Arti Ostupu šai intervijai uzrunājām vairāku iemeslu dēļ. Vispirms tādēļ, ka Ostups savos trīsdesmit gados ir jau nobriedis un nopietns dzejnieks, zinātnieks un redaktors. Paguvis publicēt ne tikai trīs dzejoļu krājumus, bet 2014. gadā kopā ar domubiedriem dibinājis un attīsta literatūrai un filozofijai veltītu interneta žurnālu Punctum. Turas atstatu no literārās vides laicīgajām kaislībām, apliecinājis izpratni par kvalitatīviem, jēgpilniem tekstiem, to radīšanas un tulkošanas nepieciešamību. Vēl šaipus Latvijas valsts simtgades robežai vēlējāmies zināt, kā sevi un pasauli redz jauns, talantīgs rakstnieks, kura spēka gadi dzīvē un literatūrā ritēs Latvijas otrā gadu simta lokā.   

Tu teici, ka droši vien jautāšu tev par politiku, par dzejnieka mijiedarbi ar procesiem sabiedrībā un politikā. Vai jūti to kā uzdevumu — pagātnes autoritāšu, vēstures prasību, sabiedrības nepieciešamību? Vai dzejnieks var apvienot poētisko un politisko uzdevumu?

Es laikam vispirms nodalītu ievēlētas valsts amatpersonas darbību no publicistiskās darbības, kas asi komentē plašākas sabiedrības problēmas. Katrā ziņā neredzu tur nekā nosodāma. Ir rakstnieki, tulkotāji, zinātnieki, kas šobrīd aktīvi iesaistās gan partijās, gan pauž viedokļus. 

Man šķiet, es pats esmu tik daudz sevī apvienojis, ka vairs nespēju neko pievienot. Es gan radu, gan pētu literatūru, turklāt pētu ne tikai vienā veidā, rakstot recenzijas, bet ik pa laikam publicējot arī kādu akadēmisku apceri. Un tas ir pietiekami paradoksāls stāvoklis, kurā eksistēt. Pagaidām tieku ar to galā. Manā ikdienā šīs darbu savienošanas ir pārāk daudz. Pat brīnos, ka, strādādams pie konferences referāta, vēl varu kādu dzejoli uzrakstīt. Man arī žurnāla saturs jāveido. Tāpēc varu teikt, ka teksta ir jau ļoti daudz. 

Interneta žurnāls Punctum tiešām šķiet no tevis jau neatraujams. Kā tu pats redzi savu izdevumu līdzās citiem brīžam uzlecošajiem Latvijas kultūras medijiem?

Punctum ir šobrīd vecākais literārais žurnāls Latvijā, jo tas pastāv kopš 2014. gada. Tad, kad trijatā ar Justīni Janpauli un Igoru Gubenko to izveidojām, mūs vadīja reizē kvantitatīva un kvalitatīva nepieciešamība. Tolaik bija tikai viens pilnvērtīgs literatūras žurnāls Latvju Teksti. Izcils žurnāls, tomēr bez vairākiem žurnāliem literatūras process šķiet nabadzīgs. Domājām, ko varētu darīt; sapratām, ka drukātam izdevumam līdzekļus nedos, un no loģistikas viedokļa tas arī šķita pārlieku sarežģīti. Galu galā, medija veids — vai tas ir drukāts vai digitāls izdevums — mums nebija tik svarīgs, būtiski bija radīt informācijas nesēju. Domāju, ka Punctum ir attīstījies un izveidojies par plašāka redzesloka literāru žurnālu. Izvēlējāmies drīzāk koncentrēties uz eksperimentāliem, uz sarežģītiem filozofiskiem tekstiem, un tikai pamazām sākām audzēt portālā kaut ko klāt.

Tas, kāds šobrīd ir Punctum, atgādina to, kāds varēja būt Satori vai kāds tas bija sākumā, kad koncentrējās primāri uz literatūru un filozofiju. Protams, tas jūs nepadara par jaunāko brāli; pamanīju tikai, ka daļa lasītāju tagad ir arī Punctum lasītāji.

