Portāls TVNET turpina iesākto rakstu sēriju par Krievijas ārpolitiku pasaulē. Sērijas ceturtais raksts ir veltīts Centrālāzijas reģionam, kurš tradicionāli ticis uzskatīts par Krievijas rotaļu laukumu. Tomēr pēdējos gados reģionā ievērojami pieaug arī Ķīnas un citu apkārtējo spēlētāju ietekme. Fakts, kas Putinu ir padarījis samērā tramīgu.

Krievijas redzējums par Centrālāziju

Jau iepriekšējos rakstos par Krievijas ārpolitiku Eiropā, Tuvajos Austrumos un Kaukāzā ieskicēju, ka Maskava uz pasauli pārsvarā skatās no ģeogrāfijas viedokļa. Tā vairāk par visu vēlas nodrošināt savu rietumu teritoriju aizsardzību, kurās atrodas lielākā daļa valsts ražošanas kapacitātes, lielākie apdzīvotie centri, visintensīvāk apstrādātās lauksaimniecības zemes un visattīstītākie transporta tīkli.

Šīs teritorijas veido Krievijas spēku pasaulē un sniedz tai spēju spēlēt lielvaras lomu (kaut arī mūsdienās pārsvarā reģionālu).

Ja tās tiek zaudētas kopā ar visiem jau minētajiem varas resursiem, ar Krieviju praktiski ir cauri.

Centrālāzijas reģions šādā Krievijas domāšanā nav izņēmums un tradicionāli valdībai Maskavā ir bijis ļoti interesants saistībā ar tā ievērojamajiem tuksnešiem, kuri var aizkavēt ienaidnieka  potenciālos sauszemes uzbrukumus no Irānas un Afganistānas puses. Tāpat arī par zemu nedrīkst novērtēt iespējas izveidot spēcīgas aizsardzības pozīcijas pie reģiona dienvidu robežā esošās Tjanšana kalnu grēdas. Nedrīkst arī aizmirst, ka Kazahstānas ziemeļu robeža stiepjas gar Maskavas kontrolētajām teritorijām Urālu kalnu Āzijas pusē. Savukārt šī teritorija otrpus Urāliem Krievijā vienmēr ir tikusi redzēta kā atkāpšanās punkts militāra uzbrukuma no Rietumiem gadījumā.

FOTO: AFP / Scanpix

Jāatceras, ka Otrā pasaules kara laikā Maskava nolēma lielāko daļu no savas ražošanas infrastruktūras evakuēt tieši uz šīm teritorijām. Savukārt šāds gājiens ļāva turpināt kara mašinērijas funkcionēšanu par spīti Vērmahta saimniekošanai PSRS rietumos.

Skatoties no atkāpšanās punkta prizmas, Centrālāzijas krišana ienaidnieka rokās dotu ienaidniekam iespēju uzbrukt arī šīm teritorijām un šo atkāpšanās ceļu nogriezt.

Pēc tam nebūtu izslēgta arī iespēja turpināt uzbrukumu pāri Urālu kalniem un doties arī uz Krievijas rietumiem. Visbeidzot jāatceras, ka daļa no  ražošanas infrastruktūras Otrajā pasaules karā tika pārvietota arī uz Centrālāziju, tāpēc reģionu Krievijas skatījumā var uzskatīt ne tikai par aizsargbarjeru, bet arī par līdzīgu atkāpšanās punktu kā Sibīriju un citas Āzijas teritorijas.

Tomēr, līdzīgi kā Kaukāza gadījumā, PSRS sabrukums Krievijas ietekmei šajā pasaules daļā ir uzlicis milzīgu jautājuma zīmi. Jauno valstu – Kazahstānas, Uzbekistānas, Kirgizstānas, Tadžikistānas un Turkmenistānas izveidošanās ir likusi Krievijai zaudēt savu suverenitāti gan pār jau minētajiem tuksnešiem, gan arī kalnu grēdām. Vladimira Putina laikā ir aktivizējušās arī bailes, ka Centrālāzijā  varētu pieaugt arī amerikāņu (Putins tos redz kā Krievijas galveno pretinieku pasaulē) ietekme to klātbūtnes dēļ Afganistānā. Tāpat pēdējos gados uz Centrālāziju kārām acīm skatās arī Ķīna, kurai ar Maskavu ir tikai nosacīti draudzīgas attiecības. Putins uzskata, ka Centrālāzijas zaudēšanas gadījumā Krievijas dienvidu flangs tiks atsegts. Lieki arī piebilst, ka pastāvīgā nestabilitāte Afganistānā, kura turpinās arī Vladimira Putina laikā, rada labvēlīgu augsni starptautiskās narkotiku tirdzniecības attīstībai (Krievijas sabiedrībā ir liels narkotiku patēriņš), kā arī starptautiskā terorisma izaugsmei.

