Žurnāliste Anna Aplbauma 2000.gada sagaidīšanas ballītē Hobjelinas muižā Polijas ziemeļrietumos bija saaicinājusi visai raibu kompāniju - žurnālistus no Londonas un Berlīnes, dažus Varšavā strādājošus diplomātus, pāris draugus no Ņujorkas un daudzus poļus, gan politiķus, gan žurnālistus. Visi pārstāvēja, kā to tolaik būtu raksturojuši poļi, labējo spārnu. "Pat tie, kuri nebija tik pārliecināti par ekonomiku, pavisam noteikti ticēja demokrātijai, likuma varai un Polijai, kas ir NATO dalībvalsts un ceļā uz pievienošanos Eiropas Savienībai - integrēta modernās Eiropas daļa," rakstā amerikāņu žurnālam "The Atlantic" raksta Aplbauma. Taču tagad - nepilnus 20 gadus pēc optimistiskā un vienotā garā aizvadītās Jaungada sagaidīšanas - daudzi no viesiem savā starpā nesveicinās. Kas pa šo laiku tik kardināli mainījies?

"Es tagad pārietu otrā ielas pusē, lai izvairītos no dažiem cilvēkiem, kas bija manā Jaungada ballītē. Savukārt viņi ne tikai atteiktos iet iekšā manā mājā - viņiem pat būtu kauns atzīt, ka viņi jebkad tur spēruši kāju. Apmēram puse cilvēku, kas bija šajā ballītē, vairs nerunā ar otru pusi. Atsvešināšanās ir politiska, nevis personiska," skaidro Aplbauma. 

"Pašlaik Polijā ir viena no visvairāk polarizētajām sabiedrībām Eiropā, un mēs esam attapušies pretējās pusēs dziļam bezdibenim. Tāds tagad sašķēlis ne vien Polijas labējos, bet arī vecos Ungārijas labējos, Itālijas labējos un - ar dažām atšķirībām - arī Lielbritānijas un ASV labējos."

"Daži no maniem Jaungada ballītes viesiem, tāpat kā es un mans vīrs [poļu politiķis Radoslavs Sikorskis] turpināja atbalstīt eiropeisko virzību, likuma varu, centriski labējo ievirzi ekonomikas jautājumos, paliekot partijās, kas vairāk vai mazāk pieslējās Eiropas kristīgajiem demokrātiem, liberālajām partijām Vācijā un Nīderlandē un Džona Makeina republikāņu partijai. Daži sevi patlaban uzskata par centriski kreisiem. Bet citi nonāca citur, atbalstot natīvistu partiju, ko sauc "Likums un taisnība" [PiS] - partiju, kas drastiski aizvirzījusies no pozīcijām, ko deklarēja, kad no 2005. līdz 2007. gadam pirmoreiz vadīja valdību," norāda Aplbauma.

Draugi kļūst par politiskajiem pretiniekiem

Kopš tā laika PiS pieslējusies jaunam ideju kopumam, "kas ir ne tikai ksenofobisks un dziļi aizdomīgs pret pārējo Eiropu, bet arī atklāti autoritārs". PiS 2015.gadā sāka īstenot vērienīgas tiesu reformas, kas rezultējās ar Eiropas Komisijas (EK) vēršanos pret Poliju ES tiesā par reformām, ko EK uzskata par neatbilstošām bloka pamatvērtībām, bet Aplbauma sauc par antikonstitucionālām. PiS pārņēma valsts sabiedrisko televīziju, atlaida populārus diktorus un "sāka raidīt bezkaunīgu propagandu, garnētu ar viegli atspēkojamiem meliem, uz nodokļu maksātāju rēķina", raksta žurnāliste. Valdība izpelnījās starptautisku nosodījumu saistībā ar likumu, kas aizliedza holokausta kontekstā pieminēt "poļu nāves nometnes", paredzot cietumsodu par poļu tautas apmelošanu. Lai arī likums ASV spiediena rezultātā tika mainīts, to atbalstīja PiS ideoloģiskā bāze - "žurnālisti, rakstnieki un domātāji, tai skaitā daži manas ballītes viesi, kuri tic, ka pret Poliju noskaņoti spēki grib Poliju vainot par Aušvicu", norāda Aplbauma.