Protams, mēs skatījāmies, kādi ir kultūras mediji, kas ir tas labākais, ko varam pārņemt no izdevumiem, kas pastāvējuši agrāk un turpina būt jēgpilni arī šodienas lasītājam. Bez sākotnējā Satori arī žurnāls Kentaurs — šie divi paraugi Latvijā. Svarīga bija orientēšanās uz modernu literatūru, netradicionāliem kritikas veidiem; no Kentaura visbūtiskākie šķita svarīgu kulturoloģisku, filozofisku tekstu tulkojumi un arī latviešu autoru filozofiskie teksti. 

Mēs pārspīlēti nekalpojam grafikam, nav konkrēta pulksteņlaika, kad kaut kas obligāti jāpublicē — ja nav nekā forša, izvēlamies drīzāk dažas «dīkstāves» dienas, nevis sasteigtu vai lieku materiālu. Turklāt arī no ikdienas prakses redzu, ka, ja teksts ir labs vai autora personība ir interesanta cilvēkiem, to var publicēt kaut sestdien trijos dienā — teksts sasniegs savus lasītājus. 

Atceros, savulaik bija aizraujoši vērot Google piedāvātos Google Analytics datus — kuri raksti, kad un no kurienes ir skatīti… Piemēram, jaunā autora dzeju kāds lasījis uz kuģa Indijas okeānā. Vai tev ir svarīgi, kādu auditoriju jūs sasniedzat — vai jums ir svarīgi to «just»?

Es šo analītikas rīku izmantoju reti. Protams, ir noderīgi reizēm kādam kaut ko pierādīt skaitļos, taču ne sev pašiem. Jūtu, ka izveidojusies jau zināma «redaktora oža», kas ļauj izvēlēties tekstus, par kuriem varu būt daudzmaz drošs, ka lasītājiem tie būs vajadzīgi. Man šķiet, statistika ir digitālā medija priekšrocība, jo no tās var izdarīt kādus secinājumus. Piemēram, esam pamanījuši, ka recenzijas kā žanru lasa vismazāk. Taču tas nevienā mirklī nav bijis iemesls, lai publicētu mazāk recenziju. Mēs akli nekalpojam pieprasījumam, bet mēģinām paši radīt un uzturēt savas vērtības.

Esmu dzirdējusi, ka cilvēkiem, kas neuzaug pie bagātīgiem grāmatplauktiem, bet piepeši atklāj sevī dzejas lasītāju, tās mazlasītās recenzijas — protams, tagad ne tikai recenzijas, bet viedokļi, blogeru apskati — palīdz nonākt pie jauniem vārdiem, kopskata… Runājot par citu šķietami vai īsteni mazpamanītu jomu Latvijā: saki, vai filozofus pašlaik var un vajag dzirdēt?

Jā un nē. Domāju, ka filozofi saskaras ar to pašu likstu, ar ko vairāk vai mazāk saskaras jebkura cita humanitāro zinātņu nozare. Nav grūti atrast izglītotus un spējīgus profesionāļus, vai tā būtu literatūrzinātne, antropoloģija, filozofija, — bet viņu retā parādīšanās publiskajā diskursā ir plašākas problēmas sekas. Tā ir problēma slodzē un atalgojumā, kas nekādi nav slodzei atbilstošs. No darbošanās žurnālā esmu sapratis, ka, protams, ir grūti dabūt no literatūrzinātnieka kādu tekstu. Viņš visu savu laiku velta zinātniskām publikācijām, jo tās no viņa tiek prasītas. Ja viņš var publicēties nopietnā žurnālā, tas viņam nāk par labu, tas nāk par labu arī tam projektam, kurā viņš ir iesaistīts, un tā tālāk. Pats necenšos strādāt pa naktīm, arī brīvdienās bez vajadzības cenšos nestrādāt. Protams, es regulāri pārkāpju šos noteikumus. Tādēļ nevarētu prasīt, piemēram, lai Igors Šuvajevs vairāk raksta slejas. Lai gan viņš ir viens no tiem, kas, manuprāt, ļoti labi spējis apvienot publisko un akadēmisko darbu. Un tas ir viens no leģitīmiem darbības veidiem. Ja varu uzrakstīt ļoti sarežģītu, ļoti specifiskus terminus izmantojošu rakstu šauram profesionāļu lokam, kas to novērtēs, — kāpēc lai es to nedarītu? Tajā ir kaut kas no mūka dzīves, vai ne? Bet manī tas izraisa cieņu.