Krievijas mērķi un stratēģija

Līdzīgi kā Kaukāza gadījumā, arī Centrālāzijā Krievijas mērķis ir viens – saglabāt kontroli. Lai to izdarītu, tiek veikti centieni izveidot draudzīgas divpusējas attiecības ar reģiona valdībām.

Savukārt, galvenā Krievijas interese šo attiecību veidošanā ir savu militāro bāzu Centrālāzijā saglabāšana.

Pagaidām tās ir tikušas izvietotas reģiona lielākajā un ietekmīgākajā valstī – Kazahstānā, kā arī reģiona nabadzīgāko spēlētāju Kirgizstānas un Tadžikistānas teritorijās. Īpaši jāatzīmē, ka Tadžikistānā atrodas lielākais ārvalstīs novietotais Krievijas sauszemes karaspēka kontingents. Tāpat Krievija ir ieinteresēta iekļaut šīs valstis savā militārās ietekmes sfērā caur dažādiem ieroču pārdošanas darījumiem, kuru ietvaros Centrālāzijas režīmi ir iegādājušies to armijām nepieciešamo ekipējumu.

Interesanti, ka 2012. gadā Krievija arī paziņoja, ka ir gatava tērēt 1,5 miljardus ASV dolāru Kirgizstānas un Tadžikistānas armiju modernizācijai.

Maskavas pirksts reģionā jūtams arī starptautisko organizāciju dimensijā. Vēl 90. gados izveidotā un Krievijas dominētā Kolektīvās drošības organizācija savu dalībvalstu rindās ir iekļāvusi visas Centrālāzijas valstis, neskaitot Turkmenistānu un Uzbekistānu. Tāpat visas Centrālāzijas valstis (neskaitot Turkmenistānu, kura ir asociētā locekle) ir Neatkarīgo Valstu Sadraudzības dalībvalstis. Savukārt ar centieniem iekļaut Centrālāziju Eirāzijas Ekonomiskajā Savienībā (EES) Putins cer savu ietekmi nostiprināt ne tikai militāri, bet arī ar papildu slāni ekonomikas dimensijā. EES pievienojušās pagaidām ir Kirgizstāna un Kazahstāna.

FOTO: Scanpix/Sputnik

Runājot par ekonomisko dimensiju, Krievija efektīvi izmanto faktu, ka padomju laikos uzbuvētā sauszemes transporta infrastruktūra (īpaši dzelzceļa jomā) ir savienota ar Krievijā uzbūvēto.

Ņemot vērā, ka reģions pats par sevi ir sauszemes ieskauts (neskaitot Kaspijas jūru Rietumos), efektīvai ceļu un dzelzceļu pastāvēšanai ir būtiska nozīme tirdzniecības izvēršanai pārvadājumu sfērā.

Tāpēc daudzām Centrālāzijas valstīm (īpaši Kazahstānai, kura ar Krievijas infrastruktūru ir savienota visvairāk)  liekas, ka Krievija ir izdevīgs eksporta tirgus. Tāpat transporta saites var potenciāli tikt izmantotas kravu sūtīšanai uz tālākiem galamērķiem – piemēram, Eiropas Savienību. Krievijas ietekme ir jūtama arī enerģētikas dimensijā. Valsts uzņēmumi Gazprom un Lukoil ir aktīvi iesaistījušies Centrālāzijas enerģētikas resursu apguvē.

Būtiski arī tas, ka īpaši Tadžikistānas un Kirgizstānas gadījumā Krievija ir spējusi izmantot faktu, ka šīs valstis (tai skaitā PSRS laikos) ir aizņēmušās no Maskavas lielas naudas summas, lai izdarītu netiešu spiedienu būt labvēlīgākām militārā sadarbībā ar Krieviju. Piemēram, 2004. gadā Tadžikistāna piekrita Krievijai iznomāt savā teritorijā esošo militāro kosmosa novērošanas staciju Nurakā par aptuveni 21 centu gadā uz 49 gadiem. Apmaiņā pret to Krievija norakstīja Tadžikistānas parādu 242 miljonu dolāru vērtībā. Savukārt Kirgizstānas gadījumā Krievija 2012. gadā vienojās par gaisa spēku bāzes iznomāšanas pagarināšanu uz 15 gadiem (sākums no 2017. gada) apmaiņā pret gandrīz 500 miljonu dolāru parāda norakstīšanu.

