Ar diviem mazalbumiem un trīs pilnmetrāžas albumiem savā kontā Demarko ceļš uz slavu nav bijis viegls: pirms sava 2012. gada debijas LP 2, kas iegūst atzinību no dažādām prestižām mūzikas kritikas platformām, kā Pitchfork, NME u.c., kā arī nokļūst vairākos gada labāko albumu topos, Demarko bija nācies pelnīt iztiku, veicot vairākus gadījuma darbus, to skaitā piestrādājot kā asfalta ieklājējam un piedaloties dažādos medicīniskos eksperimentos. Turpinot iesākto trajektoriju, divus gadus vēlāk klajā tiek laists nākamais pilnmetrāžas albums Salad Days, kas nostiprina mūziķa pozīciju indie mūzikas apritē, tam iegūstot vēl augstākas atzīmes no kritiķiem un nodrošinot vēl plašāku dziesminieka atpazīstamību. Patlaban, pateicoties arī pagājušogad izlaistajam ierakstiem "This Old Dog", Demarko vārdu nereti var pamanīt lielāko mūzikas festivālu lainapu augšgalos.

Runājot par pašu mūziku, ir sarežģīti definēt, kādā žanrā Maka mūzika iederētos vislabāk, taču viens ir skaidrs – sajaukt to ar ko citu būtu pagalam grūti. Galvenokārt tas ir specifiskā, peldošā, ļodzīgā ģitāras skanējuma dēļ, kas, iespējams, jaunam klausītājam varētu šķist savāds, taču, ļaujot ausij pierast, var pamanīt interesantas harmonijas, kuras ir raksturīgas drīzāk džezam, nevis popmūzikai. Tomēr Demarko daiļrade ir un paliek popmūzika – streipuļojošo ģitāru stabili uz kājām notur sausi skanoša, vienkārša un precīza ritma sekcija, un to visu kopā nereti izpušķo vintage sintezatoru akordi – Maka iecienīto sintezatoru Yamaha DX7 var dzirdēt arī Maikla Džeksona albumā “Bad”, piemēram. Lai arī dziesmas gan tekstuāli, gan uzbūves ziņā ir šķietami vienkāršas un klausītājam neko krasi jaunu nepiedāvā, būtu aplami to uztvert kā slinkumu vai radošuma trūkumu. Gluži pretēji – tas tieši papildina mūzikas radīto nepiespiesto, un relaksēto atmosfēru, kuras pavadībā klausītājam to vien gribas, kā pievakarē kopā ar draugiem pagalmā atvērt alus pudeli, kaut ko uzmest uz grila un laiski papļāpāt, ieskautiem divdomīgas izcelsmes dūmakā.

Šādu neiespīlētu tēlu par sevi Maks kultivē ne tikai mūzikā, bet arī intervijās un galvenokārt - uz skatuves. Varbūt kādam gribētos mulst, redzot šo second-hand veikala džinsos tērpto jaunieti keponā, ar mūždien aizsmēķētu cigareti zobos, bet citiem tas var šķist kā svaigs elpas vilciens mūsdienu pārproducētajos, ar scenogrāfiju pieblīvētajos koncertos. Šī brīvā, neiestudētā koncerta forma arī ir Demarko lielākais trumpis - nav iespējams paredzēt, ar ko Maks pārsteigs koncertā Rīgā, – viņš ir redzēts, sēžot kails pie bungām vai kopā ar grupu 10 minūtes spēlējot "Metallica" hitu Enter Sandman tik intensīvi, ka tiek pārrautas visas ģitāras stīgas, bet tas nešaubīgi būs jaudīgs, muzikālās virtuozitātes un humora pilns koncerts, kas gribot negribot liks iešūpot gurnus pat visdrūmāk noskaņotākajam koncerta apmeklētājam.

Maks Demarko uzstāsies koncertzālē Palladium Rīgā, 17. oktobrī. Biļetes vēl ir pieejamas.