Iespējams, viens no cēloņiem šim te vides kuslumam, kas būtu jāpēta un par ko es negribu tagad pavirši izteikties, var izrādīties tradīcija; tā vienkārši nav latviešu filozofu vides tradīcija — runāt ar sabiedrību tā, kā to dara, piemēram, Pēters Sloterdaiks vai Slavojs Žižeks.

Esmu nedaudz konservatīvs šajā ziņā un nedomāju, ka varam filozofa darbību vērtēt pēc tā, cik ļoti viņš ir pamanāms sabiedrībā. Tāds skatījums degradē filozofiju. 

Protams, es atsaucos uz iedomājamo filozofa lomu — būt iesaistītam arī valstslietās.

Iesaistīties polisas dzīvē, izsakoties par valstslietām un atmaskojot tukšu muldēšanu, — tā ir tikai viena no tradīcijām. Turklāt filozofija un citas humanitārās zinātnes 20. gadsimta laikā ir aizvien izteiktāk specializējušās, kļuvušas aizvien šaurākas. Mūsdienās ir ļoti grūti atrast tādas renesanses mēroga personības, kas spēj izteikties gandrīz par visu, turklāt kvalitatīvi. Banāli izsakoties — laiki mainās, un, redzi, filozofija ir pārvietojusies no publiskās vides uz akadēmisko vidi, un publiskā arī filozofiem ir kļuvusi mazāk svarīga. Atsevišķi populāri filozofi ir drīzāk izņēmums. Daudz ir filozofu, kas ir lieliski filozofisko (un arī literāro) tekstu interpreti, un viņi publicējas galvenokārt akadēmiskos izdevumos.

Protams, runājot ar draugiem, reizēm jūtos kā ārpusnieks, jo man ir filozofiskā izglītība un es varu tiešām palasīt Deridā. Ja to pieminu sarunā, redzu, kā cilvēku sejas izmainās: «Nu, baigi traki…!»

Kā tu redzi dzejas transformāciju laika gaitā?

Viena kritiska piezīme, ar kuras atkārtošanu esmu nokaitinājis draugus, ir tāda… Tagad rūpīgi jāizvēlas vārdi — nevis, lai būtu pieklājīgs, bet lai būtu precīzs… Man šķiet, ka pašu dzejnieku vidū un arī institucionālā līmenī — ar to domājot, kas tiek recenzēts, kas tiek pozitīvi recenzēts, kas tiek izvirzīts balvām — viss, kas ir literatūrā un apkārt literatūrai, arvien vairāk simpatizē tādai dzejai, kas ir atklātāka, vēstošāka un reālistiskāka, kur ir mazāk oriģinālu metaforu, mazāk spēļu ar valodu. Pats par sevi man tas nešķiet nekas slikts, un literatūras vēsturē varam atrast brīnišķīgus piemērus šādai dzejai.

Ir taču, piemēram, Roberts Louelss, kurš vienā mierā saraksta vairākas sāpīgi atklātas grāmatas par problēmām ģimenes un personiskajā dzīvē — krājums Life Studies (1959) pieder kanonam. Vārdu sakot, rakstīt labi šādi ir iespējams. Bet latviešu dzejā atsevišķos šādas dzejas gadījumos man pietrūkst stila un formas meistarības, par ko jau, šķiet, kļuvis vecmodīgi runāt. Šajā laikmetā un kultūrā, plašāk skatoties, dominē tiešs vēstījums, asprātīga ideja. Ir, protams, lieliski laikmetīgas izteiksmes, labi valodas un dzejas vēstures zināšanu apvienojumi, piemēram, Anna Auziņa prot uzrakstīt ļoti precīzi, gaumīgi un aizkustinoši. Bet tad, kad nepastarpinātā pieredze un emocionālais vēstījums aizēno visu pārējo, ko mēs asociējam ar dzeju — valodu, oriģinalitāti —, man vienkārši ir garlaicīgi to lasīt.

Aizvien taču atskan saukļi un talantīgi to piepildījumi — padodiet dzeju tuvāk cilvēkiem, lūk, ļaujiet dzejai iet un nākt pie viņiem, iemiesojiet to kaut kā viņu dzīvēs, un otrādi.