Viena no viešņām "savas dienas vada kā pilna laika interneta trollis, fanātiski atgremojot veselu kaudzi sazvērestības teoriju, no kurām daudzas ir indīgi antisemītiskas". "Viņa seko un atbalso amerikāņu "alternatīvo labējo" vadošos spīdekļus, atkārtojot viņu valodu," uzsver Aplbauma, norādot, ka politiskās pārliecības dēļ no sievietes atsvešinājušies viņas bērni.

"Bet arī tas ir tipiski - šī plaisa stiepjas cauri ģimenēm un draugu kompānijām. Hobjelinā mums ir kaimiņš, kura vecāki klausās valdībai lojālo katolisko radiostaciju "Radio Marija". Viņi atkārto tās mantras, tās ienaidnieki ir viņu ienaidnieki. "Esmu zaudējis savu māti," man teica kaimiņš. "Viņa dzīvo citā pasaulē.""

Aplbaumas vīrs Radoslavs Sikorskis pusotru gadu bija Polijas aizsardzības ministrs valdībā, ko pēc pirmreizējās nākšanas pie varas vadīja PiS. Vēlāk Sikorskis septiņus gadus aizvadīja ārlietu ministra amatā, kad pie varas bija "Pilsoņu platforma". "2015.gadā viņš nekandidēja. Kā žurnāliste un viņa ASV dzimusī sieva es piesaistīju preses interesi," norāda Aplbauma. "Bet pēc PiS uzvaras tajā pašā gadā es biju attēlota uz divu režīmam draudzīgu žurnālu "wSieci" un "Do Rzeczy" - abos strādāja mūsu bijušie draugi - vākiem kā starptautiskās preses slepenā ebreju koordinatore un tās negatīvās kampaņas pret Poliju slepenā direktore. Līdzīgi sižeti parādījušies Polijas televīzijas vakara ziņās."

"Galu galā viņi beidza par mani rakstīt. Negatīvo ziņu par Poliju presē bija tik daudz, ka viens cilvēks, pat viens ebrejs, nevarētu to visu vienpersoniski koordinēt. Taču šī tēma laiku pa laikam atkārtojas sociālajos tīklos."

Paralēles ar 30. gadiem

Rumāņu rakstnieks Mihails Sebastjans no 1935. līdz 1944. gadam savā dienasgrāmatā rakstīja par vēl lielāku šķelšanos savā valstī. "Tāpat kā es, Sebastjans bija ebrejs; tāpat kā man, arī viņam lielākā daļa draugu pārstāvēja labējos. Savā dienasgrāmatā viņš raksta, ka viņi cits pēc cita  pieslējās fašistu ideoloģijai, kā naktstauriņi traucas pie liesmas. Viņš apraksta iedomību un pārliecību, ar kādu viņi beidza identificēties kā eiropieši - Prusta apbrīnotāji, Parīzes apceļotāji - un tā vietā sāka sevi saukt par pilnasinīgiem rumāņiem. Viņš klausījās, kā viņi pieslējās sazvērestības teorijām vai bez liekām ceremonijām kļuva ļaundabīgi. Gadiem pazīstami cilvēki sāka viņu apvainot, acīs skatīdamies, un tad izlikās, it kā nekas nebūtu noticis," raksta žurnāliste.

Aplbauma norāda, ka līdzīgas tendences vēro arī Polijā, par kuras pilsoni ir kļuvusi. Tam pat nav ekonomisku cēloņu kā 30.gados - 2008.gada globālās krīzes sekas Polijā pārāk neizjuta, un arī 2015.gada migrācijas krīze Poliju tikpat kā neskāra. 