Tāpat fakti, ka daudzi Centrālāzijas iedzīvotāji dodas peļņā uz Krieviju un sūta mājās savām ģimenēm naudu, Maskavas sponsorētie mediju kanāli ir efektīvi nostiprinājušies Centrālāzijas valstu tirgos, kā arī Krievija ir izveidojusi ekonomisko klātbūtni (līdz ar to arī vidutāja pozīcijas) ūdens iegūšanas projektu realizācijā (reģionā valda ūdens deficīts un lieli strīdi par šā resursa sadali), dod Putinam ietekmes sviras, kuras nepieciešamības gadījumā ir iespējams izmantot.

Taču interesanti ir tas, ka Centrālāzija ir arī pasaules reģions, kurā Afganistānas problēmu dēļ ir bijušas novērojamas nelielas Maskavas-Vašingtonas sadarbības iezīmes.

Putins apzinās, ka nelegālā narkotiku tirdzniecība un starptautiskā terorisma pieaugums, kurš rastos no nestabilas Afganistānas, radītu gandrīz tikpat lielas problēmas kā militāri draudi valsts dienvidu robežai. Tādēļ, lai gan NATO klātbūtne Afganistānā Putina prāt ir bīstama, viņš ir palīdzējis organizācijai šo valsti stabilizēt. Galvenokārt šī palīdzība izpaudās NATO Ziemeļu sadales tīkla ietvaros ar kuru organizācijas karavīriem pa Krievijas teritorijā esošajiem dzelzceļiem tika piegādāts militārs ekipējums. Tāpat Krievija «pievēra acis» uz ASV kara bāzes izveidošanu Kirgizstānā līdz pat 2014. gadam, kad NATO vadītie starptautiskās drošības palīdzības spēki Afganistānā pabeidza savu misiju. Līdzīga situācija bija arī ar Vācijas gaisa spēku bāzi Uzbekistānā, Francijas gaisa spēku bāzi Tadžikistānā un  ASV Karši-Hanabadas gaisa spēku bāzi Uzbekistānā (tā gan tika izmantota tikai līdz 2005. gadam).

Kādi ir panākumi?

Ja mēs uzskatam, ka Krievijas galvenais mērķis Centrālāzijā ir saglabāt Krievijas kontroli, tad no vienas puses valsts ir spējusi gūt panākumus, bet no otras atkal ne.

Tas, kur, manuprāt, Krievija ir spējusi saglabāt savu dominanti, ir drošības sfēra.

Tās militārās bāzes Kazahstānā, Kirgizstānā un Tadžikistānā, ieroču tirdzniecība, kā arī investīcijas šo valstu militāro spēju attīstībā un arī izdevīgā vidutāja pozīcija ūdens deficīta jautājumos ir ļāvušas būt par noteicošo drošības spēlētāju.

FOTO: ITAR-TASS/SCANPIX

Tomēr ekonomisko jautājumu ietvaros, kuros līderība ir vajadzīga daudz smalkākas ietekmes panākšanai, valda problēmas.

Galvenā no tām – pēdējos gados Centrālāzijas reģions ir kļuvis par vienu no pasaules karstajiem punktiem lielvaru sāncensībā un Krievija ir spiesta rēķināties ar turpat kaimiņos augošo Ķīnas ietekmi.

Pekina veic būtiskas investīcijas Centrālāzijas valstu ekonomikās un transporta infrastruktūrā, kuras, laikam ejot, arvien vairāk tiks pārveidotas arī politiskā ietekmē. Jau pašlaik Ķīna ir kļuvusi par lielāko Centrālāzijas valstu tirdzniecības partneri.

Tāpat arī Krievija ir zaudējusi savas agrāk vadošās pozīcijas kā galvenajam reģiona gāzes un naftas produktu importētājam (lai gan Krievija pati saražo tai nepieciešamos energoresursus, tomēr tā ar padomju laikos izveidoto cauruļvadu sistēmas palīdzību Centrālāzijas resursus pārdod dārgāk eiropiešiem). Centrālāzijas energoresursi arvien vairāk nenonāk Krievijā, bet gan ar alternatīvu cauruļvadu palīdzību, jau minētajā Ķīnā, turpat kaimiņos esošajā Irānā un pat Eiropā.

Līdz ar to Krievija ir zaudējusi agrāko spēju izsniegt sev vēlamo energoresursu rēķinu.