Es arī ilgstoši jūtu tādu tendenci, bet nedomāju, ka tas ietekmē to, kā rakstu. 

Šobrīd interesanti sanācis — ceru, ka mana iepriekšējā grāmata Žesti bija pretstats tam, ko nupat kritizēju —, bet pēdējā laikā pats sāku zaudēt interesi ļoti skaisti un smalki izrakstīties ar ieslēgtām kultūras atsaucēm un sirreāliem pavedieniem. Varbūt arī pats šobrīd eju uz to, ka rakstu reālistiskāk, atklātāk par savu dzīvi, bet nedomāju, ka esmu pie tā nonācis tāpēc, ka pastāv kaut kāds spiediens. 

Apzinos, ka neesmu starp populārākajiem dzejniekiem, ka būtu sasniedzis tādu atpazīstamību, lai būtu kārdinājums tai kalpot. Vispār ir sajūta, ka dzejā varu darīt, ko vien es gribu.

Manas trīs grāmatas ir atšķirīgas cita no citas — tas mani fascinē dzejā, iespēja mainīties. Mainās ietekmes avoti. Rakstot otro grāmatu, bija svarīgi tādi autori kā Transtrēmers un Zagajevskis, bet, rakstot trešo, tie nemaz vairs nebija svarīgi. Ar trešo grāmatu uzreiz jau zināju, ka tas būs dzejprozas krājums melanholiski naksnīgā noskaņā, un es vairāk vai mazāk mērķtiecīgi lasīju grāmatas, kas palīdzētu izkopt šo rakstības manieri. Tas nav tik apzināti, cik izklausās, taču ir kāds iekšējs iemesls, kas liek meklēt noteiktus iedvesmas avotus.

Par Zagajevski man bija patīkams pārsteigums — ka viņš tev un vairākiem citiem tavas paaudzes dzejniekiem izrādījies tik svarīgs. Poļu kolēģi, mūsu vecuma cilvēki, uztver viņu kā dzīvo klasiķi un nespēj saskatīt to, ko redzam mēs. Es lielā mērā viņa dēļ vispār poļu valodu iemācījos. 

Liekas svarīgi, ka viņam ir šie oriģinālie atradumi, kas apvieno racionalitāti, vēsturiskumu, jūtīgumu vienā poētiskā vienībā. Viņš spēj izdomāt neparastu metaforu, kas ir jutekliski uztverama, un tev vienmēr lasot ir kāda bilde galvā.

Tas nenozīmē, ka starp latviski rakstošajiem nav tādu autoru, bet sastapšanās ar Zagajevski bija ļoti spilgta. Poļu dzeja ap 2011., 2012. gadu man bija ļoti aktuāla. Tolaik sāku lasīt arī to, kas tiek izdots Slovēnijā.

Kāpēc tieši poļus un slovēņus?

Es teiktu, ka vienkārši aptrūkās, ko lasīt. Meklēju citas dzejas tradīcijas, tas man šķiet dabiski. Skatījos, kas ir Eiropā, kas ir tuvumā. Biju izlasījis lielu daļu no tās latviešu dzejas, kas varētu mani interesēt, — saprotams, es lasu tikai to, kas mani interesē, nevis tikai erudīcijas ķeksīša pēc. Otrkārt, es nenodalu, cenšos nenodalīt latviešu literatūru no pasaules literatūras. Mani izbrīna, ja kāds lasa mūsdienu latviešu dzejnieka darbu un sāk piekasīties: lūk, pārāk tālu no latviskās tradīcijas. Kas ir latviskā tradīcija literatūrā? Un vai kaut kas tāds kā «latviskais» jāuzskata par estētisku vērtību?

Ja tev būtu jāuztaisa Londonas grāmatu tirgus stenda lielā tēma, vai tu atrastu vēl kaut ko bez introverta tēla?