"Kas izraisīja šīs pārmaiņas? Vai mūsu draugi vienmēr bijuši slēpti autoritārisma piekritēji? Vai cilvēki, ar kuriem saskandinājām glāzes jaunās tūkstošgades pirmajās minūtēs, kaut kā mainījās pēdējos divos gadu desmitos? Mana atbilde ir sarežģīta, jo es domāju, ka izskaidrojums ir universāls. Esot spēkā īstajiem apstākļiem, ikviena sabiedrība var nostāties pret demokrātiju. Ja var ticēt vēsturei, tad ikviena sabiedrība agri vai vēlu to izdarīs."

Neliberālā vienpartejiskā valsts - pēdējā gadsimta jaunievedums

"Monarhija, tirānija, oligarhija, demokrātija - tās visas Aristotelim bija pazīstamas jau pirms vairāk nekā 2000 gadiem. Taču pasaulē neliberālāko vienpartejisko valsti - iedomājieties Ķīnu, Venecuēlu, Zimbabvi - pirmoreiz izveidoja Ļeņins Krievijā 1917.gadā. Nākotnes politikas zinātnes mācību grāmatās Padomju Savienības dibinātāju atcerēsies nevis saistībā ar viņa marksistiskajiem uzskatiem, bet gan kā šīs nezūdošās politiskās organizācijas izgudrotāju. Tas ir modelis, ko lieto daudzi mūsdienu cerīgie autokrāti," uzsver Aplbauma.

Tā ir nevis filozofija, bet gan mehānisms, kā noturēt varu. Francijā un Krievijā pirms revolūcijas tiesības valdīt pienācās augstdzimušajai aristokrātijai, bet Rietumu demokrātijās - "vismaz teorētiski" - pie varas nonāk konkurences ceļā. Tāpat kā vislabāk vadītie uzņēmumi nopelna visvairāk naudas, vispievilcīgākajiem un kompetentākajiem cilvēkiem jābūt pie varas. Visiem konkurentiem jāsāk no vienādām pozīcijām, lai nodrošinātu godīgu iznākumu.

"Ļeņina vienpartejiskā valsts bija balstīta uz citām vērtībām. (..) Vietas universitātēs, ierēdņu darbi un amati valdībā un rūpniecībā nebija paredzēti visstrādīgākajiem un spējīgākajiem. Tie tika vislojālākajiem. Cilvēki izrāvās, jo bija gatavi pakļauties partijas dalībniekiem uzliktajiem noteikumiem. Lai arī dažādos laikos noteikumi bija atšķirīgi, savā ziņā tie bija konsekventi. Tie parasti izslēdza bijušo valdošo eliti un viņu bērnus, kā arī aizdomīgas etniskās grupas. Priekšroku deva strādnieku šķiras bērniem. Pāri visam tie deva priekšroku cilvēkiem, kas skaļi apliecināja ticību partijas kredo, kas apmeklēja partijas sanāksmes, kas publiski izrādīja savu entuziasmu.

Vieniem valsts nozagšana, citiem - "patriotisms"

Ļeņina vienpartejiskā sistēma arī atspoguļoja viņa nepatiku pret neitrālas valsts ideju, apolitiskiem ierēdņiem un objektīviem medijiem. Viņš rakstīja, ka preses brīvība ir "maldi". Viņš izsmēja pulcēšanās brīvību kā "tukšu frāzi". Savukārt parlamentārā demokrātija bija vien "strādnieku šķiras apspiešanas mašīna"," norāda Aplbauma. Šādai domāšanai bija arī sava labējā spārna versija - hitleriskās Vācijas veidolā.

"Eiropā tagad pie varas ir divas šādas neliberālas partijas: PiS Polijā un Viktora Orbāna "Fidesz" Ungārijā. Citas Austrijā un Itālijā atrodas valdības koalīcijās un bauda plašu atbalstu.

