Viestura Dūles vairs nav! Zuarguss Zarmass atklāti par oficiālā vārda maiņas līkločiem (26)

Elza Jēkabsone
, Izklaides ziņu žurnāliste
CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Privātais arhīvs

Motivācijas un emocionālā intelekta treneris, mācību centra "Cilvekam.lv" vadītājs pēc trīs gadus ilgas stīvēšanās ar valsti beidzot arī savos dokumentos Viestura Dūles vietā nu var redzēt sevis izvēlēto vārdu - Zuarguss Zarmass. Intervijā ar TVNET viņš atklāja, kāpēc nepagurstot cīnījies par tiesībām tā sevi dēvēt oficiāli un kāpēc tas viņam ir tik svarīgi.

Cik ilgs bija tavs ceļš uz oficiālu vārda maiņu?

- 2012. gadā pirmo reizi pieteicu, tad uzreiz valsts atteica un sapratu, ka netiesāšos. Jo bija skaidrs, ka laiku, lai tiesātos un apvienotu to ar daudzajiem izglītības projektiem, nebija iespējams atrast.

Bet pirms trīs gadiem, parunājot ar zvērinātu advokātu Mārtiņu Knipsi, izskatījās, ka mums būtu iespēja tomēr ar valsti šo jautājumu parisināt, jo nelikās, ka tas ir saskaņā ar Satversmi. Turklāt, pētot šo jautājumu, bija redzams, ka daudzas ģimenes Latvijā arī saskaras ar situācijām, kad valsts nosacīti diktē, kā bērns var vai nevar saukties. No malas varētu šķist triviāli un ko uztraukties, ka vecāki vēlas saukt savu bērnu vārdā Otto ar diviem "t", bet valsts to aizliedz. Savukārt Satversme saka kaut ko citu.

Mana tiesāšanās ilga trīs gadus. Likās briesmīgi garš laiks, kurā Tieslietu ministrija iegulda savu laiku un resursus. Tas likās tiešām bezjēdzīgi. Bet man bija viens milzīgs ieguvums. Pa šo laiku man ir bijušas apmēram 1000 lekcijas uzņēmumos par emocionālo intelektu, kas ir metodoloģija, kas palīdz tikt galā ar stresu, negācijām utt. Tamdēļ liela pateicība Tieslietu ministrijai, jo tā trenēja mani kļūt par emocionāli intelektuāli kaut kripatu jēdzīgāku cilvēku un lektoru. Kad redzi bezjēdzību no tik daudz aspektiem, gribot negribot ir jātrenē sevī stresa vadība, motivācija un komunikācija... Tamdēļ arī par visiem šiem trīs gadiem, dīvainā kārtā, esmu ļoti pateicīgs. Sasummējot visu procesu trijos gados, tad lūk, kādi darbi, dokumentu kaudzes, kas bija jārada mūsu kopdarbībā ar zvērināta advokāta palīdzi Līvu Kalniņu:

1. 2015. gada aprīlī iesniedzām iesniegumu ar lūgumu vārda un uzvārda maiņai Dzimtsarakstu nodaļai;

2. Saņēmām atteikumu, kuru pārsūdzējām Tieslietu ministrijas valsts sekretāram;

3. Tieslietu ministrijas valsts sekretārs atstāja spēkā Dzimtsarakstu nodaļas lēmumu, mūsu lūgumu noraidīja;

4. Mēs Tieslietu ministrijas lēmumu pārsūdzējām Administratīvajā rajona tiesā;

5. Administratīvā rajona tiesa apmierināja mūsu pieteikumu par vārda un uzvārda maiņu;

6. Tieslietu ministrija iesniedza apelācijas sūdzību Administratīvajai apgabaltiesai;

7. Administratīvā apgabaltiesa atcēla Administratīvās rajona tiesas spriedumu un mūsu pieteikumu noraidīja;

8. Mēs iesniedzām kasācijas sūdzību;

9. Augstākās Tiesas Administratīvo lietu departaments pieņēma spriedumu, ar kuru nolēma atcelt Administratīvās apgabaltiesas spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai apgabaltiesai;

10. Lieta atrodas Administratīvajā apgabaltiesā otrreizējā izskatīšanā; Tieslietu ministrija ir atzinusi mūsu pieteikumu un tiek plānots parakstīt izlīgumu ar Tieslietu ministriju, pēc kura attiecīgi tiks mainīts vārds un uzvārds uz “Zuarguss Zarmass”.

Kāpēc tev bija tik svarīgi, ka arī dokumentos rakstīts Zuarguss Zarmass? Lielākā daļa Latvijas tagad tevi jau pazina pēc jaunā vārda.

