepazīstas ar to, ko citi par to ir teikuši un kāds ir šis Tradīcijas viedoklis. Teiksim, manā bibliotēkā ļoti svarīgu vietu ieņem grāmata “Katoliskās Baznīcas katehisms”, kura objektivizē Bībeles izpratni un palīdz izvairīties no subjektīvisma.

Tāpat, lasot Bībeli, ir būtiski ņemt vērā, ka katra Bībeles grāmata ir sarakstīta savā laikā – savā vidē, savā kultūrā. Lai saprastu, kas tur ir ietverts, mums lielā mērā ir jāatgriežas tajā laikmetā, kurā vārds ir pierakstīts, – lai saprastu kādā vidē dzīvoja autors, kā viņš domāja, ko viņš domāja ar katru no pierakstītajiem tēliem. Mans un katra garīdznieka uzdevums un misija ir skaidrot šo tekstu. Šā iemesla dēļ es lasu grāmatas, kas man palīdz sasaistīt Bībelē teikto ar reālo dzīvi. Mans uzdevums ir ielikt šo tekstu cilvēka dzīves centrā – šodienas dzīves centrā – un arī parādīt, ka tur ir atbilde uz katra cilvēka dzīves sasāpējušajiem jautājumiem un gaisma priekš dzīves. Tas ir aizraujoši, fascinējoši, un tas nav viegli, bet tas ir iespējams.

Svētie raksti ir kā tāds strauts, un mēs visi esam ceļinieki dzīvē, un krūzes mums nav. Tikt pie ūdens mēs varam tikai noliecoties – pieplokot un dzerot.

Tāpat, lasot Bībeli vajag noliekties – tad mūsu dvēseles dziļākās slāpes tiek remdētas, un tā Dieva atziņa, tā izpratne par to, kas es esmu, kāds ir mans aicinājums, mana misija, un kāda vispār ir jēga tam, ka es esmu šeit, sāk atvērties. 

- Par apdāvinātiem cilvēkiem mēs bieži sakām, ka viņiem talants un arī iedvesma ir Dieva doti. Vai tiešām tikai Bībele ir Dieva iedvesmota grāmata?

- Bībele ir vienīgā grāmata, caur kuru Dievs runā uz cilvēku – tajā ir cilvēka, cilvēces un Dieva attiecību vēsture. Tur tiek parādīts, kā Dievs ieiet vēsturē. Šīs grāmatas jēga un uzdevums ir palīdzēt cilvēkam atrast Dievu, sastapties ar Viņu, iepazīt Viņu. Otras tādas grāmatas nav. Runājot par talantīgiem un iedvesmotiem cilvēkiem, tajā skaitā arī grāmatu autoriem, palīgā nāk māksla, sevišķi Renesanses laika māksla. Tajā tiek attēlots mūzas un eņģeļi cilvēkam čukst ausī. Es nebaidīšos teikt, ka īstam māksliniekam arī piemīt dievišķā dzirksts. Ja jau cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības, tātad arī  viņa dziļumos, viņa pašos pamatos ir tāda dimensija, kur viņš saskaras ar dievišķo realitāti. Šī dievišķā realitāte no viņa būtības dziļumiem var viņu pamudināt un dot viņam iedvesmu.

Iedvesmas var būt dažādas, un iedvesma ir Dieva dāvana. Nav tā, ka autors vienmēr apzinās, ka viņš ir ticīgs, – viņš vienkārši ļaujas tam, kas viņā dzimst. Tā ir īsta māksla. Tomēr var būt arī tā, ka cilvēks pats kaut ko izdomā, un mēs arī zinām, ka ir ne tikai Dieva gars, bet arī tas, ko mēs saucam par ļauno garu. Līdz ar to, ja mēs runājam par grāmatām un par māksliniekiem, tad ir svarīgi spēt to izšķirt. Māksla var būt konstruktīva – ceļoša uz augšu un tāda, kas mūs cilvēcisko un mudina mūs īstenot mūsu aicinājumu un īstenot Dieva attēla līdzību mūsos –, bet māksla var būt arī destruktīva. Tāpat grāmata – var būt Vārds ar lielo burtu, un var būt vārds, kurš cilvēku sagrauj.

- Vēl bez Bībeles un citām garīgās literatūras grāmatām, vai jūsu dzīvē ir bijusi kāda grāmata, kas ir iespaidojusi jūsu paša dzīvi? 

- Ir tāds autors ar pseidonīmu Džo Alekss, un viņam ir detektīvromāns “48 stundas”. Grāmata stāsta par kādu angļu specdienesta aģentu, un tās sižets ir it kā banāls - uz kuģa ir notikusi slepkavība un tiek meklēts vainīgais. Šis aģents ir iesūtīts lietu atrisināt. Viņa kartotēkā ir rakstīts, ka šis aģents ir pelēks un ne ar ko neizceļas normālos ikdienas apstākļos, tomēr viņš attīsta visu savu potenciālu bezcerīgās situācijās. Situācija uz kuģa ir tik bezcerīga, ka pat izcils aģents tajā cīņu zaudētu. Tomēr šis pelēkais aģents tiek galā. Grāmatā ir attēlots, kā viņš arvien “uzņem apgriezienus”, kā viņš attīsta savas spējas. Es vēl šodien atceros, ka tad, kad šo grāmatu lasīju, es no tās paņēmu sev atslēgu – cīnies līdz galam! Jo grūtāka ir situācija, jo vairāk mobilizējies, un cīnies līdz galam! Tā kā – tāds mazs detektīvromāns tā var noklikšķēt un rast sazobi, ka tur var būt iekšā vārds, kurš tevī ienāk un atstāj iespaidu uz tavu dzīvi.