Šīs partijas pacieš politisko oponentu eksistenci. Taču tās izmanto visus iespējamos līdzekļus - gan likumīgus, gan nelikumīgus -, lai mazinātu oponentu spēju funkcionēt un iegrožotu konkurenci politikā un ekonomikā. Viņiem nepatīk ārvalstu investīcijas, un viņi kritizē privatizāciju, izņemot gadījumus, kad tā nāk par labu viņu atbalstītājiem. Viņi nepieņem uz nopelniem balstītu sistēmu. Tāpat kā Donalds Tramps, viņi izsmej neitralitātes un profesionalitātes jēdzienus - vienalga, vai runa ir par žurnālistiem vai ierēdņiem. Viņi atrunā uzņēmumus no reklamēšanās "opozīcijas" - ar ko viņi domā neleģitīmos - medijos."

Viens no PiS pirmajiem darba uzdevumiem 2016.gadā bija mainīt valsts dienesta likumu, ļaujot ar vieglāku roku atlaist profesionāļus un iekārtot darba vietā partijas sekotājus, norāda Aplbauma. Polija atteicās no diplomātiem izvirzītās prasības zināt divas valodas - prasības, kas dažiem izraudzītajiem kandidātiem bija pārāk augsta. Tika atlaisti valsts uzņēmumu vadītāji, lielāko daļu brīvo amatu aizņēma PiS biedri un viņu draugi un ģimenes locekļi. Piemēram, PiS vadītāja Jaroslava Kačiņska sena draudzene Janīna Gosa - "aizrautīga zaptes un konservu gatavotāja" - tagad ir Polijas lielākās enerģētikas kompānijas valdes locekle.

Vieni to sauc par nepotismu un valsts nozagšanu, bet otra nometne ir citās domās. "Ja jūs ticat (kā to dara mani vecie draugi), ka Polijai klātos labāk, ja pār to valdītu cilvēki, kas ir pelnījuši būt pie varas - jo viņi skaļi skandina kāda noteikta veida patriotismu, jo viņi ir lojāli savas partijas līderim vai arī tāpēc, ka viņi ir, atbalsojot paša Kačiņska vārdus, "labākas šķiras poļi", - tad vienpartejiskā valsts patiesībā ir taisnīgāka nekā konkurenci veicinošā demokrātija. Kāpēc ļaut dažādām partijām sacensties uz vienlīdzīga spēles laukuma, ja tikai vienai no tām ir morālas tiesības veidot valdību? Kāpēc uzņēmumiem ļaut sacensties brīvajā tirgū, ja tikai daži no tiem ir lojāli partijai un tātad pelnījuši bagātību?" pretējās nometnes domāšanu ieskicē Aplbauma.

Bijušajās komunistiskajās valstīs šādus uzskatus pastiprina sajūta, ka konkurences noteikumi ir negodīgi, jo 90. gadu reformas nebija taisnīgas, viņa secina. It īpaši tāpēc, ka daudzi bijušie komunisti prata savu politisko varu pārstrādāt ekonomiskajā varā. Netaisnīguma izjūta pastiprina šķelšanos Polijas labējo aprindās, uzsver Aplbauma.