- Pamata iemesls ir, ka mēs vairs nedzīvojam Padomju savienībā un, es ceru, tur arī neatgriezīsimies. Tātad, ja man ir kāds atšķirīgs garīgs redzējums, tad es pieļauju, ka varu to realizēt, dzīvojot Eiropā. Kad pirmoreiz iesniedzu iesniegumu 2012. gadā un saņēmu atteikumu, man bija skaidrs, ka negribas tērēt gadus tiesās. Bet ar laiku mani sāka uzrunāt dažādi piemēri no dzīves, ka ne es vienīgais esmu atkarīgs no dažiem ierēdņiem. Un man parādījās vēl viens iemesls.

Izrādās, ka sabiedrības, kuras nepieņem atšķirīgo, ir nabadzīgākas. Izglītības darbs pastāvīgi mani mudina rakāties pa izglītības pētījumiem, lai saprastu labākos veidus, metodes, kā cilvēkiem attīstīties. Uzdūros vienam zinātniskajam pētījumam par to, kas nosaka, kāpēc sabiedrības ir pārticīgas un tajās ir liels īpatsvars jaunu un radošu cilvēku. Īsā atbilde ir, ka labklājīgās sabiedrībās ir augstāka iecietība pret atšķirīgo (Richard Florida, “The Rise Of The Creative Class”, 2009). Bet kā bija manā bērnībā? Atšķirīgā pieņemšana bija teju neiespējama. Padomju savienība bija raksturīga ar savu neiecietību pret cilvēkiem ar savādākiem redzējumiem. Visiem bija jābūt komunistiskajā partijā, vienādiem, jāslavē vienāds dzīvesveids un redzējums. Atceros, kā skolā, Padomju savienības sabrukšanas laikā, man bija spilgta cerības sajūta, ka tagad vairs nebūs komentāri par to, ka “šo tu domā nepareizi”, “tā nav pareizā atbilde”, “tā ģērbties nevar”, “tāda dzīve ir nepieņemama un nav normāla” utt. Man bija liela cerība, ka tas ir aiz muguras. Bet,

esot šajā tiesas procesā, sapratu, ka ne viss no PSRS ir aizgājis.

Es kā cilvēks, kurš vienkārši vēlas tāpat kā budists vai dainu pētītājs iet savu garīgās attīstības ceļu, gribu, lai valsts respektē manu atšķirību. Jo neesam vairāk PSRS.

Vēl viens iemesls, kamdēļ ar zvērināta advokāta palīgu Līvu Kalniņu šo procesu darījām trīs gadus, bija, lai valsts ierēdņi tomēr vairāk palīdzētu cilvēkiem un daudziem simtiem ģimeņu. Kā jau minēju, Latvijā joprojām daudzas ģimenes saskaras ar to, ka, vai nu bērniem nevar dot to vārdu, ko iecerējuši, vai arī nevar nomainīt savus uzvārdus saskaņā ar savas dzimtas uzvārdu. Ir reizes, kad ierēdņi vienkārši neļauj saskaņā ar desmitiem gadu vecu gramatisko traktējumu dot bērnam vārdu Otto, tai pašā laikā ļauj citiem bērniem dot vārdus “Ļeksus”, “Staļina”, “Fandango Fonteins”, “Žikivators” u.c. Vēl ir mazākumtautību situācija.

Viens no piemēriem, kur latviskojot, saskaņā ar likumu, uzvārdu no Karpetjan uz Karpetjans, šim cilvēkam pazūd mantojumu tiesības, jo tas ir cits uzvārds. Gluži kā mēs brīnītos, ja latvietim Jānim Bērziņam Lietuvā būtu jāpaliek par Jānis Bērziņauskas.

Šādi likumi ir jāmaina, un ierēdniecība var izmantot savas varas privilēģijas un to veicināt. Respektēsim citas tautības Latvijā, tāpat kā mūs respektē, piemēram, ASV, kur neliek mainīt latviešiem uzvārdus un viņi var palikt atšķirīgi no ASV pieņemtā John Smith utt.

Kā tagad jūties pēc šīm pārmaiņām?

- Ļoti labi. Jo sevišķi, ka nav jāsēž kā uz diviem krēsliem, ka tevi sauc Zuarguss un sabiedrība jau tevi tā sāk ar šo vārdu identificēt, bet visi dokumenti tiek parakstīti ar citu vārdu. Vēl viena liela sajūta ir “pateicība”, jo esmu varējis daudz ko iemācīties par valsts darbību, gan arī pats nosacīt savu dzīvi, kas man nedaudz atgādina, ka neesam savā ziņā Padomju Savienības modelī, kad valsts ierobežo cilvēku. Tā sasummējot: paldies valstij. Par iespēju to iepazīt, gan no labās, gan varbūt ne tik labās puses.