To cenu vairāk nosaka tas, cik ir gatavi maksāt visi apkārtējie pircēji. Tiesa, jāpiekrīt, ka spēcīga kārts ir jau minētā Centrālāzijas iedzīvotāju nodarbinātība Krievijas tirgū, taču, Ķīnas varai pieaugot un hipotētiski atverot vairāk tirgu ārējam darbaspēkam (un pieverot acis uz valodas prasmju trūkumu), apdraudētas varētu tikt arī pozīcijas šajā nozarē. Patiesi grūti būtu mainīt tikai Krievijas mediju jūtamo klātbūtni (īpaši ņemot vērā augsto krievvalodības prasmi reģionā).

Uz pieaugošo starptautisko sāncensību Centrālāzijā norāda arī pašu reģionā ietilpstošo valstu veidotās ārpolitikas. Piemēram, Uzbekistāna ilgstoši ir mēģinājusi balansēt starp Krieviju, Ķīnu un arī ASV. Tāpat arī Turkmenistāna ir turpinājusi būt par salīdzinoši izolētu spēlētāju un nav pievienojusies nevienai no Krievijas vadītajām starptautiskajām organizācijām. Tango dejošana ar ASV ir bijusi novērojama arī Kirgizstānā un Tadžikistānā – brīdī, kad valstis piekrita ierīkot to teritorijās Rietumu militārās bāzes. Ja Krievijai šajā pasaules daļā nebūtu spēcīgu konkurentu, tai būtu daudz vieglāk piespiest minētās valstis sekot tās diktātam.

Varam pat apgalvot, ka daudzos gadījumos Krievija šo valstu ietekmēšanā ir pat izgāzusies.

Ja mēs izvērtējam līdzšinējo Krievijas stratēģiju saistībā ar Afganistānas stabilizāciju, tad paļāvība uz amerikāņiem tāpat ir cietusi neveiksmi. Lai gan NATO spēki spēja panākt zināmu stabilitāti un valstiskuma izveidi, tomēr valsts vēl arvien ir palikusi nestabila. Teroristiskā grupējuma «Taliban» spēki vēl arvien nav sakauti, un Afganistānas nākotne paliek neskaidra.

Krievija reģionā nākotnē

Paredzams, ka Ķīnas spiediens Centrālāzijā tikai turpinās pieaugt un pastāv zināms risks, ka politiskās ietekmes palielināšana, kuru jau iepriekš minēju, būs saistīta arī ar interesēm aizsargāt veiktās investīcijas. Tādā gadījumā Ķīna varētu sākt konkurēt ar Krieviju arī drošības jautājumos – sfēra, kurā Putins vēlas turpināt dominēt par katru cenu. Tāpat pastāv risks, ka, pat ja Ķīnas ekonomiskās varas pieaugums nenes sev līdzi lielāku militarizāciju, valsts ekonomiskais nospiedums ar laiku varētu Krieviju no reģiona izspiest pilnībā. Tādā gadījumā Krievija arī varētu būt ļoti neapmierināta, jo tas padarītu Eirāzijas Ekonomiskās Savienības projektu Centrālāzijā tai bezjēdzīgu. Tāpat ir jautājums, ko nākotnē reģionā varētu darīt ASV, kura, lai gan samazinājusi savu klātbūtni pēc starptautiskās drošības palīdzības spēku operācijas beigām 2014. gadā, vēl arvien Centrālāziju vēro ar modru aci. Līdzīgi nesnauž turpat blakus esošā Irāna.

Katrā gadījumā Krievija par šīs noslēgtās pasaules daļas valdnieci nebūs.

Izmantotie avoti:

  1. http://www.css.ethz.ch/en/services/digital-library/publications/publication.html/172941
  2. https://worldview.stratfor.com/article/central-asia-china-russia-trade-kyrgyzstan-kazakhstan-turkmenistan-tajikistan-uzbekistan
  3. http://www.rosbalt.ru/world/2012/11/06/1055100.html
  4. https://www.rferl.org/a/uzbekistan-germany-to-shut-base-last-western-in-central-asia/27308248.html
  5. http://russiancouncil.ru/en/analytics-and-comments/analytics/russian-military-base-in-tajikistan-is-most-of-all-needed-to/
  6. http://www.hurriyetdailynews.com/russia-kyrgyzstan-sign-army-base-deal-30624
  7. http://www.worldsecuritynetwork.com/Russia/Blagov-Sergei/Cementing-Russias-Central-Asian-clout
  8. https://jamestown.org/program/russia-seeks-to-boost-ties-with-tajikistan/
  9. https://www.rferl.org/a/qishloq-ovozi-kyrgyzstan-hydropower-needs-russia/28933533.html
  10. https://www.worldpoliticsreview.com/trend-lines/24069/in-the-race-for-central-asia-s-gas-china-s-rise-comes-at-russia-s-expense
  11. https://thediplomat.com/2015/06/russias-media-offensive-in-central-asia/