Lielie meli un vidējie meli

20.gadsimta rakstnieki bija aizrāvušies ar "Lielo melu" ideju. Komunisma un fašisma ideoloģiskās konstrukcijas bija tik absurdas un necilvēcīgas, ka to uzturēšanai bija vajadzīga ilgstoša vardarbība vai vismaz tās draudi, norāda žurnāliste. Taču 21. gadsimta polarizējošās kustības Eiropā no saviem sekotājiem prasa daudz mazāk - sauksim tos par "vidējiem meliem". "Tie visi mudina savus sekotājus vismaz daļēji iesaistīties alternatīvā realitātē. Dažreiz šī alternatīvā realitāte izveidojas organiski, bet biežāk gan tā ir rūpīgi izstrādāta ar moderno mārketinga tehniku, auditorijas segmentācijas un sociālo mediju kampaņu palīdzību," viņa skaidro. "Amerikāņi, protams, ir pazīstami ar to, kā meli veicina polarizāciju un baro ksenofobiju. Donalds Tramps ienāca amerikāņu politikā uz "birterisma" - viltus pieņēmuma, ka prezidents Baraks Obama nav dzimis Amerikā - muguras; šī savulaik par zemu novērtētā konspirācijas teorija pavēra ceļu citiem meliem, no "meksikāņu izvarotājiem" līdz "Picageitai". Taču Polijā un Ungārijā varam redzēt, kas notiek, kad vidēja izmēra melus - sazvērestības teoriju - vispirms izplata politiskā partija kā galveno savas kampaņas balstu un pēc tam to pašu turpina kā valdošā partija, pilnā jaudā izmantojot modernu, centralizētu valsts aparātu."

"Ungārijā meli ir neoriģināli. Tā ir pārliecība ebreju izcelsmes ungāru miljardiera Džordža Sorosa pārcilvēcīgajām spējām, kam tic arī Krievijas valdība un amerikāņu "alternatīvie labējie". Soross it kā plāno iznīcināt valsti, tīšuprāt importējot migrantus, lai gan nekādu migrantu Ungārijā nav. Savukārt Polijā meli vismaz ir oriģināli: tā ir Smoļenskas sazvērestības teorija - pārliecība, ka aiz prezidenta lidmašīnas katastrofas 2010.gada aprīlī stāv zemisks plāns. Polijā šim stāstam ir īpašs spēks, jo katastrofai ir drūmas vēsturiskas atbalsis."

Vispirms šķita, ka traģēdija vieno valsti, jo lidmašīnā atradās politiķi no visām lielākajām partijām. Izskatījās, ka sākumā Jaroslavs Kačiņskis brāļa nāvi uzskatīja par negadījumu. "Tā ir jūsu un tabloīdu vaina," viņš esot teicis Sikorskim, liekot noprast, ka vainīga valdības padošanās žurnālistu kritikai, ka neesot vajadzības iepirkt modernākas lidmašīnas. Taču vēlāk Kačiņskis izmantoja Smoļenskas traģēdiju, lai sētu neuzticību valdībai un medijiem - dažkārt vainojot Krievijas valdību, citkārt bijušo valdošo partiju.

"Sazvērestības teorijas emocionālā pievilcība slēpjas tās vienkāršībā. Tā viegli izskaidro sarežģītus fenomenus un piedāvā patīkamu sajūtu, ka tev ir īpaša, priviliģēta pieeja patiesībai," raksta Aplbauma. Un partijas izraudzītajiem tā dod vēl kaut ko - varu.

"Polarizācija ir normāla. Es piebilstu, ka arī skepticisms par liberālo demokrātiju ir normāls. Un autoritārisma valdzinājums ir mūžīgs," rezumē Aplbauma.

"Konkurences principi - pat ja tie kultivē talantu un ļauj virzīties uz augšu - tomēr neatbild uz dziļākiem jautājumiem par nacionālo identitāti un neapmierina cilvēka vēlmi piederēt morālai kopienai. 

Autoritārā vai vismaz semiautoritārā valsts -  vienpartejiskā valsts, neliberālā valsts - sniedz šo solījumu: valsti pārvaldīs vislabākie cilvēki, kas to visvairāk pelnījuši, partijas locekļi, vidējo melu adepti. Varbūt vajadzēs sagrozīt demokrātiju, korumpēt biznesu vai sagraut tiesu sistēmu, lai šī valsts būtu iespējama. Bet, ja tu tici, ka esi viens no cienīgajiem cilvēkiem, tad tu to izdarīsi," rakstu noslēdz Aplbauma.