Sāksim ar to, ka es momentā atteiktos no šīs iespējas! Bet, ja nopietni, — mēs pieņemam un priecājamies par to, ka Latvija ir vienotā telpā ar Eiropu — ekonomiski, politiski —, bet mākslas līmenī mums gribas pieprasīt kaut ko lokālu, tikai mūsu, ko noteikti vajag nosargāt! Mēs pieprasām «identitāti». Kaut vai dzejā — šī identitāte tāpat vienmēr ir klātesoša, tā izpaužas caur valodu, lai kas šī identitāte arī būtu! Kultūra, vēsture, ainava, cilvēki — tas viss to veido, tā nav jāpievieno mākslīgi! Un ar kritiķa pirkstu nevajag sargāt mūsu dzeju no ārzemju dzejas ietekmēm. Paskatoties kultūras vēsturē — dzeja attīstās tikai ietekmēs, katram «mūsu» vienmēr apakšā ir «svešais», «neizprotamais», «izdzisušais». Tas pats Rainis un Gēte — tikai viens piemērs, ka tā ir kultūru mijiedarbība.

Paskatoties uz Ņujorkas skolas dzejniekiem — viņi devās Fulbraitā uz Franciju, atbrauca atpakaļ ar jaunu skatījumu uz dzejas valodu, un viss mainījās, mainījās amerikāņu dzeja līdz pat mūsdienām!

Muļķīgi varbūt tā teikt, bet, kad «sākām rakstīt», galvenās estētiskās ietekmes nāca no tās «ārzemju literatūras»: Viguls lasīja spāņus, es — Rembo un poļus, un tā tālāk! Bet mēs arī esam cita paaudze, neesam tādi paši kā, piemēram, sešdesmitajos dzimušie.

Kas, tavuprāt, jūs padara atšķirīgus? Ja tu saki — mēs esam tie, viņi ir tie... Vai jūs varētu samainīties vietām kaut vai dzejas plauktā?

Paaudžu dalījums man nepadodas kā tēma… Bet — labi. Pieņemsim, lasām Salēju un Vērdiņu. Lai arī katram atšķirīgā veidā, bet tā latviešu dzejas tradīcija un tas, ko saista ar latvisko — mūsu kultūras artefakti, ikdienas kultūras detaļas, kaut kas no folkloras, zināms sentimentāls lirisms kaut vai kā dekonstrukcijas objekts —, viņu dzejā ienāk vairāk nekā, teiksim, mums ar Vigulu. 

Mēs zinām, ka Salējam būtiska figūra ir Melgalvs. Bez viņa arī Brūveris, Majevskis. Manā sarakstā savukārt šo autoru vietā ir citi. 

Kas ir tavā sarakstā?

Jāpadomā, kas būtu tās nemainīgās vērtības. Man drīzāk ir konkrētas grāmatas, kas man ir paraugi, nevis konkrēti autori. Kad tapa Žesti, galvenie paraugi bija Rembo Iluminācijas — tieši Iluminācijas, jo Sezona ellē man patīk daudz mazāk — un Transtrēmera krājums Patiesības barjera. Tās man šķiet nevainojamas grāmatas. 

Citi autori, pie kuriem patīk atgriezties dažādos laikos, ir Eužēnio Montāle, Linards Tauns… Kad gribas pakaitināt cilvēkus kādā ballītē, saku: Tauns ir 20. gs. labākais latviešu dzejnieks.

Kādēļ lai tas kaitinātu?

Skaidrs taču, ka tiek gaidīts, ka es teikšu: Čaks, piemēram, vai Vācietis…

Bet Tauns taču ir pārēdies Čaku…!

Man Tauns ļoti patīk! Visi tie garie dzejoļi par iešanu caur Ņujorku, tik krāšņi, tik ceremoniāli, pat svinīgi…

Protams, vidusskolas gados salasījos Vērdiņu un Pujātu un arī biju ļoti laimīgs, bet vēlāk iepatikās autori, ko sākotnēji nebiju pamanījis, piemēram, Veronika Strēlerte. Protams, Raupa un Eduarda Aivara eksperimenti, tie no deviņdesmitajiem un tūkstošgades sākuma, bija ļoti svarīgi. 

Es pagāju un Uzvāri man kaut ko pārejošu… Tā bija zināma latiņa, bet uzreiz bija skaidrs, ka to nav iespējams nekādā veidā atdarināt. Kā vingrinājumam šādai atdarināšanai nav ne vainas, bet tajā ir kaut kas komisks.

Saprotams, jaunu cilvēku interesē tas, kas ir ārpus normas.

