Pirmajā pasaules karā bojā gāja miljoniem kareivju un civiliedzīvotāju, tomēr vēl vairāk cilvēku, gūstot smagus ievainojumus, izdzīvoja. Ievainojumi sejā, šķiet, bija visnepatīkamākie, jo upuriem vēlāk bija jāpiedzīvo ne vien fiziskās neērtības, bet arī apkārtējo cilvēku uzmācīgie skatieni. Pašsaprotami, ka šos nabaga vīrus pirms atgriešanās mājās nomocīja domas par to, kā viņus uzņems apkārtējie un īpaši – viņu ģimene.
Lai arī dažiem bija iespējams palīdzēt ķirurģiskā ceļā, tomēr citiem ievainojumi bija tik postoši, ka nekāda ādas pārstādīšana nevarēja palīdzēt. Šo cilvēku vienīgais glābiņš bija portretu maskas.
Portretu masku darināšanas tehniku radīja angļu skulptors Frensiss Dervents Vuds (Francis Derwent Wood), bet pilnveidoja amerikāņu skulptore Anna Koulmena-Lada (Anna Coleman Ladd). Portretu maskas tika darinātas, izmantojot cilvēka fotogrāfiju pirms ievainojuma, lai maska saplūstu ar pārējiem pacienta sejas vaibstiem.
Viss sākās 1917. gadā, kad Anna Bostonā darbojās kā skulptore un izlasīja par skulptoru, kas vadīja masku izgatavošanas darbnīcu karā cietušajiem. Idejas iedvesmota, Anna izveidoja pati savu masku izgatavošanas studiju Parīzē un sāka radīt jaunas sejas tiem nelaimīgajiem, kuriem tās atņēmis bija karš.
Lai izgatavotu masku, Annai vispirms bija jāizveido sakropļotās sejas ģipša nospiedums. Pēc tam, izmantojot informāciju, kas iegūta no pacienta fotogrāfijām un stāstītā, Anna veidoja trūkstošo sejas daļu, līdz pacients teica: “C’est moi!” (Tas esmu es!) Kad tas bija izdarīts, Anna izveidoja trūkstošās sejas daļas lateksa masku. Dažas no šīm maskām nosedza visu seju, bet citas tikai daļu – zodu un vienu vaigu vai degunu un aci.
Tālāk maska tika krāsota, ko Anna darīja, kamēr tā bija uz pacienta sejas, lai labāk pieskaņotu maskas toni sejas dabiskajai krāsai.
Interesanti: ja ievainojums bija skāris visu muti, tad Anna lūpas izveidoja tā, lai tajās būtu īpaša vieta cigaretei. Tiem, kuri sev vēlējās ūsas, Anna tās veikli pierīkoja. Maskas Anna veidoja ar ārkārtīgu rūpību, lai cilvēki, kas aizstāvēja savu valsti, varētu atgriezties mājās vismaz kaut cik normālā izskatā.
Aptuveni gada laikā Anna ar kolēģiem izgatavoja teju simts maskas. Vidējā vienas maskas cena bija vien 18 dolāri, jo lielākā daļa izmaksu tika segta ar ziedojumiem. Kad karš beidzās, Sarkanais Krusts vairs nespēja finansēt masku izgatavošanu, tāpēc darbnīcu nācās slēgt. Pēc tam Anna atgriezās Bostonā un turpināja darboties kā tēlniece.
