Vēlēšanu tēli nemainās kopš biedra Staļina laikiem

FOTO: Edija Palēns/LETA, TVNET

Turība, Kremlis, pārliecība, bailes, “par spīti”, izzadzēji. Vēlēšanu plakātu retorika ar izteiksmes bagātību un vēstījuma dziļumu neizceļas, bet nemainīgi vēršas pie cilvēces primitīvākajiem instinktiem. 13. parlamenta vēlēšanu politiskais teātris ir vienveidīgs un garlaicīgs. Politisko reklāmu vidē vērtē mākslas vēsturnieks, kritiķis, kurators un dizainers Jānis Borgs.

“Maksimāli godīgi savilkts un mobilizēts feiss, izplestām gaiši zilām actiņām – nogrimēts un sapūderēts,” šīs Saeimas vēlēšanu plakātus par vienveidīgiem dēvē mākslas vēsturnieks Jānis Borgs.

“Solījumi nemainās kopš biedra Staļina laikiem – arī viņš bija saulains, smaidošām acīm. Solīts makā nekrīt – tā ir veca patiesība, ko var iegravēt marmorā vai izšūt krustdūrienā, līdz ar to vēlēšanu plakātu saukļi maz iedarbojas – tie ir kā pīlei ūdens.”

Mākslas eksperts atzīst, ka atmiņā viņam palikusi tikai viena vēlēšanu kampaņa, ko Ēriks Stendzenieks veidoja ap Šlesera tēlu, uzsverot viņa “jaudu” un raisot asociācijas ar buldozeru. Ir pagājuši gandrīz desmit gadi, bet mākslinieks šo tēlu, atšķirībā no visiem pārējiem, nav aizmirsis.

“Pietrūkst emocionālas tēlainības – metaforas, bet tā ir globāla problēma. Veiksmīgākajās reklāmās tiek uzrunāta zemapziņa, un tās iedarbojas uz emocijām,” turpina Borgs.

Viņš ievērojis, ka ārtelpā novietotās reklāmas bieži vien korespondē ar vides nejaušību un situāciju, veidojot lielisku antitēzi. Piemēram, līdzās kādam laimes un labklājības solītājam noliecies bezpajumtnieks rakņājas pa atkritumu tvertni.

FOTO: Edijs Pālens/LETA

Vienveidība un nospiedošā garlaicība, kas strāvo no vēlēšanu plakātiem, ir pasūtītāja problēma, prāto mākslas zinātnieks. “Varbūt pietrūkst naudas, lai uzrunātu meistarus, kas domā tēlos, piemēram, no plakāta, ko veidotu Juris Dimiters – ja vien viņš vispār ķertos pie šāda darba –, varētu sagaidīt ko īpašu.” Tomēr šobrīd mēs lielākoties redzam, ka “rullēts pa vieglāko, domājot banalitātēs un stereotipos”.

Un vēl: kas maksā, pasūta mūziku! Priekšvēlēšanu kampaņu vadītāju vājās idejas pasīvi izpilda reklāmisti.

Par “No sirds Latvijai” sociālajā tīklā publicēto reklāmu, kurā Inguna Sudraba maigi violetā kostīmā redzama ar motorzāģi rokā, Jānis Borgs saka, ka metafora nav veiksmīga. Var nodomāt, ka tiek reklamēts “Husqvarna” vai arī tiek draudēts izrēķināties.

“Var redzēt, ka dāmīte šādu lietu rokās tur pirmo reizi. Tajā ir komiskums vai vampīrisms – drīzāk agresivitātes elements. Ja domāta sabiedrības dalīšana divās daļās, tad doma nav veiksmīga, jo mums jau tā ir 22 daļas.”

Borgs uzskata, ka lielākoties kampaņu nauda izmesta vējā, jo reklāmas neuzrunā. “Es gaidu pārsteigumu, bet tā nav. Vari tērēt naudu un solīt man nezinu ko kaut vai uz kvadrātkilometru liela palaga, es tāpat izdomāšu, kas atbilst manām interesēm.” Borgs tomēr piesardzīgi paslavē “Saskaņas” plakātus, pie kuriem viņa skats esot pakavējies kādu sekundi ilgāk.

FOTO: Zanda Seņkova/LETA

Jāpiebilst, ka “Saskaņas” reklāmas, manāmas televīzijā un internetā, gaužām atgādina vairāk nekā desmit gadus vecas Apple reklāmas.

Par “triumfa kampaņu” Borgs uzskata vēl kādu Stendzenieka reklāmas biroja triku ASV toreizējā prezidenta Džordža Buša vizītes laikā Rīgā 2005. gadā.

Buša maršrutu rotāja prezidentu glaimojoši plakāti, kuros bija redzams viņa portrets ar anglisku parakstu Peace Duke – Miera hercogs (vai dūre). Ja šo plakātu izlasa krieviskotā nozīmē, paši saprotat... .

“Āķis, ko nevar aizmirst. Veids, kā tikt pie sirdīm un smadzenēm.”

Uz augšu