Vai tagad ir kādi dzīvi eksperimenti dzejā? Protams, ir Pelšs, ir paaudze, kas par tevi jaunāka… Uz ko tu skaties šobrīd?

Par paaudzēm nesen bija tas traumatiskais raksts Ir, kur tā viltīgi bija iemānīts dalījums, ka ir trīsdesmitgadnieku paaudze un ir jaunā paaudze, un es sapratu — mjā, man šogad aprit trīsdesmit, tad jau skaidrs… Bet, ja nopietni, šo paaudzi, kas «jaunāka par mani», es nemaz tik ļoti nesaistītu ar eksperimentiem, bet labi… Mēs varam, piemēram, Raimonda Ķirķa tekstu korpusā atrast ko tādu, ko nosaukt par «avangarda poētikā ievirzītiem vingrinājumiem». Neesmu vienīgais no šiem «trīsdesmitgadniekiem», kas par jaunāko dzejas paaudzi priecājas. Viņos ir kaut kāda enerģija, ambīcijas, apņemšanās, arī īpatnējs trauslums, tomēr atšķirīgi no iepriekšējā. Man šķiet ļoti simpātisks ne tikai tas, ko raksta Raimonds Ķirķis un Kirils Ēcis, kuri eksperimentē ar sarežģītām idejām un jocīgām vizuālām formām, skaniskiem elementiem, bet arī tas, kā raksta Lauris Veips un Marija Luīze Meļķe. Aizej uz lasījumu, un viņi tādā asprātīgā, valodiski interesantā manierē pastāsta, «kā mums neiet». Kādas ķezas, kas jauns ar mums atgadījies. Tas ir piemīlīgi, un nedomāju, ka šis vārds «piemīlīgi» viņus kaut kā noniecinātu. Tiešām prieks, ka ir jaunā paaudze, kura prot labi rakstīt!

Man laikam līdzīgi bija ar tavas paaudzes ienākšanu. Tolaik strādājot Satori portālā, saņēmu tekstus un priecājos. Un domāju — kaut nu tikai jums nesakāptu galvā un turpinātu rakstīt pa īstam!

Man vispār reizēm ir bail par sevi priecāties. Nezinu, kas tas ir — latviskais elements kopā ar audzināšanu, skolas pieredzi, varbūt murskulis no visa kopā. Par mani jau mājās smejas — ja notiek kas labs, piemēram, Žesti ir iztulkoti, Ņujorkas izdevniecībā Ugly Duckling Presse būs grāmatiņa. Varētu jau, izlasot šādus e-pastus, vīnu attaisīt, bet — nē… Laikam esmu cilvēks, kas pamatā dzīvo nākotnē; ja tagadnē notiek kas labs, nodomāju — «forši!», bet visu mentālo enerģiju koncentrēju nākotnei, galvā skan darbu saraksts… 

Tu tagad runā kā īsts Zemgales zemnieks. Redzi, kas izaug, bet nav laika nopriecāties, prātā jau māls, zeme, vagas…

It kā jau pamanīju to atsaucību, kad sāku publicēties, jutu atbalstu no vecākiem kolēģiem. Uzstājos Dzejas dienās, lai arī man nebija grāmatas. To nevar nejust, ka uz tevi cer. Bet atceros, ka toreiz centos nekļūt iedomīgs, jo tādā gadījumā es beigtu attīstīties. Pēc debijas — nevarētu teikt, ka es būtu ļoti godalgots autors. Kad esi nominēts, mazliet jau uz to balvu ceri; nesaņemot tomēr īsu brīdi esi nedaudz saskumis. Bet man tas ir nācis par labu — nesaņemt visus iespējamos apbalvojumus. Jo tagad, konstruējot realitāti savā galvā (to dara katrs autors — konstruē realitāti, kurā ieliek savu darbību, savu grāmatu), redzu, ka tas, ka neesmu tik atzīts, pamanīts vai godalgots, ļauj man būt brīvākam. Varu vairāk atļauties, man nav tik milzīgu panākumu, ka tie uzliktu slogu.

Kā tev liekas, kādam latviešu rakstniekam pienākas Nobela prēmija?

Dzīvam?!

Vispār.

Negribas, lai sanāk, ka izceļu vienu vienīgu autoru. Bet Uldim Bērziņam pienākas — par to, ko viņš ir darījis tulkojot un par to, cik unikāla ir viņa paša dzeja. 