Piemēram, sapratu, ka mēs visi varam pateikt paldies visiem tiem Latvijas valsts ierēdņiem, kuri dara visu savos spēkos, lai palīdzētu cilvēkiem. Es noliecu galvas jūsu priekšā, ka spējat un mākat kalpot sabiedrībai. Šis trīs gadu process savukārt man labāk ļāva iepazīt, cik dažādi cilvēki strādā ierēdniecībā un tiesvedībā. Domāju, katrs no mums zina daudzus ierēdņus, kas izcili dara savu darbu. Bet ir tik dažādi ar mūsu valsts piekto varu. Šajā gadījumā tiesas prāvās satiku ierēdņus, kuriem paprasot pēc tiesu sēdes “vai piekrītat šim procesam”, atbild, ka viņi nepiekrīt, bet “nu jāpilda norādījumi” un nedrīkst ļaut to vārdu piešķirt. Savukārt tie, kuri dod norādījumus, šajā gadījumā var traktēt Satversmi sev vēlamā virzienā vai izmantot gramatikas argumentus savā labā, nevis domāt par to, kā palīdzēt cilvēkiem. Ierēdņi izmanto savus resursus un apmaksātās darba stundas, lai to pamatotu un cīnītos ar valsts pilsoņiem tiesā. Argumentācijās, kāpēc nevar mainīt vārdu, cita starpā, tika izmantoti “Delfi” lasītāju komentāri un bija citēts, ka “Delfi” komentāros atsevišķiem komentētājiem “nepatīk šis jaunais vārds”. Man un Līvai Kalniņai nācās šim veltīt trīs gadus, lai, aizejot līdz Augstākajai tiesai, varētu vienkārši realizēt Satversmē noteiktās tiesības.

Būtu ļoti cilvēcīgi, ja valsts vara vairāk palīdzētu cilvēkiem, kas arī ir valsts varas pastāvēšanas būtība. Var, protams, paslēpties ar likuma burtu vai vēlēties, lai visi cilvēki ir vienādi kā Padomju Savienībā, bet būtība ir un paliek tā pati, ko droši vien arī sirds dziļumos valsts ierēdniecības cilvēki zina, ka viņiem būtu jāpalīdz cilvēkiem. Tāpat kā viņi vēlas, lai citi cilvēki, kā ārsti, policisti, palīdzētu viņiem.

Un vēlreiz, gribētu pateikt paldies ne tikai Līvai Kalniņai, kas pacietīgi sataisīja simtiem lapu garu dokumentu, bet arī zvērinātam advokātam Mārtiņam Knipšiem, kurš atbalstīja mani un Līvu.

Cerams, ka Latvijā daudzām ģimenēm, pateicoties šim Augstākās tiesas lēmumam, Līvas darbam, būs vieglāk dzīvot saskaņā ar savu identitāti un darīt savus darbus, dzīvot savas dzīves. Un valsts ierēdņi kā minimums “ļautu normāli dzīvot”. Droši vien palīdzēšana cilvēkiem būs drusku vēlāk.

Vari atgādināt man un lasītājiem – kā savulaik izvēlējies tieši šo vārdu un uzvārdu?

- Īsā atbilde ir: meditācija un skolotājs. Izvērstāk būtu, ka dažādās garīgās praksēs un novirzienos, piemēram, budismā, jogā, kristietībā viens no pamata principiem ir, ka brīdī, kad saproti, ka vēlies savā dzīvē tiešām iekļaut kādas garīgās vērtības, nevis tikai “spēlēt garīgo attīstību”, tad vārda maiņa ir kā analoģija augstskolas iestājeksāmeniem, kur tu apņemies kādā virzienā mācīties. Solījums sev attīstīties tajā, ka pakāpeniski mācīties mīlēt sevi un citus.

Un tas ir solījums, šajā gadījumā nevis kādam skolotājam vai citiem šā garīgā virziena cilvēkiem, bet solījums pašam sev, ka es lēnītēm skrubinu no sevis nost ieradumus, kas ir saistīti ar augstprātību, neiecietību, un mācos arvien vairāk būt cilvēks, kas spēj palīdzēt citiem, kas prasa no manis mācīties piedot citiem (un arī sev), izprast citus (un arī sevi), būt pacietīgam utt.

Cita starpā, cilvēkus nelūdzu dikti atminēties savu uzvārdu, kas ir ierakstīts manos dokumentos, ja vien cilvēkiem pašiem nav interese asināt savu atmiņu vai mācīties neparastus vārdus. Es joprojām būšu Zuarguss gan kā lektors, gan vienkārši satikts cilvēks uz ielas. Uzvārds Zarmass ir oficiālajos dokumentos. Neuzmetu lūpu, ja kāds mani sauc vecajā vārdā Viesturs, bet esmu pateicīgs tiem, kuri pieņem manas pārmaiņas. Tad ir tiešām laba sajūta un pateicība ikvienam teicējam. Un man tā sanāk kā apstiprināšanās, ka eju savu garīgo ceļu soli pa solītim, turklāt skaistā lieta ir, ka nedzīvojam taču vairāk PSRS un mēs mākam pieņemt atšķirīgus redzējumus. Paldies jums par to!

Komentāri (26)CopyDraugiem X Whatsapp
Uz augšu