Jaunā pētījumā 16 brīvprātīgie studenti zinātnes vārdā veica visai baisu eksperimentu – viņi dzēra paši savas asinis.
16 brīvprātīgie studenti, kas zinātnes vārdā dzēra asinis (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
“Vampīra” pētījums, kas publicēts zinātniskajā žurnālā "United European Gastroenterol J.", bija vajadzīgs, lai noskaidrotu tādas slimības kā Krona kaite (zarnu iekaisums) pašreizējās diagnostikas metodes efektivitāti. Šajā metodē cilvēka izkārnījumos tiek meklēti proteīni, kas liecinātu par zarnu iekaisumu. Lai arī šie proteīni parādās iekaisuma gadījumā, tomēr tie var būt saistīti arī ar kuņģa-zarnu trakta asiņošanu. Rezultātā ir grūti diagnosticēt pareizo kaiti.
Proteīns joprojām ir izcils slimības marķieris, tomēr ārstiem ir jāatceras, ka liels daudzums šo proteīni izkārnījumos var norādīt uz asiņošanu nevis iekaisumu, rakstīts izdevumā “Live Science”.
Hroniskas iekaisuma slimības, piemēram, Krona slimība, ir relatīvi grūti diagnosticēt un ārstēt, jo bieži vien infekcija zarnās nesakrīt ar pacienta sūdzībām un simptomiem. Piemēram, pacients var sūdzēties par caureju arī pēc tam, kad iekaisums zarnās jau ir beidzies. Simptomu smagums ir ļoti subjektīvs.
Turklāt paaugstināta imūnsistēmas aktivitāte pacientiem var būt arī citu slimību, piemēram, artrīta vai vienkāršas vīrusu infekcijas dēļ. Tieši tāpēc endoskopija ir labākā metode, kā diagnosticēt zarnu iekaisumu.
Tomēr endoskopija ir riskanta un ārkārtīgi nepatīkama procedūra, tāpēc ārsti biežāk izmanto tikai pacienta fekāliju paraugus. Tajos ārsti meklē kalprotektīnu, kas atrodas imūnajās šūnās jeb neitrofīlos. Iekaisuma laikā neitrofīli pārpludina zarnu gļotādu.
Problēma ir tāda, ka neitrofīli ir atrodami arī asinīs, tāpēc, ja pacienta zarnu traktā ir asiņošana, fekālijās var parādīties gan neitrofīli, gan kalprotektīni. Rezultātā ārsts var veikt kļūdainu diagnozi.
“Pirms pētījuma mēs nezinājām, cik spēcīgai jābūt asiņošanai, lai sasniegtu pozitīvu kalprotektīnu līmeni,” teica pētījuma autors Stīvens Vavrika (Stephan Vavricka).
Asins dzeršana zinātnes vārdā
Lai to noskaidrotu, Vavrika ar kolēģiem lūdza 16 veseliem brīvprātīgajiem (pārsvarā medicīnas studentiem) izdzert, vai nu 100 vai 300 mililitrus savu asiņu. Pēc mēneša tie, kuri izdzēra 100 mililitrus asiņu, atgriezās, lai izdzertu 300 mililitrus un otrādāk.
Lielākā daļa no 12 sievietēm un 4 vīriešiem asinis vienkārši izdzēra, tomēr daži izvēlējās opciju, ka tās tiek ievadītas viņu kuņģī caur nazogastrālo caurulīti. Aptuveni puse no dalībniekiem pēc asiņu dzeršanas sūdzējās par sliktu dūšu, bet daži – par caureju vai aizcietējumiem.
Visi dalībnieki ziņoja, ka to izkārnījumi bija neparasti tumšā krāsā, kas ir viena no zarnu trakta asiņošanas pazīmēm. Dalībnieki nodeva fekāliju paraugus divas dienas pirms asiņu dzeršanas, katru dienu turpmākās septiņas dienas un divas nedēļas pēc eksperimenta.
Pētnieki atklāja, ka tajos fekāliju paraugos, kas tika paņemti pēc asiņu dzeršanas, ir paaugstināts kalprotektīnu daudzums. To pacientu fekāliju paraugos, kuri sākumā izdzēra 100 miligramus asiņu, 46% fekāliju paraugu kalprotektīnu līmenis bija virs 50 mikrogramiem uz katru gramu. Savukārt pēc 300 mililitru asiņu dozas 63% no visiem paraugiem bija paaugstināts kalprotektīnu līmenis.
Pētnieki nenovēroja, ka kalprotektīnu līmenis pārsniegtu 200 miligramus uz katru fekāliju paraugu gramu, kas ir daudzums, kas varētu liecināt par zarnu iekaisumu. Tas nozīmē, ka ārstiem kalprotektīnu līmenis fekāliju paraugos jāvērtē kontekstā.
Ja kalprotektīnu līmenis ir zems, tad ārstiem būtu jāņem vērā arī citi faktori, pirms veikt diagnozi, piemēram, asinsspiediens vai iepriekš lietotie medikamenti.