Tajā pašā laikā varam sapņot, bet man patīk draugus kaitināt, sakot, ka no mūsdienu latviešu rakstniekiem nevienam nebūs pieminekļa. Ja nu vienīgi pats uzceļ. Ir cits laiks. Iedomājies — tu ej caur Jēkabpili, un pie hruščovkas ir goda plāksne, teiksim, ka šajā mājā uzauga Ronalds Briedis! Tas taču ir absurds, tā nebūs. Un, ja esi Rīgā trijās vietās dzīvojis, — nemaz neceri!

Kas tevi pārsteidz literatūras uztverē?

Esmu pamanījis, ka drosme ir kļuvusi par lielu vērtību. Ne tikai novatorisms, bet drosme, atkailināšanās spēja. Piemēram, man sāp kāda lieta dzīvē vai sabiedrībā, un es to tā tieši un bez kautrēšanās, bez aizplīvurošanas uzlieku uz papīra. Sak, es vienkārši to jums iedodu tā, kā tas ir īstenībā. Cilvēki novērtē šo bezbailību. Man tā šķiet šābrīža modes lieta. 

Kā cilvēks, kurš pats ir rakstījis dzejoļus par to, kas notiek ģimenē, tieši tavā ģimenē, saprotu, ka uzrakstīt par to romānu prasa zināmu saņemšanos. Bet nedomāju, ka tas ir kāds eksperiments, novatorisms vai kas īpaši slavējams.

Mani vairāk pārsteidz tie brīži, kad ārpusteksta dzīve prasa drosmi un, iespējams, maina to, kā tiek lasīts teksts. Iepriekšējā reize, kad šī tēma, manuprāt, skāra gandrīz visus, kas lasa, bija Jāņa Rokpeļņa atklāšanās. Vai tev šis process — «čekas maisu» ilgi gaidītā un nenotiekošā publiskošana — šķiet ietekmējam arī dzeju, vai tā paliek neskarama, lai kas būtu noticis ar tās autoriem?

Te atkal nāktos piesaukt piemēru, kas nekādi nav analogs Rokpeļņa gadījumam, bet kas ietekmējis filozofijas vēsturi — Heidegers un nacisms. Kā rāda viņa biedra apliecība, viņš bija partijā līdz tās beigām. Lai ko mēs lasītu t. s. kontinentālajā tradīcijā, Heidegera ietekme ir tik spēcīga, ka to nevar ignorēt. Šeit sākas paralēles — lai kas notiktu, nav iespējama situācija, kurā mēs varētu viņu aizmirst vai iztēloties, ka Rokpelnis kā dzejnieks nebūtu eksistējis. Cits jautājums ir, kā attiekties pret viņa paziņojumu. Tu arī izteici pieļāvumu, ka šis paziņojums ir novēlots. Es jautāšu — novēlots attiecībā pret ko? Varbūt viņš pats to uzskatījis par novēlotu, bet var arī būt, ka viņam tas ir tieši īstajā, vienīgajā iespējamajā laikā!

Nezinu, vai viņam bija pienākums sabiedrības vai mūžības priekšā visiem to izstāstīt. Ja viņš to izdarīja, tā ir viņa iekšējā nepieciešamība. Mums būtu jārespektē šī personiskā dimensija.

Vai tev ir būtiski, lai šī okupācijas laika sadarbības tēma tiktu atrisināta? Vēl nesen izskanēja, manuprāt, ļoti kaitniecisks viedoklis, ka jauniem cilvēkiem jau vienalga, ka laiks ir pagājis…

Tie, kas tā pa īstam varētu sacīt, ir ļoti naivi!

Tuvākos 4—5 gadus Tartu Universitātē grasos rakstīt disertāciju, cerams, pēc tam izveidot grāmatu par vēsturiskā laika heterogenitāti, par laika sazarotību, tādām kā cilpām, vēsturiskā laika rēgiem — kā tie parādās mūsdienu latviešu prozā. 20. gadsimta laikā Latvijā notikušais mūs ietekmē vairāk, nekā mēs gribētu pieļaut… 

Mēs dzīvojam laikā, kas ir izsists no eņģēm. Pat ja tev ir vienalga, kas ir noticis pirms tam, pat ja kāds pieņem amnēzijas politiku, jo apnicis, ka «viss tik sarežģīti, depresīvi», «nerunājam tagad par to!», — tas nekur neved. Laiks tā nedarbojas. Tas, ka tu gribi, lai kaut kas pazūd, nenozīmē, ka tas pazūd. Līdz ar to vienīgais, ko varam darīt ar visām šīm traumām, rēgiem, kas no pagātnes mūs piemeklē un it kā neļauj mums dzīvot ne īsti tagadnē, ne nākotnē, visu laiku ir tādi pārsitieni, — tas jāatrisina sevī. 

Diskusijas par atmiņu politiku tik drīz nebeigsies, un tām nav jābeidzas. Ar traumām ir jāstrādā. Konstruktīvais ceļš ir par to reflektēt no iespējami dažādiem skatpunktiem un izdarīt secinājumus.

Vai vēsturisko romānu sērija arī mainīja Latvijas lasītāju skatījumu uz vēsturi — vēl bez tā, ko tas dod literatūrai?

Manuprāt, šī sērija bija kultūras nepieciešamība. Latviešu proza tagad pārvirzās no saviem simt ironijas slāņiem, kas to sedza, piemēram, 90. gados, no eksperimentu prieka uz nopietnu domāšanu, padziļinātāku un kritisku refleksiju par «šodienas» attiecībām ar «vakardienu».

Pastāv sadursme starp it kā dzīvespriecīgo «aizmirstam, koncentrējamies uz nākotni!» un darbu ar atmiņām. Dzeja no šīs sadursmes ir brīvāka; proza jau pēc definīcijas ir liela temporāla struktūra, kurā var būt ērtāk risināt vēstures jautājumus. 

Man šķiet interesanti, ka pēdējā laikā latviešu dzejā atkal atdzimst jēgpilni vēstures tēmu uzplaiksnījumi. 

Jā, mums ir veiksmīgi piemēri. Bet nāk prātā piemēri par atsevišķiem neveiksmīgiem mēģinājumiem ar dzeju tieši ieteikties vēsturē: kādā dzejas festivālā dzirdēju dzejnieku no Indijas, pusmūža vīrieti, kurš mēģināja pietuvināties Eiropā notikušajam, lasot dzejoli par Aušvicu. Tas sastāvēja no tādām klišejām, ka man gribējās iet ārā no zāles! Uzskatu, ka ir tādi jautājumi vēsturē, kam nu jau ir ētiski pieiet «netieši». Teiksim, kā Zēbalds Austerlicā — viņš raksta par skolu, par staciju, cietoksni, vērodams tās kā struktūras, gandrīz kā arhitektūras vēsturnieks ceļojumu pierakstos. Bet tas, ko viņš ir izlaidis, ir koncentrācijas nometne — uz to netieši norāda visas pārējās arhitektūras detaļas. Tas ir piemērs, kā var mēģināt runāt par galēju, ārpus saprašanas esošu pieredzi, kāds ir holokausts. Šāda pieeja ir objektīvi ne tikai interesantāka, bet arī ētiski pareiza. Runājot par māksliniecisko prozu, kas top mūsdienās, nedomāju, ka vajag mēģināt notēlot «objektīvo patiesību». Man patika tās krustiņiem pilnās lappuses Māra Bērziņa "Svina garšas" beigās — tā ir kā klusēšana par kaut ko, nemēģinot pateikt nepasakāmo.

las.am.

Artis Ostups (1988) ir dzejnieks, literatūrkritiķis un interneta žurnāla Punctum redaktors. Studējis filozofiju Latvijas Universitātē. Dzejoļu krājumi "Biedrs Sniegs" (2010), "Fotogrāfija un šķēres" (2013) un "Žesti" (2016). Nominēts Normunda Naumaņa balvai (2016). Strādā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā.

Ingmāra Balode (1981) izdevusi dzejoļu krājumus "Ledenes", ar kurām var sagriezt mēli un alba, atdzejo un tulko literatūru. Ir mācībspēks Latvijas Kultūras akadēmijā. Ar prieku sarunājas ar cilvēkiem, kuri atstāj savas pēdas tagadnē un ar domām ietiecas nākotnē.